Mobilā versija
+0.2°C
Antonija, Anta, Dzirkstīte
Trešdiena, 7. decembris, 2016
2. jūlijs, 2012
Drukāt

No dāvināšanas prieka top teātra trupa


Foto - Sarmīte GrīgaFoto - Sarmīte Grīga

“Visām Mārupes dāmu klubiņa meitenēm ir tikai 39 gadi plus pievienotā vērtība, tikai katrai tā ir citāda,” saka aktrise Anta Krūmiņa. Viņas vadībā (bet ne režijā) šovasar tapis Mārupes dāmu kluba pirmais iestudējums – Annas Brigaderes “Čaukstenes”.

 

Pirmizrādi tas piedzīvoja Mār­upes mūzikas un mākslas skolā, bet vasaras otrajā pusē mārupietes ar to dosies apciemot tuvējos pansionātus, kuros mīt pašu pagasta ļaudis. Par tradīciju kļuvusi arī kluba meiteņu ciemošanās vietējo vientuļo pensionāru mājās pirms Ziemassvētkiem.

 

Sarosās gada nogalē

“Mūsu klubiņš tika nodibināts 2000. gada 19. martā. Tad jau bija sanākušas apmēram 20 dāmas, bet tagad esam palikušas tikai tās, kam lielākā interese un vēlēšanās darboties,” stāsta klubiņa prezidente Dzintra Klintsone. Meitenes (tā viņas pašas sevi dēvē) sākumā pašas izglītojušās, aicinot ciemos dažādus interesantus cilvēkus un arī apgūstot dažādas prasmes, bet 2004. gadā noorganizējušas pirmo labdarības balli. Ieeja bijusi par ziedojumiem, kuri toreiz izmantoti Ziemassvētku paciņu gatavošanai pagasta vientuļajiem pensionāriem. Tādu šaipusē esot 35.

 

“Tā tradīcija mums palikusi līdz šim brīdim. Ja mūsu sadarbība gada garumā nav tik raita, tad, tuvojoties gada nogalei, mēs sazvanāmies – vai dāvaniņas taisīsim? Protams, darīsim! Par saviem līdzekļiem aizbraucam uz veikalu, sapērkam tur visādus labumus, sadalām, kurš kurai rajons apciemojams,” stāsta Dace Štrodaha.

 

Paciņās sākumā likts gan cukurs, gan milti, gan makaroni un saldumi, bet pērn – pašu dārzos vāktās tējas. “Gribējās, lai mēs kaut ko no sevis arī varētu ielikt, un tad sabērām visas tējas, kādas nu kurai pa vasaru bija savāktas. Vecie cilvēki jau mūs ļoti gaida, kā nebrauksi!” papildina Dzintra, bet Baiba Karlāne piebilst: “Ir prieks vairāk otram dot nekā no otra paņemt. Saņemam arī cilvēku mīlestību. Man, piemēram, uzdāvināja tamborētu narcisīti, kas vēl tagad stāv vāzē.”

 

Prieks izrauties

Rasma Klūga darbojas klubiņā kopš tā radīšanas. “No jaunības man paticis dziedāt, dejot, sportot. Nevaru nosēdēt mājās un mierīgi dzīvot. Man patīk mūsu organizētās labdarības balles, tikai cilvēki negribīgi tās apmeklē, piemēram, pasākumam, uz kuru bijām uzaicinājuši aktrises cienījamos gados, nebija atsaucības. Tiesa, vecie ļaudis labprāt ziedo pa latiņam labdarībai.” Ziedojumu naudu viņas izmantojušas arī Mārupes bērnu laukuma iekārtošanai, diemžēl tas ticis izpostīts. Labdarības nauda izmantota arī citiem labiem nodomiem.

Tatjana Lipaja tikai gadu darbojas pulciņā, taču ir priecīga, ka sastapusi tik daudz līdzīgi domājošu cilvēku.

 

“Vienmēr liekas, ka tu esi tik aizņemts ar darbiem, ka nevari šeit atnākt. Tomēr, kad esi atradis brīdi, lai ierastos un pabūtu kopā, ir patiess prieks. Vien esot kopā, varam darīt labus darbus. Vecie ļaudis ir vientuļi tikai tāpēc, ka blakus cilvēkiem nav laika,” spriež Tatjana.

 

Viņa secina, ka ļoti daudz laika paņem bērni, bet, kad viņi izaug, tas paliek brīvs. Tāpēc radusies ideja par teātrīti. “Visas esam optimistes un teātri noteikti vēl spēlēsim, tagad tāda iešūpošanās,” vērtē Tatjana.

 

Katrai atrodas loma

Antas Krūmiņas vadībā iestudētā A. Brigaderes luga “Čaukstenes” šovasar mār­upietēm ir jauks piedzīvojums un mācība reizē. Viņas cer, ka izrādi varēs novērtēt ne tikai Mārupes iedzīvotāji, bet tā arī sniegs prieku apkārtnes pansionātos mītošajiem vecajiem ļaudīm. To, ka jāiestudē tieši “Čaukstenes”, izdomājušas pašas, jo tur gandrīz visām ir atbilstošas lomas.

Rasma pastāsta, ka ludziņa izvēlēta humorpilna. Priekam un emocijām. Lai cilvēkiem un, galvenais, vecajiem ir liels prieks. Tērpus “Čaukstenēm” arī darinājušas pašas. Viņas nedomā apstāties pie vienas lugas vien, jo atklājušas savus apslēptos talantus. Gribas tos arī citiem parādīt.

 

Viedoklis

Aktrise Anta Krūmiņa: “Dzīvē gadās kolosāli, nejauši notikumi. Nezinu, kas mārupietes pavedināja mani uzmeklēt, bet atskanēja telefona zvans ar lūgumu atbraukt un paskatīties uz dāmām, kuras grib iestudēt Brigaderes “Čaukstenes”. Tā es iepazinos ar šīm burvīgajām kundzēm, vienu kolosālu kompāniju. Zināt, viņas mani klausa. Esmu aktrise, nevis režisore, un mani kā aktrises padomi viņām lieti noder. To, kā jāspēlē, viņas uz savas ādas arī izjutušas. Ceru, ka taps vēl kāds latviešu klasiķa garadarbs, par kuru būs prieks ne tikai mārupiešiem, bet arī tālākā apkārtnē dzīvojošajiem ļaudīm.”

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+