No Dikļiem līdz ģenerālmēģinājumam Dobelē 0
No XXV Vispārējiem latviešu dziesmu un XV Deju svētkiem mūs šķir astoņi mēneši. Ceļā uz tiem “Latvijas Avīze” ielūkosies četros ‒ pirmo piecu svētku, Latvijas brīvvalsts, padomju gadu un mūsdienu ‒ Dziesmu svētku laikmetos. Šoreiz to darām kopā ar Rīgas Latviešu biedrības Mūzikas komisijas priekšsēdētāju, muzikologu Arvīdu Bomiku.
Visnotaļ izplatīts ir priekšstats, ka vienā jaukā 1873. gada dienā pulka dziedātāju sasēdās ratos un pajūgos un sabrauca uz pirmajiem Vispārējiem latviešu dziesmu svētkiem. Taču patiesībā arī līdz šim notikumam bija garš ceļš ejams.
Lielā latvietības griba
19. gadsimta otrajā pusē Krievijas Baltijas guberņās kultūras dzīvi noteica un uzturēja vācbalti. Nozīmīgs notikums mūzikas dzīvē bija Baltijas dziedātāju svētki Rīgā 1861. gadā. Sanāca 21 vīru koris no Rīgas, Kuldīgas, Limbažiem, Liepājas, Cēsīm, Rēveles, Klaipēdas, Pērnavas, Kēnigsbergas. 670 vīru lielais kopkoris un 70 mūziķu orķestris garīgās mūzikas koncertā Doma baznīcā atskaņoja itāļu komponista Luīdži Kerubīni “Rekviēmu”. Svētku balle notika jaunuzceltajā dzelzceļa stacijas ēkā, lāpu gājieni vijās garām gubernatora miteklim, tā apliecinot uzmanību pastāvošajai varai. Ķeizardārzā koru parādei sekoja 10 tūkstoši klausītāju…
Bet ko tad latvieši? Varbūt tā domāja mācītājs un rakstnieks Juris Neikens, kurš 1864. gada pavasarī Dikļos sarīkoja pirmo latviešu vīru koru kopkoncertu. Tajā piedalījās seši kori ar 120 dziedātājiem. Virsdiriģenta godā bija Rūjienas vācbaltu skolotājs, ērģelnieks, kordiriģents Ernests Švehs.
Kā romānā “Rīga” stāsta Augusts Deglavs, vācbalti pret latviešu centieniem izturējās visai vīzdegunīgi un arī daži caur tirgošanos bagāti tapuši kārkluvācieši nebija labāki. Jebkurus svētkus veidojot, vajadzēja lūgt gubernatora atļauju. Un vara sprieda, lai jau nu zemnieku tauta padzied, repertuāru pieskatīsim.
Sākumā Juris Neikens sarīkojumu esot iecerējis kā parastu koru koncertu slēgtās telpās, iedomājot par to pēc kādiem Bībeles svētkiem 1863. gadā. Tā kā šādam gadījumam piemērotas telpas nedz Dikļos, nedz tuvākā apkārtnē nav bijis, mācītājs izšķīries par sarīkojumu brīvā dabā, izvēlēdamies paša muižas plašo dārzu, kur arī 1864. gada vasarsvētkos norisinājās notikums, kuram bija lemts kļūt par sākumu vienai no raksturīgākajām latviešu gara dzīves parādībām.
Savā grāmatā “Latviešu Dziesmu svētku vēsture” tās autors vēsturnieks Valentīns Bērzkalns raksta, ka “arī Straupes kori divi dziesmas dziedājuši latviešu valodā. Katrā ziņā parastais uzskats, ka Dikļos dziedātas vienīgi vācu dziesmas vācu valodā ir revidējams”.
Pašā notikuma brīdī tā rīkotāji pirmās latviešu koru kopīgās parādes tālāko nozīmi diez vai apjauta, arī Dikļu dziesmu dienu kādu laiku pēc tās norises vēl uzskatīja par samērā necilu notikumu. Kad bija izskanējuši vairāki Vispārējie dziesmu svētki, pirmās dziesmu dienas nozīme vēsturē beidzot bija nostiprinājusies. Tagad Dikļus sauc par latviešu Dziesmu svētku šūpuli.
Lielais ģenerālmēģinājums
19. gadsimta 60. gadu otrajā pusē Latvijas laukos dzima dziedāšanas, teātra un citas kultūras biedrības. Nepieciešamība pēc skolotājiem radīja Jāņa Cimzes skolotāju semināru. Cimze ķērās klāt savai slavenajai “Dziesmu rotai”, diriģents Jānis Bētiņš lika pamatus Irlavas skolotāju semināram. Cits pēc cita Vidzemē notika koru kopā nākšanas svētki ‒ Matīšos (1865), Rūjienā (1866), Jaunpilī (1867), Smiltenē (1868), Cesvainē (1869). 1869. gadā Tērbatā notika dziesmu svētki ar 800 vīru kopkori, kuru vadīja diriģents Aleksandrs Kunileids, Cimzes skolotāju semināra audzēknis. 1868. gadā tika dibināta Rīgas Latviešu biedrība.
Kad 1869. gadā Vīgneru Ernests, tautas melodijas vākdams, apbraukā Kurzemi, viņš izjūt interesi un dzird runas par gaidāmu lielu notikumu.
Pēc “Latviešu Avīzes” ziņām, 1870. gada 26. jūnijā Dobelē notiek Pirmā dziesmu diena Kurzemē. Tajā dziedājuši Dobeles, Irlavas, Jaunpils, Bukaišu, Bērzmuižas un citu pagastu kori. Uz dziesmu dienu bija pieteikušies 15 kori ar 400 dalībniekiem ‒ trīs reizes vairāk nekā Dikļos, sarīkojumu krāšņoja 40 mūziķu orķestris.
Dobelē svētku norise bija iedalīta trīs daļās ‒ tā sākās ar garīgu koncertu Dobeles baznīcā, kurā piedalījās Sesavas kori un ērģelnieks Jānis Bētiņš ar 13 gadus veco dēlu Ludvigu četrrocīgi spēlēja Mocarta “Fantāziju”. Otrais cēliens notika Dobeles latviešu mācītājmuižas priedēs, kur dziedātājus apsveica pats Augusts Bīlenšteins (1826 – 1907), vācbaltu cilmes luterāņu mācītājs, valodnieks, viens no latviešu etnogrāfijas, folkloras un arheoloģijas aizsācējiem Latvijā.
Pat no skopām rindām, kas par šo notikumu atrodamas, nav izlobāms, vai kopkori vadīja Jānis Bētiņš viens pats vai kopā ar kādu citu diriģentu. Domājams, ka arī Dobelē lielākā daļa, varbūt pat visi dziedātāji, bijuši vīri.
Notikums pulcēja ap 4000 klausītāju. Tas devis tīri prāvu atlikumu ‒ 400 zelta rubļus, ko novēlēja latviešu kurlmēmo skolai. Vēl pārāki izrādījās idejiskie panākumi. Svētkos tik droši izpaudās tautas stāja un pašapziņa, ka jau drīz pēc tiem sāka runāt par otru visas Kurzemes svētku rīkošanu, taču otrreiz atļauja netika dota.
Dobeles sarīkojumā pacēlās arī balsis par Vispārējiem dziesmu svētkiem, kad kāds runātājs vaicāja: Daugava par platu vai par strauju, ka vidzemnieki nevarēja pārtikt uz Kurzemi un kopā latvju svētkus svinēt? Atbilde bija gatava. Taču vajadzēja paiet vēl pāris gadiem, līdz šī doma varēja sākt īstenoties. No pirmajiem Vispārējiem latviešu dziesmu svētkiem 1873. gadā šķīra tikai trīs gadi. Bet ģenerālmēģinājums bija noticis.
 LAIKMETA DEVUMS * Latviešu koru parādīšanās uz skatuves vispār, jo tikai ar šo sākumu var runāt par mūsu mūzikas vēstures rašanos. * Radās pieprasījums pēc nacionālās koru literatūras. * Izcilākais panākums, kaut arī ne mākslinieciskas dabas, ir nacionāli idejiskie mērķi, kas koru darbības programmā gan nebija tieši ierakstīti, taču īstenībā izrādījās dominējoši. * Tiklab atsevišķi kori, kā pirmo dziesmu dienu rīkotāji vēlējās parādīt, ka arī latvieši savā gara dzīvē var pakāpties uz tās pašas pakāpes, uz kādas stāvēja citas tautas. Juris Neikens par Dikļu Dziesmu svētkiem 1864. gada pavasarī (“Ceļabiedrs”, 1865. gada 19. un 21. numurs): “Ap pulksten astoņiem sāka rasties visvairāk tālinieki, kuri nebija zinājuši noteikti stundu, kad dziesmas sāksies. Tie nāca arvien biežāki kājām un braukšus, līdz pēdīgi bija salasījies tāds ļaužu pulks, kā reti te būs redzēts. Skolnieki bija pulcējušies Dikļu pagasta skolā, kas tepat tuvu pie baznīcas. Tie, garā strēķī stādīti, nāca uz dziesmu placi. Lai smalkās balsītes plašā birzē būtu dzirdamas, tad visas četras skolas savus spēkus savienoja, dziedāja nu kopā gan bērnu korī, gan baznīcas, gan lauku dziesmiņas uz divi, trīs un arī četrām balsīm…” |
