Mobilā versija
+2.2°C
Gunārs, Vladimirs, Gunis
Ceturtdiena, 8. decembris, 2016
30. septembris, 2016
Drukāt

Laiks strukturē mūziku. Saruna ar mūziķi Daumantu Kalniņu

Foto - Valts KleinsFoto - Valts Kleins
Uzziņa

Daumants Kalniņš
Dzimis 1990. gada 1. jūlijā Rīgā
Absolvējis Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmiju, iegūstot bakalaura grādu obojas spēlē (2014) un džeza vokālā (2015).
Solista karjeru uz Latvijas Nacionālās operas skatuves sācis kā diskants izrādēs "Burvju flauta", "Skrūves pagrieziens", "Orfejs un Eiridike", "Toska", "Alčīna".
2004. gadā klajā nācis pirmais solo albums "Klausies, spulgacīt!".
Piedalījies mūziklos "Les Misérables", "Vestsaidas stāsts", rokoperā "Lāčplēsis" u. c.
Par Kvazimodo lomu Zigmara Liepiņa operā "Parīzes Dievmātes katedrāle" ieguvis "Spēlmaņu nakts" balvu kategorijā "Gada debija skatuves mākslā" (2012).
Divreiz nominēts "Lielajai mūzikas balvai" (2012, 2015), abas reizes ieguvis "LMB" skatītāju simpātiju balvu.
Izcīnījis "Grand Prix" konkursā "Riga Jazz Stage" (2015).
Obojists Latvijas Nacionālās operas orķestrī, koncertē kā vokālists, vada džeza kvintetu, komponē.

Solista karjeru viņš sāka, dziedot Rīgas Doma zēnu korī. Deviņos gados debitēja uz Nacionālās operas skatuves ar mazā ģēnija lomu Mocarta “Burvju flautas” uzvedumā. Viņam bija četrpadsmit, kad klajā nāca viņa pirmais solo albums “Klausies, spulgacīt!”. Līdztekus tam koncerti, festivāli, konkursi, uzvaras. Un tad brīnumbērns kļuva pieaudzis un nevis apdzisa, bet uzmirdzēja ar jaunu spēku. Viņa vārds ir DAUMANTS KALNIŅŠ. Viņš spēlē oboju Nacionālās operas orķestrī, koncertē kā vokālists, vada džeza kvintetu, komponē, īsāk sakot, ir viens no spilgtākajiem mūziķiem Latvijā. Piektdien, 7. oktobrī, mūzikas namā “Daile” notiks “Daumanta Kalniņa kvinteta” diska “Part of Me” prezentācija. Labs iemesls, lai aicinātu uz tikšanos. Mūsu saruna par laiku. Un par mums tajā.

– Patlaban viss spēks un enerģija diskam, kas – kā liecina nosaukums – ir daļa no tevis?

– Enerģija kā vienmēr ir sadalīta starp daudzām lietām, disks ir tikai viena no tām, kaut arī ļoti personiska un svarīga. Ieraksts tapis jau pirms kāda laika, patlaban tiek maketēts vāciņš un domāts, ko spēlēsim atklāšanā.

Disks nav komerciāls, tajā apkopotas gan manis paša, gan kolēģu kompozīcijas, tas ir tāds kā atskats uz trīs vai pat četru gadu veikumu. Lai gan ikdienā daru arī daudz ko ārpus džeza, džezs vienmēr ir bijis manī un ap mani – gan Rīgas Doma kora skolā, gan vēlāk akadēmijā.

Mūziķim vajag uzstāties, bet tam ir nepieciešami domubiedri, tas, ko profesionāļu žargonā sauc par sastāvu. Tā mēs muzicējam kopā. Spēlējam ne tikai džeza standartus, esmu piespiedis sevi rakstīt oriģinālmūziku, ko pēc tam kopā aranžējam. Ir arī Kristapa Vanadziņa un Mārča Auziņa kompozīcijas. Pēc viena no pagājušā gada koncertiem sapratu, ka tas jāieraksta, jo citādi pazudīs – sāksim domāt ko jaunu, šo noliksim malā un aizmirsīsim.

– Jā, tā ir tāda dīvaina lieta: koncerts izskan, un tā vairs nav. Tikai atmiņas. Ieraksts ir vienīgais, kas ļauj apturēt laiku, notvert mirkļa sajūtu.

– Tieši tā! Tāpēc mums šķita svarīgi fiksēt šo mirkli un sajūtu, jo tā ir pašu radīta mūzika. Jā, vienmēr var labāk – gan uzkomponēt, gan vārdus uzrakstīt, gan ierakstīt labāk, arī nodziedāt, nospēlēt… Taču diskā ir tas, kādi esam šajā brīdī. Līdzīgi tam kā tagad es varu atskatīties uz savu bērnības disku, kur arī daudz kam, ja gribētu, varētu piekasīties, taču tas disks ir.

– Un tajā ir notverts mirklis, kas neatkārtosies vairs nekad. Patiesībā ir aptverts kāds tava ceļa posms.

– Ceļa posms, kas reizē ir arī atskaites punkts. Nākotnē, iespējams, būs citi dalībnieki, citas kompozīcijas, bet šis mirklis ir šāds. Tas ir svarīgi gan man, gan puišiem. Tāpēc arī tāds simbolisks nosaukums. Diskā ir daudz improvizāciju. Te nav līdera ar pavadošo grupu, katram ir sava vieta, katrs ir vienlīdz nozīmīgs. Tā ir daļa no manis, daļa no mums katra.

Tagad jau tā notiek – mūziķi spēlē tur, kur viņiem ir iespēja spēlēt. Tāpat arī dziedātāji bieži vien dzied, kur viņiem piedāvā. Vienus un tos pašus cilvēkus vari redzēt visdažādākajos salikumos. Tāpēc mums ir svarīgi muzicēt tā, lai šajā kvinteta komplektācijā mēs skanētu kā nekur citur.

Pievienot komentāru

Dzīvoju sapnī. Saruna ar dizaineri un kostīmu mākslinieci Inesi OzoluGracioza un izsmalcināta kā saudzējams zieds, bet reizē – ļoti mērķtiecīga un darbīga.
Draugiem Facebook Twitter Google+