Mobilā versija
+4.9°C
Guna, Judīte
Piektdiena, 9. decembris, 2016
8. marts, 2014
Drukāt

No dziesmas es esmu paņemts. Saruna ar Jāni Peteru (13)

Foto - Anda KrauzeFoto - Anda Krauze

Viņš ir cilvēks, kas pārstāv veselu laikmetu, gandrīz vai gadsimtu, lai cik dramatiski tas neskanētu. Viens no tiem, kas 
pārmainīja Latvijas likteni. Tagad bez viņa nav iedomājama ne 
latviešu dzeja, ne trešā atmoda. Dzejnieks, sabiedrisks darbinieks, diplomāts, publicists – 
viņa biogrāfijā šis 
izpausmju saraksts 
parasti ir garumgarš. Tomēr, lai arī ko viņš 
darītu, viņš ir un mūžam būs dzejnieks. Un 
latvietis. Jānis Peters.

Bērnība

Kas var iespiesties atmiņā puikam Kurzemes katlā kara beigās? Priekuli, kur dzīvojām, nežēlīgi bombardēja. Atmiņā ir tikai traumas – uzlidojumu trauksmes kaucieni naktīs, gaisa kaujas, glābšanās pagrabos, zaldātu marodierisms. Kādas tur mākoņu laivas. Jā, pēc kara 1945. gadā tēvs mūs ar māsu mierināja – ja naktī mūs vedīs kaut kur prom, neraudiet, visur var dzīvot… Tēvs baidījās par savu pirmskara sociāldemokrātisko piederību – kā jau meņševiki sociāldemokrāti tika pieskaitīti boļševiku niknākajiem ienaidniekiem.

Protams, bērnībā Liepāja ir atmiņā ar vareno un diženo, neatkārtojamo jūru. Liepāja ir brīnišķīga pilsēta, kur visas ielas, kas ved uz vakarpusi, atduras jūrā. Es jūru mīlēju, un man bija no tās bail.

Vecāki

Esmu dzimis ulmaņlaikos, piedzīvojis pirmos padomju laikus, vācu okupāciju, pēckara dzīvi. Visapkārt vēl bija Latvijas laiku cilvēki, neaizvestie un neaizbraukušie.

Mans tēvs Latvijas laikā bija sociāldemokrāts. 1934. gadā pēc 15. maija apvērsuma kopā ar daudziem sociāldemokrātiem viņš tika internēts Liepājas Karostas nometnē. Viņš tur pavadīja četrus mēnešus.

Tēva draugi bija izcili inteliģenti cilvēki, ciemos pie viņa pēc izsūtījuma Sibīrijā brauca Klāvs Lorencs, Latvijas laika advokāti nāca pie tēva šahu spēlēt. Viņi runāja stundām, un tas elektrizēja. Tēvs un viņa komanda mani pieradināja domāt politiski, agri sāku lasīt avīzes, žurnālus. Man pasūtināja “Bērnību”, “Karogu”, “Literatūru un Mākslu”.

Tēva autoritāte bija Bruno Kalniņš trimdā Stokholmā un Fricis Menders padomju izsūtījumā, kā arī draugs Klāvs Lorencs. Pirms kara viņi bija demokrātiskās Latvijas izcili valsts darbinieki. Jā, 1988. gadā pēc Tautas frontes nodibināšanas dzejnieks Juris Kronbergs Zviedrijā (es tur atrados pēc Zviedru ārpolitikas institūta un trimdas sociāldemokrāta Ata Lejiņa ielūguma) mani aizveda pie Bruno Kalniņa. Viņa dzīvoklī mums bija sirsnīga, man ļoti pagodinoša saruna ar latviešu politisko leģendu (šoreiz – patiešām leģendu). Vai mans nelaiķa tēvs varēja paredzēt, ka Bruno Kalniņš Stokholmā man atvērs sava dzīvokļa durvis?

Toreiz Bruno Kalniņš man iedāvināja savu foto un grāmatu “Vēl cīņa nav galā” ar ierakstu: “Dzejniekam Jānim Peteram draudzībā un saskaņu cīņā par Latvijas brīvību, Stokholmā, 1988. gada 4. decembrī.”

Bruno Kalniņš bija arī Sociāldemokrātiskās internacionāles Goda priekšsēdis, kas varēja viegli piekļūt Eiropas premjerministriem.

Par Bruno Kalniņu Latvijā spriež dažādi, un 1940. gadā viņa rīcība bija divdomīga. Bet viņa balsi trimdā dzirdēja visvairāk.

Kad tēvs aizgāja pensijā, viņš izlasīja visus Šekspīra kopotos rakstus.

Mātei bija sava “komanda”. Savulaik viņa kā inteliģentā bezdarbniece no Mazsalacas, no Vidzemes, bija atbraukusi uz Kurzemi, kur Priekulē dabūja literatūras skolotājas darbu un apprecējās ar manu tēvu. Viņš bija kara invalīds, Latvijas Brīvības cīņu dalībnieks, 1919. gadā 24 gadu vecumā kaujās pret Bermontu bija zaudējis kāju, mana māte bija viņa otrā sieva. Pavisam viņam bija septiņi bērni – no pirmās sievas četri, no otrās – trīs, dzīvi esam tikai abi ar māsu.

Šī otra, mātes Latvijas laiku skolotājas pasaule, cieši sakļāvās ar tēva pasauli. Tēvs stāstīja, ka viņš no sociāldemokrātu organizācijas nesis vainagu Raiņa bērēs, bet mātes draudzenes skolotājas stāstīja, kā nakti pēc Raiņa bērēm kavējušās kapos, nespēdamas rast padomu, kā dzīvot tālāk – bez Raiņa. Vispār jau tagad to grūti saprast. Kaut gan – tikko man ienāca prātā – kaut kas līdzīgs notika, kad nomira Ojārs Vācietis. Izvadīšana notika 1983. gada 2. decembrī, laiks bija ļoti auksts, bet no visas Latvijas cilvēki straumēm plūda uz Rīgu, uz Universitātes aulu. Atceries, atvadīšanās laiku pagarināja par divām stundām, cilvēki skatījās uz dzejnieku šķirstā, nespēdami noticēt. Aulā brīžiem cilvēki vaidēja – nevis raudāja, jā, vaidēja: kā mēs tagad dzīvosim?

Tad, lūk, mātes draudzenes, arī Latvijas laiku skolotājas, nāca pie mums ciemos, noklāja dārzā segu, ēda cūku pupas un runāja par visu, īpaši par Raini un pirmskara dzīvi. Vienas kritizēja Ulmani, citas slavēja. Arī viņām bija gan kreisie, gan labējie uzskati. Tā Latvijas laiki ienāca manā dzīvē. Kāda no viņām bija redzējusi, kā Rainim vēlēšanu aģitācijas kampaņas laikā sviests ar tomātu vai olu.

Vakaros māte mums ar mā-
su lasīja Jaunsudrabiņu, Brigaderi un Raini, – gan “Balto grāmatu”, gan “Maiju un Pai-ju”, “Sprīdīti”, “Zelta zirgu”, “Krauklīti”. Vēl tagad atceros –
”Krauklītim” traģisks fināls, māsa no bēdām paķēra grāmatu un aizmeta pa gaisu.

Aicinājums

Šausmīgi agri, jau kādā 4. vai 5. klasē, nolēmu, ka būšu rakstnieks. Pirms tam gribēju kļūt par jūrnieku vai lidotāju, bet drīz sapratu, ka par jūrnieku nevarēšu, jo nepratu peldēt, turklāt jūrniekiem jāvalkā vadmalas bikses, bet es ciest nevarēju vilnas pieskārienu, pat adītas zeķes ziemā man ģērba ar varu. Ideja par lidotāju bija radusies Annas Sakses “Trīs šķūnīšu” iespaidā. Tad nu palika pārdrošā ideja par rakstniecību.

5. klasē skolotāja mums nolasīja Indriķa Lēmaņa stāstu par kādu zēnu, vārdā Elmāru. Aizgāju mājās un uzrakstīju, kā Elmārs cīnījās ar ienaidnieku un noteikti uzvarēja – bērns negrib skumdināt ne citus, ne sevi. Skolotāja to nolasīja klasei priekšā.

Tā es rakstīju visu ko. Arī tā laika naivos dzejoļus. Jo es gribēju būt dzejnieks. Manus sacerējumus arī lasīja klasei – par Tolstoja “Karu un mieru”, atceros.

Māte katru dienu no skolas pītā grozā nesa uz mājām 60 burtnīcas, jo nevarēja nopirkt portfeli, kurā tās visas salikt. Es mācījos 4. klasē, bet viņa ļāva man labot 5. klases audzēkņu darbus, jo biju perfekts gramatikā, tikai atzīmes nedrīkstēju likt. Pēc tam viņa visu rūpīgi pārskatīja un paslavēja, ka komatus un garumzīmes esmu salicis pareizi.

Un vēl es šausmīgi daudz lasīju – Mainu Rīdu, Džeku Londonu, Konanu Doilu, lubenes, Edgaru Vollesu, Kurts-Māleri, Olgu Beibutovu, arī nopietnu literatūru – Mopasāna noveles, Servantesa “Donu Kihotu”, Blaumaņas lugas.

Tā ap 6. klasi izlasīju Deglava “Rīgu” – brīžiem uz dīvāna, brīžiem pie galda, brīžiem guļus uz galda – mums tāds liels apaļš galds bija. Vēl milzīgu iespaidu uz mani atstāja Andrejs Upīts, īpaši romāns “Ziemeļu vējš”.

Paviršu un kaitīgu iespaidu atstāja viss, ko tolaik varēja lasīt žurnālos un avīzēs, kā arī greznā latviešu dzejas antoloģijā, kas nāca klajā 50. gadu sākumā. Tur bija ļoti slikti dzejoļi. Bet es neveiksmīgi domāju, ka tā vajag, ka tā ir dzeja, ja rakstīšu tāpat, arī būšu dzejnieks. Un tā es rakstīju diezgan ilgi.

Pēc Liepājas teātra, kur biju skatuves strādnieks, mani uzaicināja darbā rajona avīzē “Ļeņina Ceļš”, jo es toreiz izcēlos ar rakstiņiem avīzēs, kurus man pasūtināja tagad slavenā Valentīna Freimane. Viņa toreiz strādāja Liepājas avīzēs un publicēja recenzijas par teātru izrādēm. Un tad Egons Līvs, Liepājas stiprākais rakstnieks, man reiz pajautāja: vai tu tiešām neko citu nevari uzrakstīt? Ilgi domāju, ko viņš grib man ar to pateikt.

Mums redakcijā bija tāda interesanta kompānija – Viktors Lagzdiņš, Jānis Silazars, Olafs Gūtmanis, tikko pārnācis no Sibīrijas, Ēriks Hānbergs, Ēriks Kūlis, Nora Kalna. Es pārdzīvoju, ka neviens no viņiem par maniem pantiem neko īpaši labu nesaka, lai arī kā tips es tiku labi ieredzēts.

Un tad pie mums no Rīgas, no Rakstnieku savienības, ieradās literārā konsultante Mirdza Ķempe. Kad viņa ienāca redakcijā, man šķita, ka no debesīm ir nolaidusies teiksmaina būtne, es nepārspīlēju!

Taču ieradusies viņa bija ne jau kā konsultante – viņa brauca meklēt savu Liepājas bērnību.

Ķempe – viņa gan mani atklāti dīrāja. Šie, Jāni, ir svētku dzejoļi, arī es tādus reizēm rakstu, tāpat kā Sudrabkalns, bet tādus vien rakstīt nedrīkst! Raksti par dabu, par mīlestību! Lasi Virzas “Straumēnus”, ja gribi būt latviešu dzejnieks! To viņa teica padomju laikā.

Mēs daudz staigājām divatā, sameklējām Liepājas ebreju kapos viņas tēva kopiņu, apgrābām, iestādījām asteres un samtenes. Ķempe bieži aizrāvās, runāja par veļiem un gariem, par mīlestību, trūdiem un pīšļiem, par astrālu tuvību. Var teikt – tā bija mana dzīves skola un augstākie literārie kursi. Reiz viņa vecajos ebreju kapos apgūlās uz kādas pamestas kopiņas starp pieminekli un čuguna ķēdēm un piemiga. Minūtes piecpa-dsmit nogaidīju. Kad pamodās, nesatricināmā mierā paziņoja – ceru, ka tā dvēsele, kas tur apakšā, man piedos.

Jā, Ķempes ietekme uz mani jaunībā bija milzīga. Taču liela autoritāte man bija arī Māris Čaklais. Un vēl Ojārs Vācietis, kuru es ļoti mīlēju. Māri Čaklo varbūt nesaukšu par skolotāju, bet par ietekmētāju un autoritāti gan. Jo viena lieta, ja tevi dīrā klasiķe Ķempe, cita – ja stipru vārdu pasaka vienaudzis Māris. Tiesa, kad iesniedzu publicēšanai “Dzirnakmeni”, savu pirmo krājumu, pēkšņi atkusa daudzas sirdis. Mani augstu novērtēja. Rakstnieku savienībā mani uzņēma vēl pirms krājuma nākšanas klajā. “Dzirnakmenī” koncentrējās viss, ko pirms brīža tev stāstīju par savu tēvu un māti, tā atmosfēra, kas bija piepildīta ar Latviju un latvietību. Pirmā krājuma redaktors bija stingrais Imants Auziņš.

Bet vēl pirms tam es ar Ķempes gādību tiku uzaicināts uz jauno autoru semināru. Tā bija pavisam cita pasaule – tur manus pantus analizēja lielie dzejnieki, mēs, jaunie, tur cits gar citu burzījāmies, tur bija viss – sarunas, mīlestības, iedzeršanas. (Turpinājums nākamajā žurnālā “Mājas Viesis”.

Jānis Peters

Dzimis 1939. gada 30. jūnijā.

Dzejnieks, publicists, diplomāts.

Rakstnieku savienības biedrs kopš 1968. gada.

RS valdes sekretārs (1974 – 1976), RS valdes pirmais sekretārs (1985 – 1990).

Latvijas ārkārtējais un pilnvarotais vēstnieks Krievijā (1992 – 1997).

Latvijas ZA goda loceklis (1990), LU goda biedrs (1991).

Apbalvots ar Triju Zvaigžņu ordeni (1995), 1991. gada barikāžu piemiņas zīmi (1999), Dānijas Danneborga ordeni (2001), Atzinības krustu (2008), Sv. Marka ordeni (Itālija, 1993).

Precējies. Sieva Baiba, dēls 
Krišjānis Peters, mazdēls Francisks Jānis Peters.

 

mājup

manās smilgās ziemeļvējš

kokli plēš

terpentīna upes deg

priežu medus tek

skudra tek bet vēl jau nav

noskrējusi pusi

mājupceļa kad jau ir

iekususi

trolejbusa galapunkts pie Brīvības pieminekļa

tepat ir mūsu svētā

un tālā brīvība

mēs atnākuši esam

kā bija norunāts

tepat vien viņa dzīvo

tās vaigs ir raizēm klāts

mēs atnākuši esam

kā bija norunāts

sen varējām te atnākt

kad laiks bij sīks un kluss

kad galapunktā nāca

pilns ļaužu trolejbuss

pilns trolejbuss ar mūsu

ar sāļām asarām

bet atbraukuši bijām

kur galapunkts bij tām

mēs braucām svētai apkārt

bet nedzīvojam tā

kā bija zvērēts domāts

kā bija norunāts

tepat ir mūsu svētā

un tālā brīvība

mēs atnākuši esam

kā bija norunāts

vārds

gadusimtiem sveķis pil:

sāls dzelzs zobens zils

ģēnijs laika dzirnas griež ģeķis ratā smiltis sviež

kaķis vēl pirms Kristus raud dūre slepus skūpstam draud

kad tu skaud un kad tu šķil sārtā kādam spārni svilst

dzelmē dziļi dzalkstī stars zalktis slīd un raudu bars

šahs mats tronis krīt bandiniekam acis spīd

galma ļaudīm galvas līkst: kurš tai tronī sēsties drīkst?

vergs kungs krusts cilts vilks jērs asins silts

varde vaļā muti ver mēle zilu mušu sver

varde līdz ar sauli lec

mefistofelis ir vecs:

gans zvans smārds zārds

viens divi trīs vārds

jauns vārds

vēl vīns ir jauns jau dzejnieki ir veci

es nesūdzos jo man ir tik daudz dots

šī redze iedzimtā šī dzirde cauri iežiem

un naktī lielceļš mēness apgaismots

es tevi apskauju bet nenosaucu vārdā

tavs vārds ir vīns vēl jaunam vārda trūkst

ko atcerēties varētu caur klintīm

un klosteriem kur grēku brūvē mūks

es vārdu meklēju tik grūti!

bet mani balsta Krusta stiprais plecs

un Mācība un Raudu Mūris mūžīgs

un olīvkoks kā svētā zeme vecs

uz jaunavu ielas

viss atļauts viss atļauts viss atļauts

man mutē ir sasnidzis sniegs

sirds pazina senāk ko citu

un tās bija bailes ka liegs

cik brīvi mēs esam un jauni

vien baznīcas nopūšas ak

ej Dievmāte Dēlam pa priekšu

uz jaunavu ielas dzied akls

ej Dievmāte Dēlam pa priekšu

kur tramvaja pieturas stabs

ej pavadi viņu līdz mājām

Tavs Dēls ir tik brīvs un tik labs

 

Pievienot komentāru

Komentāri (13)

  1. Tā jau runā, ka uz talantīgu cilvēku bērniem daba atpūšas, diemžēl šis nav izņēmums.

  2. Gundega Saulīte Atbildēt

    Dzejniek! Jūs mums esat dāvājis tik daudz spēka vārdu, lai tie tagad atgriežas pie paša Rakstītāja! Lai pavasaris un mūsu labās domas vairo Jūsu spēkus un možu uztur garu! Uz tikšanos!

  3. J’a! Atceros to b’ardaino v’ireli,kas kop’a ar M’ari “”Caklo bijaja R’igas kompartijas CK locek’li, bet kop’a ar R. Paulu “‘p’ardeva “”baranku”‘krievu pusband’itiem kop’a ar V’ermanes darzu. Riebj.

  4. Kolaboracionists!

  5. Peters — vecs komūnists ar blēža skatu.

  6. Bruno Kalniņš Kirhenšteina marionešu valdībā bija sarkanās armija politiskais komisārs ģenerāļa pakāpē,tiesa gan ka tikai īsu laiku.Emigrantu avīzē par viņu bija teikts, ka lai kur viņš iekāptu tā vieta vēlāk smird.

  7. “Esmu dzimis ulmaņlaikos, piedzīvojis pirmos padomju laikus, vācu okupāciju, pēckara dzīvi.” un ar to viss ir pateikts, nevajag nekādus garus vārdu pinumus. P.s. stingri ņemot, vācu nav bijusi okupācija atšķirībā no krievu. Tā “mūsejie diplomāti” medz teikt lai krievs būtu mierīgāks.

  8. Rakstu baudīju ar prieku! Paldies!

  9. Neviens Krievijas apbalvojums?

  10. No Kononova NKVD šineļa izkritis.

  11. Simts gadus tāds Peters neinteresē!

  12. Jāni Peter,
    Padomju savienība ir sabrukusi. Komunistu režīms, kuram Tu aktīvi kalpoji, ir beidzies.
    Tev nevajadzētu līst šodien ārā. Proties kaunu.

    • “A kto takoj Ojar Vacietis?” – 1983.g.2.decembrī jautāja kāds “uzlabotais latvietis” Gunāram Astram.
      Padomju Latvijas nogalinātāji un padomju sociālās sistēmas grāvēji un viņu radītais vēl var noderēt – galu galā likvidācijas jeb pilnīgas saplūšanas process ar ES kodolu turpinās – turpinās latvieša “uzlabošana”. Mācās no mūsu Kanādas Spīdalas-VVF, kura ne bez iemesla O.Vācieti citē savā rakstā “Par maz brīvo vilku” (IR,nr.193,18.12.2013.).

Draugiem Facebook Twitter Google+