Mobilā versija
-0.8°C
Meta, Sniedze
Piektdiena, 2. decembris, 2016
8. marts, 2013
Drukāt

No debesīm tieši uz galvas

Foto - AFP/LETAFoto - AFP/LETA

Šā gada 20. februārī ap pusnakti arī Latvijā – Vidzemē, Zemgalē un Jūrmalā – novērota meteorīta krišana, tā sadalīšanās un raksturīgais troksnis. Latvijas Meteorītu centra pārstāvji atzinuši, ka pagaidām nav izdevies noteikt precīzu meteorīta nokrišanas vietu, taču provizoriski meteorīta nokrišanas vieta ir Rīgas līcis. 


 

Pavisam nesen, 15. februārī, Krievijā virs Urālu apgabala arī eksplodēja meteorīts, nodarot bojājumus pilsētu – galvenokārt Čeļabinskas – un ciemu ēkām, ievainojot vismaz 1500 cilvēku. Speciālisti vēsta, ka sprādziens bijis trīsdesmit reižu jaudīgāks par amerikāņu nomestās atombumbas eksploziju Japānas pilsētā Hirosimā.

Tik postošas ar meteorīta nokrišanu saistītas sekas negadās pārlieku bieži. Krievijas ārkārtas lietu ministrs Vladimirs Pučkovs atzinis, ka izvairīties no meteorīta nokrišanas praktiski nav iespējams, jo nav tādu ierīču, kas spētu pilnībā precīzi noteikt, kur un kad nokritīs kāds meteorīts. Tiesa, daudzās attīstītajās valstīs ir atbilstoša aparatūra, taču arī tā fiksē tikai vērienīgu bolīdu uzrašanos.

Kas ir šie negaidītie un bīstamie viesi no kosmosa – debesu atkritumi vai sūtņi?

 

Debesu klaidoņi

Naksnīgajā debesjumā uzliesmojošo meteorītu izmēri ir samērā niecīgi – maksimāli kā smilšu graudiņš. Bet gadās arī lielāki eksemplāri, kas uzliesmo īpaši spoži, aiz sevis atstājot dūmakainu sliedi. Tos dēvē par bolīdiem. Aculiecinieki stāsta, ka milzīgā ugunīgā lode ar garu, dūmojoši kvēlojošu asti, pārvietojoties debesīs, izraisa visnotaļ spēcīgu iespaidu. Visbiežāk bolīdi pilnībā sadeg atmosfērā, taču daži tomēr pamanās sasniegt Zemes virsmu, un tad – faktiski tikai tad! – tos jau dēvē par meteorītiem. Tā ir ļoti reta veiksme – gan ieraudzīt bolīdu, gan atrast to, kas vēlāk pārvērties meteorītā.

Par meteorītiem var atrast ne mazums ziņu senajās hronikās.

1091. gadā senkrievu tā dēvētajās Lavrentija hronikās atrodams ieraksts: “… no debesīm nokrita milzīgs pūķis, kas šausmināja visus cilvēkus, un atsitās tas pret zemi ar milzīgu troksni, ko varēja ļoti tālu sadzirdēt…” Iespējams, daudzu tautu pasakas un leģendas par pūķiem balstītas tieši novērojumos par krītošajiem bolīdiem.

Liela izmēra meteorīti uz Zemes nokrīt ārkārtīgi reti. Un arī tad, saduroties ar planētas virsmu, tie visbiežāk uzsprāgst, atstājot krāterus, kuru izmēri var sasniegt pat 100 kilometrus. Katrs tāds krāteris ir kā sava veida oāze, kas būtiski atšķiras no apkārtējās ainavas. Bieži vien šos meteorītu krāterus aizpilda ūdens un tie pārvēršas ezeros. Tādus mūsdienās var sastapt daudzviet pasaulē – Somijā, Indijā, Čukotkā, Igaunijā, taču īpaši daudz krāterezeru ir Kanādā, senajā kontinentālajā plātnē, kuras ieži ir īpaši izturīgi pret eroziju, tāpēc spējuši saglabāt krāterus, kas veidojušies visagrīnākajos ģeoloģiskās vēstures posmos.

Gada laikā uz mūsu planētas nokrīt aptuveni 2000 meteorītu. Lielākā daļa bez pēdām nogrimst okeānā, bet vismaz puse no nokritušajiem uz sauszemes nokļūst mazapdzīvotās vietās, tos faktiski nekad neatrod. Kopumā, kā aprēķinājuši zinātnieki, katru diennakti uz Zemes nokrīt aptuveni 150 tonnu ārpuszemes vielu, galvenokārt meteorītu putekļu veidā.

Pasaules muzejos patlaban glabājas aptuveni 500 tonnu meteorītu, no kuriem lielākā daļa – 93% – ir akmens. Gadās arī metāliskie, kas galvenokārt sastāv no niķeļdzelzs, un tādu ir 6%. Visretākie ir akmens-dzelzs meteorīti (1%), kam dzelzs masas tukšumos atrodami minerālu kristāli.
Polija

Viena no vecākajām – vismaz 250 gadu sena – ir Krievijas Zinātņu akadēmijas meteorītu kolekcija, kurā ir aptuveni 1500 meteorītu. No tiem 120 atrasti tieši Krievijas teritorijā. Pārējie sadabūti apmaiņas ceļā. Kopējais šīs kolekcijas paraugu skaits sasniedz 23 000, jo lielākā daļa nokritušo meteorītu nokrītot prasti sašķeļas vairākos fragmentos. Taču skaita ziņā Krievijas meteorītu kolekcija jūtami atpaliek no citu pasaules valstu veidotajām kolekcijām – Japānā, ASV, Austrijā, Britānijā, Vācijā un Francijā. Atbilstoši vienas atsevišķas valsts teritorijā savākto meteorītu skaitam pirmajā vietā ir ASV Nacionālā dabas muzeja kolekcija.

Tomēr, lai aplūkotu pasaulē lielāko meteorītu, jādodas nevis uz muzeju, bet uz kādu fermera īpašumu. Āfrikas dienvidrietumos, Namībijā, netālu no Grotfonteinas pilsētas laukā guļ dzelzs meteorīts Hoba, kura izmērs ir 1 x 3 x 3 metri un masa 60 tonnas. Tas atrodas tieši tajā vietā, kur nokritis pirms 80 000 gadu. Tā sastāvā ir 82% dzelzs, 16% niķeļa, 1% kobalta un 1% citu elementu. Šis gigants ilgi bija paslēpies zem zemes, un to atklāja nejauši – 1920. gadā uzarot lauku. Tagad Hoba ir Namībijas dabas nacionālais piemineklis. Tas viscaur izrobots ar spožiem plankumiņiem – zāģējumu pēdām, ko atstājuši unikālu suvenīru tīkotāji. Tādos suvenīros un tostarp arī zinātniskās izpētes nolūkos jau iztērēti aptuveni 500 kilogrami no Hoba masas.

 

Meteorītu klondaikas

Pēdējos gadu desmitos pasaules meteorītu kolekcija palielinājusies aptuveni desmitkārtīgi – pateicoties atradumiem Antarktīdā. Iepriekš šis ledus kontinents bija baltais plankums pasaules meteorītu kartē, jo līdz 1958. gadam tur bija atrasti tikai četri meteorīti.

Krasas izmaiņas notika 1973. gadā, kad japāņu ekspedīcija nejauši piekrastes kalnu masīva Jamato pakājē atrada uzreiz vairākus desmitus neliela izmēra meteorītu, kas nokrituši netālu cits no cita, tāpēc tos uzskatīja par viena liela kosmiskā atnācēja šķembām un rūpīgām laboratorijas analīzēm pakļāva tikai dažus paraugus.

Taču jau pirmajā mirklī zinātniekus pārsteidza, ka šie ir pavisam dažādu tipu meteorīti un nevar būt viena liela gabala atlūzas. Likās, nav iespējams, ka meteorīti spētu kaut kādā veidā mērķtiecīgi piezemēties tieši Jamato kalnos, tātad ir kaut kas tāds, kas liek (ļauj?) meteorītiem uzkrāties tieši šajā vietā.

Kopš tā laika japāņi sāka sūtīt ekspedīcijas uz Antarktīdu, kam tur jānodarbojas tikai ar meteorītu savākšanu. Trīs sezonu laikā tika savākti 983 meteorīti. Pēc tādiem japāņu panākumiem ledus laukos 1976. gadā uz turieni devās amerikāņi un drīz jau arī citu valstu zinātnieki. Tagad katru vasaru meteorītu vācēju ekspedīcijas ierodas šajā kontinentā gluži kā uz mežu sēņot.

Ārpuszemes izcelsmes objektus tur atrod vairākus simtus vienā sezonā. Bruņojušies ar sniega visurgājējiem, pētnieki apceļo zilganos sniega nenoklātos ledājus un uzmeklē tajos melnējošos meteorītus. 2000. gadā NASA vienība izmantoja pat visurgājēju – četrriteņu robotu – neliela automobiļa izmērā. Ar to veikti meteorītu meklējumi Transantarktisko kalnu pakājē 250 km attālumā no amerikāņu stacijas Makmerdo. Lai gan robotam bija jāstrādā laukumā, kur pirms 20 gadiem jau bija atrasti vairāki desmiti meteorītu, izdevās atrast vēl septiņus pietiekami unikālus paraugus. Ar robota palīdzību NASA Antarktīdā jau savākusi vismaz 7500 ārpuszemes izcelsmes objektu paraugus.

Kāpēc un kā ledus kontinenta atsevišķos rajonos tik lielā koncentrācijā sakrājas meteorīti? Izrādās, nokritušie akmeņi ne vienmēr spēj ietriekties cietajā ledājā, tāpēc vairākumā gadījumu vējš kopā ar sniegu tos aizgādā līdz plaisām.

Tad kopā ar ledu tie virzās no centrālajiem apgabaliem, kur ledāja augstums sasniedz 4000 metrus virs jūras līmeņa, uz kontinenta nomalēm, kur savukārt ledus ceļu aizšķērso kalnu masīvi. Ledus mēģina uzrāpties arī tajos, taču spēcīgais vējš, kas pastāvīgi pūš no polārā kupola virzienā uz okeānu, izraisa ledus virsējās kārtas iztvaikošanu, un par virspusi kļūst aizvien senāki un dziļāki ledāja slāņi. Tādā veidā, ledum izgaistot, viss, kas bijis tajā, nokļūst virspusē. Galvenokārt tie ir meteorīti.

Pagājušā gadsimta 80. gadu beigās sākās meteorītu masveida vākšana arī planētas tropiskajos tuksnešos: Sahārā, Arābijas pussalā, Austrālijā. Lidojuma laikā cauri atmosfērai pārklājušies ar melnu kušanas garozu, meteorīti jau no krietna attāluma pamanāmi mālainajās, kaļķainajās vai šķembainajās tuksnešu virsmās. Bet smiltīs kosmosa viesi gan ātri sabrūk, jo nepārtraukti ar vēju nestās smilšu strūklas gluži kā smirģelis no tiem noņem kārtu pēc kārtas. Sahāras tuksnesī meteorītu ir tik daudz, ka tos pat var ieraudzīt akmeņu stabiņos, kas apzīmē karavānu ceļus. Meklēšanas paņēmiens ir tāds pats kā Antarktīdā – braukšana visurgājējā un cenšanās ieraudzīt jebko, kas melnē pamalē. Atrod daudz, īpaši Lībijā, Mauritānijā un Omānā, kur no katras ekspedīcijas pārved vairākus simtus kilogramu.

Ārpus mūsu planētas pirmo reizi meteorīts atrasts 2005. gadā, un tas notika uz Marsa. Automātiskais marsgājējs “Opportunity” Meridiāna plato atrada 25 centimetrus garu bluķīti, kas ārēji ievērojami atšķīrās no vairākiem simtiem iepriekš atrasto akmeņu. Speciālisti uz Zemes tikai pēc ārējā izskata vien šajā akmenī sazīmēja meteorītu.

Marsgājēja aparatūras veiktā analīze uzrādīja, ka bluķītis sastāv galvenokārt no dzelzs ar niķeļa piejaukumu, proti, ir pilnībā analogs dzelzs meteorītiem. 2006. gadā marsgājējs “Spirit”, kas veica pētījumus milzīgajā Guseva krāterī, noraidīja apkārtnes panorāmas attēlu, kurā vairāku tumšu Marsa bluķu saimē īpaši izcēlās divi akmeņi ar izteikti metālisku spīdumu un meteorītiem raksturīgām iedobēm virsmā. Tie arī bija dzelzs meteorīti. Pagaidām marsgājējiem nav izdevies precīzi noteikt nevienu akmens meteorītu.

 

Kaimiņu pienesums

Lielākā daļa no vismaz 25 000 līdz mūsdienām atrasto meteorītu uz Zemes nokļuvuši no asteroīdu joslas, kas atrodas starp Marsu un Jupiteru. Meteorītus pieņemts uzskatīt par asteroīdu atlūzām, taču patiesībā tos var kvalificēt arī kā patstāvīgus sīkos asteroīdus. Bet asteroīdus var uzskatīt pat potenciāliem gigantiskajiem meteorītiem. Dažu šādu gigantu orbītas Saules virzienā ir tik ļoti izstieptas, ka jau šķērso Zemes orbītu.

Vai pie mums nevar atlidot meteorīti arī no samērā tuvām vietām, piemēram, no Mēness vai Marsa? Ne tikai var, bet tā arī notiek. Tiesa, tas konstatēts gluži nesen, lai gan hipotēzi, ka meteorīti atlido no Mēness, jau 1795. gadā – piecus gadus pirms pirmā asteroīda atklāšanas – izteica vācu astronoms Henrihs Vilhelms Olberss.

Jau drīz franču astronoma Pjēra Simona Laplasa aprēķini apliecināja, ka, raugoties no debesu mehānikas viedokļa, tas patiešām ir iespējams. Šī ideja kļuva populāra. Valdīja uzskats, ka akmeņi no Mēness atdalās spēcīgos vulkāniskos izvirdumos. Šajā sakarā pat ironizēja, sakot, ka Mēness ir ļoti netīkams kaimiņš, jo mēdz mētāties ar akmeņiem. Taču turpmākie pētījumi apliecināja, ka “debesu akmeņi” galvenokārt atlido no minētās asteroīdu joslas, un Mēnesi vairs neuzskatīja par to avotu. Šis “atsaukums” ilga aptuveni divus gadsimtus, kamēr pētnieku rokās nonāca īsti Mēness akmeņi.

Mēness virsmas paraugi, ko laika posmā no 1969. līdz 1976. gadam uz Zemi atveda sešas amerikāņu ekspedīcijas ar kuģiem “Apollo” un trīs PSRS automātisko staciju “Luna” ekspedīcijas, ļāva izprast mūsu dabiskā pavadoņa kalnu iežu īpašības. Bet jau drīz identisku iezi atrada arī uz Zemes. Tas bija samērā neliels akmentiņš, ko 1981. gadā atrada Antarktīdā. Bet patlaban jau atrasti vismaz 50 tādi no Mēness atlidojušie paraugi, kuru kopējā masa ir 33 kilogrami. No tiem 19 atrasti Omānas tuksnešos, 18 – Antarktīdā, 16 – Sahārā un viens Austrālijā. Vecākais uz Zemes nokritis pirms 500 000 gadu. Analīze uzrāda, ka 2 – 3% meteorītu ar masu no 10 gramiem līdz vienam kilogramam uz mūsu planētu atlido tieši no Mēness. Gada laikā Zemes virsmu sasniedz aptuveni 50 kilogrami Mēness akmeņu, no kuriem lielākā daļa pazūd okeāna dzīlēs.

Protams, kolekcijās ir arī meteorīti no Marsa. Patlaban zināmi vismaz 30, un to kopējā masa pārsniedz 90 kilogramus. Antarktīdā atrasti 12 “marsieši”, Sahāras tuksnesī – 10, Omānā – astoņi un vēl astoņi citās vietās. Daži no tiem atklāti 19. gadsimtā, taču tad neviens pat nenojauta par to marsisko izcelsmi.

Marsa viesu saimē īpaši izceļas Nahla meteorīts, kas nokrita 1911. gadā Ēģiptē, Nīlas deltas apkaimes laukos. Taču šis akmens meteorīts, kas nokrītot sadalījās vairākos gabalos, lidojis tik lielā ātrumā, ka fragmenti ļoti dziļi ietriecās staignajā zemē, savukārt viens gabals trāpījis sunim, nogalinot to tieši līdzās saimniekam, kurš tajā brīdī rušinājies savā dārzā. Mūsdienu Marsa pētnieks amerikānis Ardens Olbijs izteicies, ka Nahla meteorīts ir “marsietis, kas nogalinājis zemieti”, un ieteicis to “sodīt”, proti, sazāģēt vairākos gabaliņos un pārdot kolekcionāriem par īpaši augstu cenu, savukārt savākto naudu izmantot Marsa turpmākiem pētījumiem…

 

Sihotealina dzelzs lietus

Kad krievu mākslinieks Pjotrs Medvedevs no Tālo Austrumu pilsētas Imanas (tagad – Daļņerečenska) 1947. gada 12. februāra rītā eļļā gleznoja ainavu netālu no piesnigušās pilsētiņas, debesīs pēkšņi parādījusies milzīga uguns bumba. Jau piecu sekunžu laikā tā sasniegusi kalnus pie horizonta un acumirklī atskanējis apdullinošs sprādziens. Tikko gleznā atainoto ainavu pāršvīkoja plata dūmu sliede un mākslinieks acumirklī tai pievienoja svaigo, iespaidīgo elementu. Tādējādi pirmo reizi vēsturē meteorīta nokrišana piefiksēta dabā. Jau pēc neilga laika šo gleznu iegādājās Zinātņu akadēmija, un autora kopijas ar “meteorīta ainavu” aizceļoja uz muzejiem.

Meteorīta nokrišanu jau tāpat izdodas redzēt ārkārtīgi reti, taču šajā gadījumā notikums bija īpaši unikāls, jo tas izrādījās nevis parasts akmens bluķis, bet gan pagaidām vienīgais vēsturē fiksētais dzelzs meteorītu lietus. Aptuveni četru metru diametra bluķis atmosfērā vairākkārt dalījās un atlūzu salūts nokrita 12 x 4 kilometrus lielā platībā.

Apvidū veiktas 15 ekspedīcijas un to dalībnieki teikuši, ka “zilgani dzelzs gabaliņi gluži kā sēnes gulējuši taigas pļaviņās”. Pētnieki ar mīnu meklētājiem tos atraduši un savākuši. To bijis tik daudz, ka transportēšanai uz Maskavu bija nepieciešams atsevišķs dzelzceļa vagons.

Lielākais fragments, ko četru metru dziļumā atrada trīs gadus pēc nokrišanas, svēra 1750 kilogramus.

Parasti meteorītus nodēvē pēc tuvākās apdzīvotās vietas nosaukuma, taču šajā reizē nezin kāpēc izmantoja patālā kalnu masīva Sihotealina nosaukumu. Šā meteorīta šķērsgriezumā redzami lieli, vāji saistīti robustas formas kristāli. Tie veidojušies ļoti lēnā (10 grādi miljons gadu laikā!) dzelzs (93%), niķeļa (6%) un kobalta (0,5%) sakausējuma kušanā bez skābekļa klātbūtnes. Debesu ķermenis, kura dzīlēs risinājies šis process, sabrucis pirms aptuveni 450 miljoniem gadu, bet pirms 70 miljoniem gadu notikusi vēl viena dalīšanās, kad arī izveidojies fragments, kas 1947. gadā nokrita uz Zemes.

 

Uzmanīt kosmosa viesus

Neskatoties uz ievērojamiem kosmonautikas sasniegumiem, meteorīti joprojām paliek vispieejamākais ārpuszemes izcelsmes vielu avots uz Zemes. Visi pārējie paraugi – vienalga, komētas putekļi vai Mēness ieži – laboratorijās nokļuvuši tikai pēc gadu desmitiem ilga inženieru darba un miljonos, pat miljardos mērāmiem ieguldījumiem. Taču meteorīti regulāri līdz mums atlido paši. Šo meteorītu izpēte palīdz gūt skaidrību par ārkārtīgi sarežģītajiem Saules sistēmas minerālās vielas veidošanās un turpmākās evolūcijas procesiem. Bet daudzos ārpuszemes akmeņos jau atklāts arī tā dēvētais starpzvaigžņu materiāls, kura vecums ir ievērojami lielāks par Saules sistēmas vecumu! Šķietami klusējoši debesu akmeņi kalpo kā nenovērtējami informācijas avoti par pasauli, kas mūs ieskauj ārpus Zemes robežām.

Līdz mums mēdz atlidot arī draudīgi, graujoši kosmosa viesi, un cilvēce ir tiesīga no mūsdienu augsto tehnoloģiju zinātnes prasīt, lai tā iespēju robežās mūs pasargā no tādām kataklizmām, kādu nesen piedzīvoja Čeļabinskas iedzīvotāji.

Piemēram, Kanādā šā gada februāra beigās palaida orbītā īpašu satelītu, kā pamatuzdevums ir laikus atklāt Zemei bīstamus asteroīdus. Aparāts “NEOSSat”, kas sver 63 kilogramus un izmaksājis 12 miljonus dolāru, riņķos polārajā orbītā 700 kilometru augstumā, visu diennakti ar 15 centimetrus plato teleskopa aci telpā starp Sauli un mūsu planētu meklēs Zemi apdraudošus objektus. Projekta autori un finansētāji izsaka pārliecību, ka šis satelīts spēs atrast vismaz 50% no asteroīdiem, kas klaiņo Zemes orbītā un vēl nekad nav pamanīti…

 

Pieci lielākie zināmie uz Zemes nokritušie meteorīti

Hoba

Hoba joprojām atrodas tur, kur savulaik nokritis, proti – Namībijā Āfrikā. Tas mūsu planētas atmosfērā nokļuvis pirms aptuveni 80 000 gadu, taču tikai 1920. gadā nepilna metra dziļumā zem zemes virskārtas to atklāja kāds zemnieks. Hoba ir lielākais meteorīts, kāds pagaidām atrasts vienā gabalā, turklāt tas uzskatāms arī par lielāko dabiskas izcelsmes dzelzs gabalu, kas jebkad atrasts uz Zemes. Tā svars ir 60 tonnas, rādiuss – nepilni trīs metri. Taču ir arī mīklas: lai arī tā izmērs un svars iespaidīgs, zinātnieki nespēj izskaidrot, kāpēc tas zemes virsmā nav radījis krāteri. Valda uzskats, ka meteorīta savdabīgā forma, ielidojot Zemes atmosfērā, nodrošinājusi tam pietiekami lielu pretestību un tas pirms sadursmes ar zemi ievērojami sabremzējis ātrumu. Kopš 1955. gada meteorīts ir Namībijas valsts nacionālais piemineklis.

 

El Čako

El_CikoEl Čako arī joprojām atrodas vietā, kur nokritis, – Argentīnas reģionā El Čako. Nesen izpētes nolūkos meteorītu vēlējās pārvest uz Vāciju, taču vietējie iedzīvotāji un zinātnieki šo ieceri noprotestēja. El Čako svars pārsniedz 37 tonnas, taču patiesībā tas ir tikai fragments no metāla meteorītu grupas Kampo del Sielo, kas, iespējams, ielidojusi Zemes atmosfērā kā viens veselums, tikai vēlāk sadaloties daļās. El Čako ir otrs lielākais meteorīts, kas jebkad atrasts uz Zemes. Ja Kampo del Sielo nebūtu sadalījies, tas gan izmēra, gan svara ziņā būtu apsteidzis Hoba meteorītu, jo atrasto fragmentu kopējā masa krietni vien pārsniedz 60 tonnas. Uzskata, ka Zemes atmosfērā šis meteorīts ielidojis iespaidīga “meteorītu lietus” laikā aptuveni pirms 4000 līdz 5000 gadu.

 

Villemete

Pieņemts uzskatīt, ka Villemetes meteorīts mūsdienu Kanādas teritorijā nokritis jau vismaz pirms miljona gadu. Vēlāk ledus kušanas procesos tas pārvietots līdz mūsdienu ASV Oregonas štatam, kur to 1902. gadā atrada kalnracis Eliss Hjūdžs. Tiesa, viņš gan nav robotā dzelzs un niķeļa sakausējuma absolūtais pirmatklājējs. Vietējās indiāņu ciltis šo dīvainās izcelsmes objektu pielūgušas jau kopš seniem laikiem. Villemetes meteorīts sver 15,5 tonnas un ir lielākais jebkad atrastais meteorīts ASV un sestais lielākais pasaulē.

 

Ahnigito

Amerikas Dabas un vēstures muzejā Ņujorkā ir kāds ievērojams kosmiskais viesis – dzelzs meteorīts Ahnigito. Uzskata, ka tas ziemeļrietumu Grenlandes teritorijā nokritis aptuveni pirms 10 000 gadu. Tāpat kā El Čako, arī šis ir lielākais fragments no lielākas meteorītu grupas, kas Zemes atmosfērā ielidojusi kā viens veselums. Ilgstoši tas bija vietējās inuītu cilts īpašums un pielūgsmes objekts. Taču, jau ierodoties pirmajiem kolonizatoriem, dzelzs gabalu iekāroja daudzi. Pētnieks un ceļotājs Džons Ross izrādījās visapņēmīgākais un nolēma to nogādāt Ņujorkā. Neskatoties uz nepiemēroto aprīkojumu, kas bija pieejams 1897. gadā, šo 31 tonnu smago akmens bluķi tikai ar cilvēku roku spēku nogādāja pāri ledājiem līdz kuģim un ar to līdz Ņujorkai. Tādējādi tas pagaidām ir smagākais cilvēka pārvietotais meteorīts.

 

Bakubirito

Bakubirito meteorīts ir vieglāks par citiem šā piecnieka biedriem, tā svars ir “tikai” 24 tonnas. 1863. gadā to atrada ģeologs Gilberts Elliss Beilijs, un patlaban tas novietots Meksikas ziemeļrietumu pilsētiņas Kuljakanas Zinātņu centrā. Lai gan vieglāks par citiem līdzīgiem, Meksikā atrastais meteorīts ir viens no garākajiem, kāds jebkad atrasts uz Zemes – vairāk nekā četri metri.

 

 

Pievienot komentāru

Radīts paroļu ģenerators, kuru hakeri nevarēs uzlauzt (2)Firma "Everykey", ko atbalstījis pats antivīrusu kompānijas "McAfee" dibinātājs Džons Makafī, izstrādājusi īpašu maziņu ierīci, kura ģenerē jaunu un drošu paroli ikreiz, kad vēlaties ienākt vienā no saviem interneta vietņu profiliem.
Ja gribi tilpumu. "LA" vērtē "Opel Zafira""Opel Zafira" tika prezentēta 1999. gadā un kopš tā laika ir toņa noteicēja septiņvietīgo kompaktvenu klasē. Pavisam šo gadu laikā saražots vairāk nekā 2,7 miljoni dažādu paaudžu Zafira automobiļu.
Vai Latvijas neceļu nākotne? (1)Par gada auto nominēt pikapu? Uz tādu izlēcienu žūrija nez vai būs spējīga
Draugiem Facebook Twitter Google+