Mobilā versija
-1.7°C
Niklāvs, Nikola, Nikolajs, Niks
Otrdiena, 6. decembris, 2016
6. jūnijs, 2014
Drukāt

No Brandenburgas uz Baltinavu
 audzēt graudus. Ciemos saimniecībā “Mītkes” (5)

Foto - Anda KrauzeFoto - Anda Krauze

Bez zemes nav lauksaimniecības


“Vīrs teica – ja ir zeme, tad braucam dzīvot uz Latviju,” par galveno iemeslu atgriezties dzimtajā Baltinavā stāsta zemnieku saimniecības “Mītkes” īpašniece Velta Mītke. Viņas vīrs Joahims pēc tautības ir vācietis. Abi iepazinās Vācijā, pēc kāzām kādu laiciņu arī tur padzīvoja, bet pirms deviņiem gadiem atgriezās Baltinavā, kur izveidoja savu saimniecību. Šo gadu laikā tā krietni paplašinājusies. Sāka ar 270 hekt­āriem zemes, bet tagad jau 900 hektāros audzē graudus, rapsi, lopbarības pupas un zirņus. Puse no šīm platībām ir pašu īpašumā, otra puse tiek nomāta. Velta teic, ka būtu ar mieru apstrādāt vēl lielākas platības, jo tehnika to atļauj. “Ja nav zemes, tad nav lauksaimniecības.

Vācijā iegūt zemi savā īpašumā vairs nav iespējams, bet par Latviju Joahims teica – šeit guļ zeme un gaida, kad to apstrādās. Vācijā viņš strādāja pie saimnieka par pārvaldnieku, bet kurš tad nevēlas pats kļūt par saimnieku? Tagad jau Vācijā mums arī ir 100 hektāri zemes, bet tas jau tikai tāds sīkums. Tur esam izveidojuši bioloģisko saimniecību. Darbus varam apvienot, jo Vācijā viss notiek agrāk. Aizbraucam martā apsēt laukus, tad atgriežamies pie darbiem Baltinavā. Vasaras beigās atkal mērojam ceļu uz Vāciju, lai novāktu ražu, bet, kad, esam nokūluši labības laukus šeit, jādodas uz Vāciju sēt ziemājus. Kad bērni vēl negāja skolā, braucām visi, bet tagad bieži vien vīrs dodas viens pats. Vācijas saimniecība ne tik daudz domāta peļņas gūšanai kā vīra saiknes uzturēšanai ar savu zemi un tuviniekiem. Tur dzīvo arī viņa meita un dēls no pirmās laulības. Es šos braucienus arī izmantoju, lai sapirktu bērniem apģērbu un apavus, jo Vācijā tie ir krietni lētāki un kvalitatīvāki. Dodoties uz Vāciju, man nešķiet, ka braucu uz ārzemēm. Ir sajūta, ka braucu uz mājām, tikai citām. Vīrs priecājas, ka Latvijā ieviests eiro, jo vairs nav jānodarbojas ar pārrēķinu veikšanu.

Sākumā, kad pārcēlāmies uz Latviju, no Vācijas braucieniem vedām vairumā maizi, jo Joahimam negaršoja mūsu rudzu un saldskābmaize, bet viņš ir liels maizes ēdājs. Šeit pagaidām esam spiesti dzīvot mazā mājiņā, bet Vācijā mums ir ļoti liela, veca māja, kuru vīrs saņēma dāvanā. Mazajā ciematiņā cilvēki dzīvo savrupi, katrs ierāvies savā mājā, vārti ciet, žalūzijas logiem priekšā, viss kā izmiris,” stāsta Velta.

Baltinavā Mītkes mitinās Vācijā iegādātajā saliekamajā dārza mājiņā, kam izveidota piebūve. Lai arī dzīvojamā platība maza, nepilni četrdesmit kvadrātmetri, tomēr mājoklī valda omulība. Tā darināta no koka, un arī iekārtojumam izvēlētas gaišas koka mēbeles. Velta stāsta, ka visa mājas dzīve grozās ap lielo virtuves galdu. Kā viņa smej – te ēdam, mācāmies, svētkus svinam un rakstām grāmatvedības dokumentus. Veltas un Joahima ģimenē aug trīs bērni – vienpadsmitgadīgais Nils, desmitgadīgais Lars un septiņgadīgā Anna. Vecāki vēlējušies bērniem dot tādus vārdus, kas viegli izrunājami gan vācu mēlē, gan latviski. Visi trīs dzimuši Vācijā un vienlīdz labi runā abās valodās. Ar tēti viņi sazinās vāciski, jo Joahims vēl nav apguvis latviešu valodu. Kad viņam vaicā, kā iejuties Latvijā, tad atbild, ka labi. Vienīgais traucēklis – grūtā latviešu valoda. Velta gan piebilst, ka ar strādniekiem viņš var saprasties, ņemot talkā latgaliešu, latviešu un krievu valodas sajaukumu. “Par mums pagastā reizēm saka – tie vācieši. Nezin kāpēc arī es tieku pieskaitīta pie ārzemniekiem. Esmu dzirdējusi, ka vietējie diezgan naidīgi izturas pret ārzemniekiem – zemniekiem. No mūsu puses ļaudīm neesmu jutusi skaudīgu vai negatīvu attieksmi pret mums. Taču saimniecības īpašnieces godu uzņēmos es, jo esmu vietējā,” stāsta Velta.

Lielākais lepnums – 
graudu kaltes


Pēc Baltinavas skolas beigšanas viņa turpināja mācības Jaunaglonas lauksaimniecības skolā, kur ieguva arī traktora un autovadītājas tiesības. Pēc tam devās uz Latvijas Lauksaimniecības universitāti, lai kļūtu par lopkopības speciālisti. Taču ar lopiem viņa savu nodarbošanos nav saistījusi. Velta uzskata, ka lopkopība ir grūtāka nekā lauksaimniecība, jo esi piesiets pie mājām. Graudaudzētājiem gan riski ir lielāki, toties ir brīvāki. Pēc augstskolas beigšanas vairākus gadus pēc kārtas devās praksē uz Vāciju un kādā no lauksaimniecības uzņēmumiem iepazinās ar Joahimu.

Kad vaicājam, kas piesaistīja viņa interesi praktikantei no Latvijas, Joahims atbild – mazsvarīgi nebija arī tas, ka Veltai interesēja lauksaimniecība un viņa prata apieties ar tehniku. “Mans mīļākais darbs ir sēdēt pie kombaina stūres un kult labību. Ražas novākšanas karstākajā laikā esmu strādājusi arī pa naktīm. Kad atbraucām uz šejieni, sākām no nekā. Mums bija līdzi tikai šāda tāda tehnika no Vācijas. Pirmajos trijos gados nebija arī sezonas strādnieku, tad es uzņēmos mehanizatores pienākumus. Tagad esam krietni atspērušies. Mūsu lielākais lepnums – trīs jaudīgās graudu kaltes. Pirms tam graudus vedām uz “Rēzeknes dzirnavnieku”, bet tas paņēma daudz laika, ražas nāca aizvien lielākas, un sapratām, ka izdevīgāk iegādāties pašiem savas kaltes. Nauda tajās ieguldīta milzīga, bet esmu pārliecināta, ka tas atmaksāsies. Visa nepieciešamā tehnika arī ir, taču tā nekad nebūs, ka viss ir. Allaž jau gribas iegādāties ko modernāku. Ir pāris traktori un agregāti, par kuriem sapņojām. Svarīgs agregāts būtu krūmu frēze. Ja aizaugušai, krūmainai zemei ar to pāriet pāri, tad pēc tam uzreiz var braukt un sēt. Taču mēs ļoti ceram, ka tiksim arī pie savas mājas. Gadīsies labs gads, laba raža, laba cena, un tad pastumsim tehniku malā, lai varētu ķerties pie mājas būvniecības. Tā noteikti būs no koka, jo mums patīk viegls, dabisks materiāls. Baidos, vai no viena grāvja neiebrauksim otrā, jo vīrs vēlas ļoti lielu māju. Es viņam vaicāju – bet kas to visu tīrīs? Noteikti, ka katram bērnam būs sava istaba, lai ērti justos, būs lielā dzīvojamā istaba, kamīns,” uzskaita Velta.

Joahims priecājas, ka Latvijā ir ļoti pretimnākoša būvvalde, ar kuru viegli saprasties. Vācijā tā ir biedējošākā iestāde. Pie mums ir maz nosacījumu privātās mājas būvniecībai, bet Vācijā viss stingri reglamentēts – kādā krāsā jābūt durvīm, kāds jumts jāliek.

Mīļākais znots, 
jo vienīgais


Viņu mājas vārds ir “Calmi”. Tā latgaliski sauc celmus. Mājiņa uzslieta klajā laukā. Vaicājam, kālab izvēlēta tāda vieta un tāds mājas nosaukums. “Senos laikos te bijis apšu mežs. Mammas vecākiem arī iedalīts meža gabaliņš. Apses nocirstas un palikuši vien celmi. Tā arī šī vieta ieguva nosaukumu “Calmi”, lai gan tagad vairs neviens celms nav palicis,” paskaidro Velta.

Lai arī saimniecība, māja un bērni paņem daudz laika, taču viņa atrod arī brīvākus brīžus, lai dziedātu Baltinavas vokālajā ansamblī un jaunajā sporta hallē uzspēlētu volejbolu, kas ir viņas aizrautība jau kopš agras jaunības. Painteresējamies, vai, dzīvojot kopā ar Joahimu, viņa izjūt nacionālās atšķirības? “Joahims nav tipisks vācietis. Cik zināms, vāciešus raksturo kā pedantiskus, stingrus, punktuālus. Taču mans vīrs tāds nav, viņš ir normāls vīrietis. Mums ir septiņpadsmit gadu starpība, bet arī to neizjūtu. Nesen pie mums viesojās Joahima meita ar znotu, palīdzēja saimniecībā. Mani vecāki sākotnēji ar sajūsmu neuztvēra to, ka precos ar ārzemnieku un piedevām vēl krietni vecāku. Īpašas iebildes bija mammai, tētis tāds klusāks. Taču tagad Joahims viņai ir mīļākais znots, jo vienīgais,” nosmej Velta.

Raidījums par Baltinavas pagasta zemnieku saimniecības “Mītkes” saimniekiem Veltu un Joahimu Mītkēm skanēs 7. Jūnijā plkst. 16.05 Latvijas Radio 1.

Pievienot komentāru

Komentāri (5)

  1. Viel gluck!

  2. Lielus panakumus visos iesakumos!

  3. VEIKSMI UN DIEVAM PATĪKAMU DARBU!!!

  4. Pareizā pieeja biznesam.Dzīvot pagaidu mājiņā un ieguldīt biznesā.Nevis otrādi – sapērk dārgus auto, saceļ villas , strādniekiem nemaksā un aiziet uz grunti.
    Lai veicas!

Draugiem Facebook Twitter Google+