Mobilā versija
Brīdinājums -0.1°C
Aldis, Alfons, Aldris
Trešdiena, 22. novembris, 2017
28. oktobris, 2017
Drukāt

No Dieva nav jābaidās. Saruna ar arhibīskapu Jāni Vanagu (33)

Foto - Anda KrauzeFoto - Anda Krauze

Jānis Vanags

Vizītkarte

Arhibīskaps Jānis Vanags (dz. 1958. g.)
Uzaudzis Liepājā.
Studējis LU Ķīmijas fakultātē un LELB Teoloģijas seminārā.
Luterāņu mācītāja amatā ordinēts 1985. gadā.
Viens no kustības "Atdzimšana un atjaunošanās" dibinātājiem. Par Latvijas evaņģēliski luteriskās baznīcas arhibīskapu ievēlēts 1993. gadā.

Kāpēc es pajautāju Jānim Vanagam par nāvi? Līdzīgi viņam, gadiem ritot, arī es par to domāju aizvien biežāk. Diezin vai te pie vainas ir ticība kādām augstākām matērijām, cilvēks vienkārši tā ir ieprogrammēts. Bet patiesībā saruna ar arhibīskapu pieskaras pavisam ikdienišķām, pat sadzīviskām tēmām, selfiju jeb pašiņu apsēstību ieskaitot.

Pavisam drīz, 31. oktobrī, luteriskā baznīca svinēs Reformācijas svētkus. Pagājuši 500 gadi kopš dienas, kad Mārtiņš Luters 1517. gadā pie Vitenbergas pils baznīcas vārtiem pienagloja 95 tēzes, savas domas par tālaika baznīcas praktizēto grēku atlaižu tirgošanas praksi. Kāda šodien būtu pasaule bez reformācijas?

Reformācija atstāja milzīgu ietekmi uz mākslu, arhitektūru izglītību, zinātni, valodas attīstību, valsts pārvaldi, uzņēmējdarbību, ģimeni, sabiedriskajām attiecībām, grāmatniecību un, un, un… Reformācija izmainīja cilvēku uztveri un vērtību sistēmu visā kristīgajā civilizācijā. Ir svarīgi pamanīt, ka pārmaiņas gluži praktiskās dzīves jomās izauga no garīgas dabas jautājuma – kā cilvēks var sastapt žēlsirdīgu Dievu? Iesākumā ir doma un vārds, tad lietas un darbi. Garīgais nosaka praktisko.

Reformācija nebija strīds par priesteru garderobi. Luteru nenodarbināja ceremoniju greznums un citas ārišķības. Viņš bija uzcītīgs mūks, kuru dzina izmisumā tā laika baznīcas atziņa, ka Dieva mīlestība cilvēkam ir jānopelna. Tobrīd Luteram kristīgā ticība nebija labā vēsts par debesu valstību, bet draudu vēsts par tiesu un sodu. Viņš nekad nejutās darījis diezgan, lai nonāktu debesīs. Taču, daudz lūdzot un iedziļinoties Bībelē, viņam atausa, ka Dievs mīl arī grēcīgu cilvēku un ir izdarījis visu, lai viņu izglābtu. Dievs piedzima pasaulē un cilvēka vietā nodzīvoja nevainojami pilnīgu dzīvi. Cilvēka vietā viņš uzņēmās sodu par grēkiem un nomira pie krusta. Katram, kurš viņam tic un seko, Kristus dāvina savu svētumu, ar ko stāties Dieva priekšā – ne nopelnu dēļ, bet no tīras žēlsirdības. Tas Luteram bija dzīvību nesošs atvieglojums, kurā viņš gribēja dalīties ar visiem cilvēkiem. Tādēļ viņš sāka iebilst pret dažādiem sagudrojumiem viduslaiku baznīcā, kas Kristus mīlestības darbu padarīja neskaidru. Var saprast, kādēļ viņam tik piedauzīga likās grēkatlaižu tirgošana par naudu. Diemžēl Eiropas politikā jau bija nobriedusi pulvera muca, kurā Lutera vēsts iekrita kā dzirkstele un izraisīja sprādzienu, kas sašķēla baznīcu.

Bet tad jau iznāk tā – cilvēks var dzīvot nepareizu dzīvi, mūža pēdējā dienā noticēt, pieņemt Jēzu Kristu, nožēlot grēkus un iegūt Dieva žēlastību!

Tieši tā! Tik brīnumaina ir Dieva mīlestība. Taču, ja tāds cilvēks kādam šķiet veiksminieks un ieguvējs, tas rāda, ka dzīve grēkos liekas iekārojama. Tie ir maldi. Ja cilvēks tiešām nāk pie ticības pašās mūža beigās, viņš uz bezdievībā nodzīvoto laiku atskatās ar patiesām bēdām. Cik daudz saturīgāka, labāka, svētīgāka varēja būt dzīve! To vairs nevar ne atsaukt, ne izlabot. Laimīgs ir tas cilvēks, kurš no jaunības dzīvo ar Dievu.

Luters apgalvoja, ka tieši ticība glābj cilvēku. Viņš norādīja uz Pāvila vēstulē romiešiem rakstītajiem vārdiem “no ticības taisnais dzīvos”. Tomēr Pāvila 1. vēstulē korintiešiem lasām ko citu: “Ja man būtu pilnīga ticība, ka varētu kalnus pārcelt, bet nebūtu mīlestības, tad es neesmu nekas.” Un vēl: “Tā nu paliek ticība, cerība, mīlestība, šās trīs; bet lielākā no tām ir mīlestība.” Tātad tomēr mīlestība augstāka par ticību?

Luters mācīja, ka ticība satver acīm neredzamo Kristu, kurš iemājo ticīgajā cilvēkā un sargā no naidīgajiem spēkiem – bauslības, grēka, velna un nāves. Starp citu, mūsdienu pētnieki atzīst, ka viens no baznīcas šķelšanās iemesliem bija pārpratums par ticības termina saturu. Romas teologi ar to saprata tīri racionālu atziņu, tādēļ nepiekrita, ka cilvēks top izglābts tikai ticībā. Kur tad paliek mīlestība, kur labi darbi? Luteram ticība bija “trīs vienā”, kas izpaudās gan kā prāta atziņa, gan kā sirds veltīšanās, gan kā atgriešanās augļi labo darbu veidā. Ticības augstākā izpausme ir mīlēt Dievu pāri visam un savu tuvāko kā sevi pašu.

Vai latviešu reliģiozitāte mainās? Daži sabiedrības pētnieki apgalvo, ka šodien tā ir augstāka nevis Latgalē, kā varētu domāt, bet gan Kurzemē…

Luterāņu baznīcas “stiprā pils” tradicionāli ir bijusi Kurzeme. Profesors Roberts Feldmanis teica, ka Vidzeme latviešiem ir devusi dzejniekus, Zemgale – prezidentus, bet Kurzeme – bīskapus. Reliģiozitāte nav statiska, tā mainās. Man šķiet, ka reliģijas stāvoklis kopš atmodas atplūdiem arvien vairāk sāk līdzināties padomju apstākļiem. Okupācijas laikā baznīca bija vienīgā organizētā opozīcija valdošajai padomju ideoloģijai, šobrīd tā ir teju vienīgā organizētā opozīcija kultūrmarksistiskajam kreisumam. Toreiz baznīcu ķengāja komunisti, tagad “progresisti”. Gan toreiz, gan tagad to izsmēja avīzēs. Tāpat kā toreiz, arī šodien piederība baznīcai prasa drosmi būt citādam, nepeldēt līdzi straumei, būt atbildīgi lepnam par kristīgajām Eiropas un latviskajām vērtībām.

Manuprāt, ideja par pagānisko kā īsteni latvisko pretstatā kristīgajam svešajam veidojās noteiktos apstākļos, kad vāciskais baznīckungs bija barona labā roka. To dīvainā kārtā uzturēja arī kompartijas propagandisti, cīnoties pret baznīcu. Taču īstenībā latviskums ir veidojies kristīgās ticības un latviešu tautasdziesmu mijiedarbē. To labi ilustrē mana mīļākā latviešu filma – Jāņa Streiča “Cilvēka bērns”. Tā silda sirdi ar savu kristīgo latviskumu. Mūsu dienās cilvēku irdina tas, ko dēvē par postmoderno kosmopolītismu. Džona Lenona “Imagine” varētu tam būt par himnu. Ideja par Eiropu bez tautām un nacionālām valstīm, par reliģiju bez piederības un atbildības. Par garīgumu, kurā viss der. Uz kāda žurnāla vāka reiz bija trāpīga bilde – baznīca, kurai priekšplānā makdonalda plakāts ar saukli: “Sastādi pats savu komplektu!” Daudzus tas fascinē. Šo noskaņojumu veikli cilvēki izmanto savam biznesam. Te mums ir Durgas templis, te Brīvticība… Tādēļ baznīcai nākas būt veselīgi konservatīvai.

Jūs esat dzimis un uzaudzis Liepājā, vienā no neparastākajām Latvijas pilsētām. Tai raksturīga garīgā aktivitāte, reliģiskie meklējumi. Pilsētā patlaban ir ap 30 dažādu konfesiju draudžu. Kā jūs skaidrotu šo Liepājas īpašo lādiņu?

Šeit piepildās Kristus vārdi: “Kam ir, tam tiks dots.” Liepājā visos laikos bijusi sava inteliģence, daudz kvalitatīvu kultūras pasākumu, arī rosīga garīgā dzīve. Patlaban pilsētā darbojas piecas luterāņu draudzes!

Ideja par luterāņu klostera veidošanu Sieksātē arī dzimusi Liepājā!

Sieksātē būs piepildījušās ilgas, kas jau sen dzīvo dažos mūsu luteriskās baznīcas locekļos. Starp mums ir cilvēki, kas sajūt aicinājumu dzīvot garīgā kopienā. Daži tādēļ aizgājuši uz citām konfesijām. Tagad šāda iespēja būs pašiem savā baznīcā. Reformatori iebilda pret viduslaiku mācību, ka klostera dzīve ir īpašs nopelns Dieva priekšā un ka mūku solījumi ir augstāki par kristību. Viņi nosodīja viduslaiku praksi nodot klosterī muižnieku bērnus, lai nebūtu jāsadala mantojums. Taču viņi atzina klosteri par garīgās un tikumiskās audzināšanas vietu. Luterāņu klosteri patlaban darbojas arī Zviedrijā un Vācijā. Nedomāju, ka Latvijā tādu būs daudz. Līdztekus Sieksātes sieviešu klosterim varbūt ar laiku izveidosies arī klosteris vīriešiem. To jau nevar nodibināt “no augšas”. Ir jābūt cilvēkiem, kas grib nākt kopā un tā dzīvot. Sieksātes klosteris savā ziņā ir eksperiments, tā iemītniekiem tuvas Austrumu baznīcas dievbijības formas. Parastā draudzē tas nebūtu piemēroti, tur mums ir noteikta dievkalpojumu kārtība. Bet nelielā un savrupā kopienā – kamēr vien tas saskan ar luteriskās baznīcas mācību – māsas var lietot cita veida lūgšanas, kas iepriecina viņu sirdi. Vienprātība būtiskajās lietās, brīvība blakus lietās un mīlestība visās lietās – tāda ir mūsu devīze.

Esmu ievērojis, ka pēdējā laikā cilvēkos pieaug interese par pareizticību. Ne jau vienmēr tas ir baznīcas apmeklējums vai konfesijas maiņa. Pazīstu luterāņus un katoļus, kuri apmeklē pareizticīgo svētvietas, klosterus, lasa baznīcas tēvus. Dažās mājās esmu ievērojis ikonas. Pats nesen saņēmu dāvanā Jāņa Pakāpnieka grāmatu “Pakāpieni uz debesīm”, rakstītu pirms 1400 gadiem grieķu valodā, kas tagad piedzīvojusi arī latviešu izdevumu. Vai tas nav paradokss – dzīvojam modernā, tehnoloģiju piesātinātā gadsimtā, bet cilvēki interesējas par baznīcas tēviem?

Nekā neparasta tur nav. Garīgumā cilvēki meklē pirmkārt īstumu, un daudzu uztverē senatnīgums un atšķirīgums liecina par autentiskumu. Kad Jānis Kristītājs sludināja tuksnesī, tad “pie viņa izgāja visa Jeruzaleme”. Ko tur meklēja cilvēki, kas ikdienā dzīvoja krāšņā, hellēniskā vidē? Acīmredzot Jāņa radikālo vēsti pastiprināja viņa radikālais atšķirīgums no visa pasaulīgā. Pareizticīgās baznīcas dievbijības izpausme ir krasā kontrastā ar laicīgā dzīvē apnikušo seklību. Daudzus tas pievelk. Pareizticīgajā tradīcijā ir izkopta garīgā tēva un padomdevēja loma, ar ko protestanti bieži nevar lepoties. No tā varam mācīties. Toties mācības īsto saturu pareizticībā var būt grūtāk atklāt nekā luterāņu baznīcā.

Kā jūs skaidrotu ikonu garīgo lādiņu? Un vai vispār tāds pastāv?

Mūsdienās daudz runā par holistisku jeb visaptverošu pieeju. Vārdi vēršas pie prāta, ikona uzrunā acis, iztēli, skaistuma izjūtu, turklāt tajā bieži ir arī kāds stāstījums. Ja garīgā mūzika izdzied teoloģiju, tad ikona to parāda gleznieciski. Tādēļ ikona var cilvēkam palīdzēt piedzīvot to, ko aptver prāts. Luterāņu baznīcās un mājās visbiežāk būs sastopamas ikonas, kurās attēlots Kungs Jēzus, nevis kāds no svētajiem. Ikona kalpo lūgšanas stiprināšanai. Lai pie kāda vērstos ar lūgšanām, ir jātic, ka viņš mani dzird, saprot un var palīdzēt. Luterāņi atturas šādas spējas piedēvēt svētajiem. Tikai Dievs visu zina, visur ir klāt un saprot visas valodas. Luterāņi arī neuzskata ikonas par elku tēliem. Ikona nav pielūgsmes priekšmets, bet tikai logs uz to, kurš tāds ir, uz Dievu. Dažas ikonas tiek sauktas par brīnumdarītājām. Es teiktu, ka pie ievērojamām ikonām cilvēki lūdzas vairāk un stiprākā ticībā. Tur arī Dievs biežāk lūgumus izpilda.

Filozofs Makss Vēbers savulaik apgalvoja, ka reformācija mainījusi arī cilvēku attieksmi pret naudu un darbu, radot tā saucamo protestantisko darba ētiku, ko latviski dēvējam par darba tikumu.

Domāju, ka viņam ir taisnība. Šajā jomā tiešām var novērot atšķirību starp Ziemeļeiropu un zemēm, kur dominē katolicisms un pareizticība. Es gan neteiktu, ka tajās valdītu darba netikums iepretī protestantu tikumam. Vienkārši attieksme pret dzīvi ir cita. Pareizticīgajā ētosā uzmanība ir pievērsta dzīvei nākamajā pasaulē. Labiekārtot šo dzīvi nav tik svarīgi. Luters turpretī teica: “Ja es zinātu, ka rīt pasaule izjuks gabalos, es šodien iestādītu ābelīti.”

Vai taisnība, Latvijas evaņģēliski luteriskā baznīca ir viena no nedaudzajām augošajām luterāņu baznīcām Eiropā?

Tādu faktu var konstatēt, kaut gan skaitļos pieaugums ir mazs. Prieks, ka, par spīti daudzajiem aizbraucējiem, mūsu skaits nemazinās kā Vācijā vai Skandināvijā, kur baznīcas zaudē desmitus un simtus tūkstošu locekļu katru gadu. Esam atjaunojuši sagrautās baznīcas un uzcēluši jaunas, piemēram – Priekulē, Ērgļos, Sieksātē, Apē, Ķegumā, Salaspilī, Aizkrauklē. Domājam celt dievnamu Imantā. Studenti lūdza uzcelt kapelu jaunajā Latvijas Universitātes pilsētiņā Torņakalnā.

Aizsardzības ministrijas valsts sekretārs Jānis Garisons nesenajā Rīgas konferencē teica sekojošo: “Ja sabiedrība nesaprot, kādas ir tās vērtības, esam zaudējuši. Ja neesam gatavi mirt par šīm vērtībām, tad nav svarīgi, cik liela ir armija – mēs esam zaudējuši. Ja iziesiet Rīgas ielās, ko cilvēki sapratīs kā Eiropas vērtības?” Ko jūs saprotat ar Eiropas vērtībām?

Par Eiropas vērtībām pēdējā laikā visprecīzāk runā profesors Harijs Tumans. Varu ieteikt lasīt viņa intervijas. Eiropas vērtības īstenībā ir tas, no kā Eiropa pati ir atteikusies. Šis termins nu ir kļuvis par tādu kā koda vārdu seksuālo minoritāšu jautājumam un iespējai ceļot bez vīzām, bet ne vairs “brīvība, brālība, vienlīdzība” vai “ticība, cerība, mīlestība”. Eiropas dārgums bija ideja, ko iedvesmoja Kristus personība un mācība. Gadsimtu gaitā šī ideja radīja izcilus mākslas darbus, kultūras pieminekļus un universitātes. Tā deva spēku atvairīt pirmo džihāda vilni un nosargāt Eiropu. Tā iedvesmoja atmest verdzību un lika pamatu cilvēktiesībām un brīvībām. Tā bija garīgais pamats izcilai materiālajai kultūrai. Tagad par Eiropas vērtībām drīzāk daudzina globalizētu kreisuļu jeb “leftist” ideoloģiju, kurai Eiropu reiz cēlusī ideja ir pretīga. Vai pamanījāt, ka no skolu programmām patlaban tiek izravēta kristīgā mācība? Taču Garisons kā aizsardzības speciālists ir novērojis, ka jaunās idejas daudzi grib baudīt, bet neviens negrib par tām cīnīties un mirt. Hedonisms nesadzīvo ar pašaizliedzību, multikulturālisms īsti neļauj aizsargāt savu civilizāciju.

Pastāv jau uzskats, ka Eiropas kodols vismaz tā garīgajā nozīmē pamazām pārvietojas uz Centrālo un Austrumu Eiropu…

Iespējams, ka arī tas izskaidro spriedzi starp Višegradas valstīm un Rietumeiropu. Polijā nupat miljons cilvēku izgāja ar lūgšanām sargāt savas zemes robežu. Viņu nolūks bija sargāt savu kultūru un reliģiju, kas ir tautas izdzīvošanas pamats. Tas rāda, ka viņiem ir vienojoša ideja, tātad ir arī nākotne. Kur sevi redzam mēs?

Jūsu tviterī ir ieraksts “Droši vien tā izskatījās Atlantīdas bojāeja”, papildināts ar fotogrāfiju no Amsterdamas mākslas muzeja. Tajā redzama glezna, uz kuru neviens neskatās, jo apmeklētāji ielīduši savos mobilajos telefonos. Ko jūs vēlējāties ar to pateikt?

Īstenībā jau viņi tur muzeja lietotnē pētīja informāciju par šo gleznu. Tomēr tas, ka viņi to dara katrs par sevi, likās ilustrējam problēmu, par ko tikko runājām. Pat darot it kā vienu lietu, tomēr katrs ir par sevi. Trūkst vienojošā, par laikmeta simbolu kļuvis selfijs. Baznīca cenšas tam pretoties. Ik dievkalpojums ir protesta mītiņš pret drupinošo individuālismu. Taču brīdī, kad draudzes locekļi vairs kopā nepacels acis uz vienu altāri, bet blenzīs katrs savā planšetē, draudze beigs pastāvēt. Šo foto es ieraudzīju, kad tikko biju izlasījis “Islāma valsts” oficiozā “Dabiq” rakstu “Kādēļ mēs jūs ienīstam un jums uzbrūkam?”. Nāvējoša ideoloģija, kas efektīvi pulcina spēkus mūsu “Atlantīdas” bojāejai. Varam pateikties Dievam, ka tautā vēl ir tik daudz dzimtenes mīlestības, ka vīri un sievas stājas Zemessardzē. Taču Garisona kungam taisnība – māju vai mašīnu var pārdot un aizbraukt uz citu valsti. Ir vajadzīga Ideja, par ko stāvēt.

Jums ir bijusi ticības krīze?

Nē. Bet ir piedzīvoti smagi brīži un grūtas izvēles, lai dzīve saskanētu ar ticības pārliecību. Tas var sasniegt agonijas intensitāti. Bet tādas mazās nāves ir vajadzīgas, lai augšāmceltos atjaunotai dzīvei.

Jūs dažkārt domājat par savu personīgo nāvi?

Katru dienu.

Vai cilvēks var sagatavoties nāvei?

Vajag gatavoties katram dzīves posmam – laulībai, vecāku lomai. Svētīgi ir novecot, uzkrājot dzīves pieredzi un garīgu gudrību, nevis par katru cenu krampējoties tajā, kas pieder jaunībai. Tad būs labi. Laimīgs ir tas, kurš nāvi var sastapt ar Asīzes Franciska vārdiem: “Nāve, tu visulaipnākā, esi klāt brīdī pēdējā.” Baznīctēvu padoms – atceries nāvi – palīdz dzīvot mērķtiecīgi, apzinoties esības jēgu un nolūku. Kad ārsts vēl pajaunam vēža pacientam saka – jums jādara tas un tas, lai nodzīvotu trīs gadus, tas nedod rožainas cerības, taču sniedz īstenības izjūtu par to, kas dzīvē ir svarīgs un kas ne. Ko es vēl gribu un spēju paveikt? To pašu sev vajadzētu jautāt ikvienam. Ceļa galā ir satikšanās ar Dievu. Labi, ja viņa priekšā var stāties ar bijību, bet bez bailēm. Dievu vajag mīlēt un bīties, lai nevajadzētu no viņa baidīties.

Jums ir kādi īpaši vaļasprieki? Varbūt sēņošana, kā iepriekšējam Krievzemes patriarham Aleksijam?

Visvairāk man patīk nirt alās.

Jūs esat ļoti drosmīgs cilvēks! Atklāti sakot, man būtu bail.

Tur ir ļoti, ļoti skaisti. Tur lejā man ir atklājusies daža laba garīga likumsakarība un arī pa kādai labai domai sprediķiem.

Pievienot komentāru

Komentāri (33)

  1. Jūs,kungs,Dieva vārdu esat jau sen saminis,tā kā beidziet pļāpāt.

  2. Dīvaina jums tur cenzūra. Neesmu neko zuadējis, ka neabonēju šo laikrakstu

  3. Bībeles patriarhi ar viņu pat strīdējās,bet Mozus arī redzēja viņu vairākkārt!

  4. Apnikuši šie “labie” mācītāji, kas lien ar savu verdzisko ticību visās vietās un malās, nav tiešām jābaidās no sava iedomu tēla – jēziņa

  5. un tad var droši zagt, melot vai kā????????????????????????????? ticiet, Dievs soda

  6. Jēzus saka: “Jūsu sirdis lai neizbīstas! Ticiet Dievam un ticiet Man!”

  7. Kristus saka: “Jūsu sirdis lai neizbīstas! Ticiet Dievam un ticiet Man!”

  8. Šlesera draudziņš Vanags, tāpat, kā pārējie čekas melnsvārči: Pajāts, Baštiks, Šmits un Ludvigs no dieva nebaidās, viņu uzskata, ka sagrābuši to aiz bārdas

    • Jā, nelaimes putn, Atbildēt

      tev taisnība! No tā, kuru tu raksti ar mazo burtu nav iemesla baidīties nevienam! Bet, tev līdzjūtību izsaku, tavos murgos no iedomu rēgiem drebot;(

  9. vispār jau būtu jāgodina Huss…..Luters bija tā mūsu vilis lācis……..
    Dievam nedrīkst melot, vanag…….

  10. Dievs nedzīvo nedz baznīcā, nedz mācītāja mutē. Tas ir galvā. Kādam ir, kādam nav – abi varianti ir dzīvotspējīgi. Tomēr tiem, kas mums par kaklakungiem uzmetušies, ir drošāk, ja ļautiņš bīstas gan no Dieva, gan policista, tādēļ vara un baznīca ir kā kašķīgi laulātie – te pašķiras, te saietas …

  11. Man ir tik viens jautājums: kur Kurzemes baznīcās – vienalga kurai konfesijai tie piederētu – ir pilns ar ļaudīm? Ja Kuldīgā, piemēram, pa abām luterāņu baznīcām var salasīt ap 40-60 cilvēkiem svētdienās, tad nu noteikti “luterisma bastions”!

  12. Ists liekuliigs melnsvaarcis kurs baidaas no melnaa talaara

  13. Luterāņu mācītāja amatā ordinēts 1985. gadā.
    Viens no kustības “Atdzimšana un atjaunošanās” dibinātājiem. Par Latvijas evaņģēliski luteriskās baznīcas arhibīskapu ievēlēts 1993. gadā.
    ————————————————————-
    Intervijā neatrodam informāciju par kustību “Atdzimšana un atjaunošanās”… Kas tajā darbojās un kādi bija tās mērķi?
    Līdz šim zinājām, ka padomju gados mācītāji bija čekas ziņotāji …

  14. Nu ideāli, pastāvi pie kādas slavenas ikonas(grēcīgā cilvēka roku darinājuma) un kā uz pasūtījuma Dievs visu izpilda un nekādu kreņķu ,draugs !

  15. Tikai durņi baidās no pasaku tēliem.

  16. Zambala, :)), – vajag apgūt latviešu valods nianses. No Dieva nav jābaidās, bet Dieva ir jābīstas. Bijība un bailes ir divas atšķirīgas lietas.

  17. Kad sitais smadzenu puderetajs pats beigs dieva baidities un to apkarot un pielugt savu satanu, jeb vnk to KUNGU, ka kungu pieludzejs, parasta verga dvesele, kas aicina citus uz to, lai maksatu savam kungam, saimniekam 10. to tiesu un splautu virsu patiesai dievticibai, ko sie izdzimumi apkaro visu laiku?

  18. Paldies par labiem jautājumiem un pārdomas rosinošām atbildēm.
    Šodienas mūsu mediju tuksnesīgajā saturā, svaiga gaisa malks.

  19. Bībelē taču rakstīts: -Bīsties Dieva ! –
    Kā tad pēkšņi nav jābīstās ? :))

  20. Kà var ticēt un bīties no tā,kas ir zem ????

  21. Protams ka no Dieva IR jabīstas!
    To zina katrs skolnieks, katrs netradicionāli orientētais!
    Kas par Liberālām Protestantu atklāsmēm!

  22. Dieva ir Jābīstas!
    To katrs skolnieks zina!
    Kas par Liberālām Protestantu atklāsmēm!

  23. jā no DIEVA NAV JĀBAIDĀS ,bet starpniekiem gan ,kas ir starp mani un DIEVU …cilveki melo ..un daudz …

  24. No Dieva tiešām nav jābaidās. Bet no jebkura viņa sludinātāja, jābēg atpakaļ neskatoties. Jo zem svētās liekulības, vienmēr ir divkosība un dubultstandarti.Vanags nav izņēmums. Zinu par viņu vairāk, nekā lielākā daļa no viņa “avīm”, kuras viņš slauc uz nebēdu un aizmirzdams Dieva baušļus. Liekulis, kas ierīvējies augstā amatā.

  25. Vārdi, vārdi, vārdi . . . Un vēl vārdi . . .

  26. Liekulis un izšķērdētājs

  27. Dievs – Absolūts tāpēc ir Visvarens, ka Viņš ir visā un viss ir Viņā. Dievs ir Visvarens tāpēc, ka ir viss, ja tā nebūtu, tad virs viņa būtu kāds cits augstāks spēks, kas ir viss, tātad galvenais Dievs… Dievs – Absolūts ir vēl neaptverami Plašāks un Bezgalīgaķs par to pasauli, kuru tu iedomājies. Un Dievam nav jārada kaut kāda pasaule, kas ir ārpus Viņa, Dievs – Absolūts rada savu vienu bērnu – nemirstīgu garu, kas lēnam attīstoties, kļūst aizvien Dieviškīgāks, sāk aizvien vairāk līdzināties savam Tēvam – Radītājam un izveido kādu no daudzajām pasaulēm. Pasauļu ir ļoti daudz, katra pasaule ir kāda Dieva bērna ķermenis un visas pasaules ir cita citā iekšā kā krievu lelles – matroškas un visas kopā veido Dieva – Absolūta Bezgalīgo ķermeni… Arī mēs katrs ar laiku būsim kādas pasaules valdnieks – tā būs mūsu karaļvalsts, pagaidām to aizvieto mūsu katra materiālais ķermenis – mikrokosms – mikropasaule.

Draugiem Facebook Twitter Google+