Foto – Valdis Semjonovs

Vorkutas ieslodzīto apšaušanu nedrīkst aizmirst. Saruna ar vācu kara veterānu 18

Maiņa ogļu šahtā ilga astoņas stundas, bet vēl pa divām stundām prasīja ceļš no nometnes uz darba vietu un atpakaļ. Tātad kopā 12 stundas. Maiņas norma – 800 tonnu ogļu. Tās veda uz Ļeņingradu (Sanktpēterburgu) vai eksportēja. Augsto normu, slikto apstākļu un vardarbības dēļ ieslodzīto mirstība šahtās bija ļoti augsta. It īpaši 1951. gadā. 1952. gadā kļuvis nedaudz labāk. “Mēs, vācieši, nevarējām sarakstīties ar mājām. Mēs bijām vienkārši pazuduši. Mūsu piederīgie nezināja, kur esam palikuši,” atminas stāstnieks. “Vēlāk lasīju, ka Vorkutu, Noriļ­sku esot cēluši komjaunieši! Bet tā tas nebija! Ieslodzīto darbs bija ārkārtīgi svarīgs PSRS saimniecības piecgades plāna izpildei. Bez gulaga darba tas nebūtu iespējams. Visur – celtniecībā, dzelzceļu būvē – bija ieslodzītie. Dzelzceļu no Uhtas līdz Vorkutai cēla poļu karagūstekņi no 1939. gada. Visi tur zina, ka zem katra gulšņa guļ ceļa būves laikā bojā gājis polis,” viņš piebilst.

Pensionētais Vācijas Bundesvēra medicīnas dienesta virsnieks Horsts Henigs no Ķelnes, neskatoties uz gadiem, ir mundrs un runātīgs vīrs. Sevi Heniga kungs uzskata par laimīgu. Viņam izdevies izdzīvot situācijās, kur daudzi gājuši bojā: “Es izdzīvoju karā, izdzīvoju gulagā un izdzīvoju arī Vorkutas sacelšanās apšaušanā 1953. gadā.”

Reklāma
Reklāma
Krievija uzbrūk Ukrainai ar “brīnumieroci”. Ar to varētu tikt galā tikai F-16 144
TV24
“Viņi ir gatavi uz visādām neģēlībām.” Kas mudinātu Putinu pieņemt lēmumu uzbrukt NATO?
Krimināls
VIDEO. “Bēdz prom!” Kārsavā iereibusi kompānija bēg no policijas un smejas par vadītāja nonākšanu policijas rokās 43
Lasīt citas ziņas

Jā, Henigs ir viens no salīdzinoši retajiem rietumniekiem, kas uz savas ādas izdzīvojuši visus staļiniskā režīma “labumus” un zina, ko nozīmē ieslodzījums Vorkutas lēģeros. Savu pieredzi viņš kā līdzautors aprakstījis vairākās grāmatās, kā vēstures entuziasts pētījis padomju gulaga vēsturi, vairākkārt strādājis Krievijas arhīvos, apmeklējis arī savu agrāko ieslodzījuma vietu Vorkutas nometni Nr. 10, kas apkalpoja ogļu šahtu Nr. 29. Tur pavadīts laiks no 1951. gada janvāra līdz 1955. gada martam, kad pēc Vācijas kanclera Konrāda Adenauera vēsturiskās vizītes PSRS beidzot nāca daudzu tūkstošu vācu karagūstekņu un ieslodzīto atbrīvošana. Heniga kunga piedzīvoto grāmatā “Vorkuta” aprak­sta arī “Latvijas Avīzes” lasītājiem labi pazīstamais somu publicists Juka Rislaki. Nākamgad šo grāmatu paredzēts izdot “LA” apgādā.

Horsts Henigs piedzima 1926. gadā kādā ciemā pie Eislēbenes, zemē, kam pēc pārdesmit gadiem bija jākļūst par padomju okupācijas zonu un Vācijas Demokrātisko Republiku. Otrajā pasaules karā Horstu iesauca 18 gadu vecumā. Viņš nonāca amerikāņu gūstā, tika transportēts uz gūstekņu nometni Anglijā, pēc tam atpakaļ uz dzimteni. Puisis iestājās Halles Mārtiņa Lutera universitātē un studēja medicīnu. Par līdzdalību pretpadomiski noskaņotu studentu grupā 1950. gada 10. martā viņu kopā ar pieciem līdzbiedriem, pēc čekas ziņotāja norādes, arestēja. Arestētāji un vēlākie pratinātāji Hallē bija padomju slependienesta pārstāvji un arī militārais tribunāls, kas Horstam Henigam piesprieda 25 gadus labošanas darbu, bija padomju. Tajā pašā gadā bijušais medicīnas students arestantu vagonā sāka ceļu uz soda izciešanas vietu PSRS, caur Brestu un Maskavu uz Vorkutu.

CITI ŠOBRĪD LASA
“Nometnē Nr. 10 kopā ar mani bija vēl kādi 3000 ārzemnieki – japāņi, ķīnieši, franči, spāņi, austrieši, dienvidslāvi, somi, poļi, ukraiņi, baltkrievi, ebreji, kaukāzieši. Mēs, vācieši, bijām ap simtu. Nometnē sastapu arī divus amerikāņu pilotus, kas bija notriekti virs Baltijas jūras. Tuvāk par viņiem gan neko neuzzināju. Brigādē, kurā mani ieskaitīja, bija vēl profesori Ošiņš un Bērziņš no Latvijas,” stāsta Heniga kungs. Ieslodzīto vidū bijis daudz intelektuāļu – studenti, profesori, inženieri. “Viņi par marksismu un ļeņinismu zināja daudz vairāk nekā tie krievu virsnieki, kas viņus apsargāja,” pavīpsnā mans sarunu biedrs.
Maiņa ogļu šahtā ilga astoņas stundas, bet vēl pa divām stundām prasīja ceļš no nometnes uz darba vietu un atpakaļ. Tātad kopā 12 stundas. Maiņas norma – 800 tonnu ogļu. Tās veda uz Ļeņingradu (Sanktpēterburgu) vai eksportēja. Augsto normu, slikto apstākļu un vardarbības dēļ ieslodzīto mirstība šahtās bija ļoti augsta. It īpaši 1951. gadā. 1952. gadā kļuvis nedaudz labāk. “Mēs, vācieši, nevarējām sarakstīties ar mājām. Mēs bijām vienkārši pazuduši. Mūsu piederīgie nezināja, kur esam palikuši,” atminas stāstnieks. “Vēlāk lasīju, ka Vorkutu, Noriļ­sku esot cēluši komjaunieši! Bet tā tas nebija! Ieslodzīto darbs bija ārkārtīgi svarīgs PSRS saimniecības piecgades plāna izpildei. Bez gulaga darba tas nebūtu iespējams. Visur – celtniecībā, dzelzceļu būvē – bija ieslodzītie. Dzelzceļu no Uhtas līdz Vorkutai cēla poļu karagūstekņi no 1939. gada. Visi tur zina, ka zem katra gulšņa guļ ceļa būves laikā bojā gājis polis,” viņš piebilst.