Mobilā versija
Brīdinājums -1.5°C
Oļģerts, Aļģirds, Aļģis, Orests
Sestdiena, 20. janvāris, 2018
25. decembris, 2017
Drukāt

No gāzes balona – mūzikas instruments

Foto: Ilze PētersoneFoto: Ilze Pētersone

Lai spēlētu zvangu, nav vajadzīga ne muzikālā izglītība, ne īpašas iemaņas. Attēlā: Dzintars Briedis (no labās) un Olafs Apustulis pa starpu zvangu gatavošanai mēdz arī pamuzicēt.

No gāzes baloniem viņi brīvajā laikā izgatavo mūzikas instrumentus. Skan tie kā zvani un bungas vienlaikus, tāpēc nosaukti par zvangām. Ideāls instruments, jo spēlēšana sanāk jebkuram, apgalvo zvangu meistari Dzintars Briedis un Olafs Apustulis.


Debesu zvani vai zvangas?

Pirmais instruments tapis pirms septiņiem gadiem pēc kādas komponistes pasūtinājuma. Sak, uztaisi man, Dzintar, ko interesantu, kas labi skan, viņa lūgusi. Papētījis tīmekļa “YouTube” vietni un uzgājis, kur vīri no gāzes baloniem meistaro ko tādu, kas arī pašam varētu izdoties. Kad ķēries klāt, tik viegli neveicās – zāģi lūza, instruments neskanēja. Sanāca pēc trešā mēģinājuma – vienkāršākā versija ar sešām mēlītēm.

Latvisko nosaukumu devuši jaunie dzejnieki 2010. gadā Saulkrastos Daiņa Grīnvalda rīkotajā nometnē “Aicinājums”, kurā Dzintars ar pirmajiem eksemplāriem, tiesa, vēl ne pārāk labskanīgiem, bija viens no saieta dalībniekiem. Piekrišana instrumentam liela – spēlējuši no rīta līdz vakaram, tikai kā to verķi nosaukt? Angļu “tank drum” (tulkojumā – balona bungas. – I. P.) grieza ausīs, jādomā pašiem savs. Ilgi dzejnieki esot prātojuši, līdz sakrustojuši zvanu ar bungām un sanākusi zvanga. “Pa šiem septiņiem gadiem nosaukums ir iegājies,” šķiet Dzintaram. Nācies uzklausīt arī citas versijas, piemēram, tautiskās apakšveļas “Kūsiņš” veidotājas skanīgos bunduļus ieteikušas nosaukt par debesu zvaniem – kā vecāki ļaudis mēdz dēvēt vīrišķo atribūtiku. “Mūs tas uzjautrina, bet labāk paliekam pie zvangām,” nosmaida Olafs.

Nav viņi ne mūziķi, ne profesionāli amatnieki, bet rokas gan, kā tautā mēdz teikt, abiem īstajā vietā. Kopš puiku dienām jaukti un atkal salikti kopā vai uzlaboti gan velosipēdi, gan mopēdi, un arī tagad tehniskās lietas vilktin velk. Cik ilgi sēdēsi pie datora, gribas taču kaut ko savām rokām uztaisīt! Nu jau pāris gadus zvangas kļuvušas par Dzintara un viņa drauga Olafa vaļasprieku. Satiekas abi ik nedēļu darbnīcā un ķeras pie darbarīkiem, lai izgatavotu jaunu instrumentu, vai vienkārši pasēdētu un uzzvangotu. Vai kā šoreiz – padalītos zvangu tapšanas un spēlēšanas pieredzē.

Vecam lūznim jauna dzīvība 

Skanīgā instrumenta tapšana sākas ar pavisam prozaisku darbību – jāsagādā gāzes balons. Pats ērtākais un iecienītākais izmērs ir pieclitrīgais, kādus parasti izmanto nelielām plītīm mājās un vasarnīcās. “Pārvēršam vecus metāllūžņus par kaut ko skaistu un skanošu,” nosaka Dzintars un piebilst, ka galvenokārt izmantojot nolietotus, arī traumētus, kas izmesti izgāztuvēs vai draugu un paziņu sagādāti. “Daudzi jau ielāgojuši, ka mēs no tiem taisām instrumentus, tāpēc paši piedāvā, citreiz sarunājam maiņu – par diviem trim baloniem pretī dodam gatavu zvangu,” stāsta Olafs.

Vienā eksemplārā pagaidām tapis instruments no automobiļa gāzes tvertnes 50 litru tilpumā. Paši vēl nav pamēģinājuši, bet zinot, ka citi meistari izmanto arī 50 litru virtuves balonus, izgriežot tiem vidus daļu. Par materiāla trūkumu nevarot sūdzēties, turklāt ne pārāk tālā nākotnē lielo balonu dienas ir skaitītas.

Uz jautājumu, kā top zvanga, Dzintaram nākot prātā slavena tēlnieka vārdi par akmens bluķi, kuram vispirms jānocērt nost viss liekais. Zvangu meistariem balons vēl pirms lieko detaļu nogriešanas jāatbrīvo no gāzes un smakas. “Pilnīgi drošas receptes mums nav, ideāli, ja balonā var iepildīt ūdeni, kas izspiež gāzi ārā,” skaidro meistari. Lieka piesardzība nenāks par ļaunu, jo pat neliels propāna daudzums, sajaucoties ar skābekli un nonākot saskarē ar uguni, izraisa sprādzienu. Ja gāzes vairāk – būs arī pamatīga liesma. Paši visu esot izmēģinājuši, tāpēc katram amatniekam iesaka būt ļoti prātīgam, lieka piesardzība nenāks par ļaunu.

Kad gāze no balona izdabūta, cīņa vēl nav galā, jo tas jāatbrīvo no nejaukās smakas, kuru rada ķīmiskās vielas piejaukums, lai noplūdes gadījumā cilvēki to sajustu. Likvidēt smaku var tikai ar uguni augstā temperatūrā. Laukos uzbūvēta krāsns, kurā izkurina malku, karstās oglēs saliek gāzes bunduļus, ar putekļu sūcēju kā plēšām pūš gaisu un metāls tiek nokaitēts. Kad gana karsēts, jāmet aukstā ūdenī, lai materiāls kļūst cietāks. Sanāk kā divi vienā – uguns izdedzina smaku un norūda metālu, kas instrumentam palīdz labāk skanēt.

Jo vairāk strādā, jo lielāka interese rodas par metālapstrādi, metālu ķīmiskajām īpašībām un atklājas cita pasaule, prātīgi nospriež meistari.
Spožāka dzidrāk skan 

Uz darbnīcas galda saliktās zvangas parāda, ko var izgatavot no pavisam parastiem metāla bunduļiem. Balonu apstrāde lielākoties notiek ar leņķa slīpmašīnu jeb fleksi, tiek izmantoti arī citi instrumenti. Vaļasprieks nāk kopā ar lielu troksni, putekļiem un smakām. Pašu drošībai jāliek galvā cepure, uz sejas – maska un brilles, rokās – cimdi.

“Tālākais ceļš atkarīgs no izvēlētā dizaina,” skaidro Olafs. Balonu var noslīpēt līdz spoguļa mirdzumam, krāsot vai tikai nedaudz apstrādāt, taču katrs apdares veids ietekmē skaņu. Jo spožāks, jo tā dzidrāka, mazāk apdarinātam tā būs matēta, “mākoņaināka”.

Mācoties vairāk no savām kļūdām, mēdz gadīties arī eksperimenti, kas neizdodas. Dzintars uztaisījis divpadsmit mēlīšu instrumentu šūnu rakstā, kurš arī zumējis un rūcis kā bišu spiets, kad skaņas vairs nevarējis atšķirt. Pieredze rāda, ka astoņas līdz desmit mēlītes ir optimāls skaits, jo sanāk ausij tīkamāks rezultāts ar noteikumu, ka blakus esošām mēlītēm tiek izvēlēti saderīgi toņi.

Ilgstošā procesā no grila kociņa un vilnas dzijas iemācījušies uztaisīt arī vālītes. “Tām jābūt ļoti mīkstām, lai pašas nerada skaņu, pieskaroties zvangai, un nebojā instrumentu,” skaidro Olafs. Mūzikas piederumu veikalā nopērkamās, piemēram, marimbas vālītes nederēs, jo ir par smagu un var zvangu sasist. Samaitāt to var, arī spēcīgi dauzot ar parastām vālītēm. Tā noticis ar “Galerijas Rīga” bērnu zinātkāres centram “Zili brīnumi” izgatavoto instrumentu – pēc dažiem mēnešiem mēlītes bija saplaisājušas un tas vairs nebija lietojams.

Lai zvanga labi skanētu, tā jānovieto uz mīkstas virsmas, Dzintars iesaka pagatavot nelielu sedziņu vai spilventiņu, taču noderēs arī filca paliktnis. Ja gana spēka, divarpus kilogramu smago instrumentu var turēt rokā. Jebkura cieta virsma “noēd” gan mēlīšu, gan zvangas vibrāciju.

Ar zvangu apstājas laiks 

Ja kompānijā kāds spēlē ģitāru, nevienu tas neizbrīna, bet par zvangu parasti rodas jautājums – kas tas tāds, stāsta meistari. Uz spēlēšanu gan ilgi nav jāpierunā, jo tas taču tik viegli – ņem rokās vālītes un muzicē. “Esam to ņēmuši līdzi uz nometnēm sarīkojumiem, izlikuši publiskajā telpā, un cilvēki spēlē. Zvanga ir sociāls instruments, kas vedina sanākt kopā un muzicēt, ļaujot piedalīties ikvienam,” skaidro Dzintars. Pērn viņš bija nodomājis sarīkot pat zvangu gājienu, lielākam pulkam nedaudz pietrūcis reklāmas, taču ar sanākušajiem izstaigājuši Lastādijas apkārtni – tā senāk saukta tuvējā Maskavas forštate jeb pilsētas ostas apkaime. Sirsnīga spēlēšana izvērtusies “Free Riga” komūnas* rīkotajā piknikā, kurā piedalījušies arī iedzīvotāji no tuvējām mājām. “Kad salikām instrumentus, viņi spēlēja, raisījās interesantas sarunas par neierastām tēmām. Ļaudis sāka aizdomāties par tematiem, kas ikdienā nenodarbina, – ezotēriku, aurām, vaicāja, vai šie instrumenti tās attīra, kāds atcerējās, ka pats kādreiz spēlējis mūzikas instrumentu. Šaubīgos iedrošinājām, ka zvangu var spēlēt jebkurš un tas izdosies, jo visas ir īstās skaņas,” sarīkojumu, kurā ar zvangu palīdzību izdevās labāk iepazīt savus Puškina ielas darbnīcas kaimiņus, atceras Dzintars.

Reizēm viņi ar draugiem sarīkojot “džemu”. Sapulcējas cilvēki bez akadēmiskām mūzikas zināšanām, katrs izvēlas pa kādam instrumentam, to vidū arī zvangas, un cenšas atrast kopējo skanējumu. Septiņu līdz desmit ļaužu grupā tas izdodas, lielākā kompānijā citam citu jau grūtāk saklausīt.

Zvanga palaikam nonākot arī uz lielās skatuves – šogad to Daugavgrīvas cietoksnī izmantojuši brīvdabas festivāla “Komēta” cirka mākslinieki.

Pašiem patīk uzspēlēt vairāk vienatnē, meditējot. Ja vien iespējams, muzicēšanai izvēloties tukšāku telpu, lai skaņa izplūst tā, ka pat sienas sāk rezonēt un pārņemot sajūta – laiks ir apstājies.

Dzintaram kā zvangu pionierim Latvijā radušies arī mācekļi un sekotāji – tīmeklī var atrast ne vienu vien sludinājumu, kas piedāvā instrumentu izgatavot arī par samaksu. “Ja kaut ko vienādu sāc “štancēt”, pazūd īstā sajūta,” nosaka abi meistari un ir vienisprātis, ka viņiem zvangas paliek kā brīvā laika nodarbe, iepriecinājums sev un draugiem. Varot likt paša gatavoto instrumentu kaut vai Ziemassvētkos zem eglītes!

* Zvangu meistaru darbnīca atrodas namā, kuru “atdzīvinājusi” biedrība “Free Riga” – jau pāris gadus tā nodarbojas ar Rīgas namu neizmantoto telpu atvēršanu radošai un sabiedriskai darbībai.

Viedokļi

Raimonds Lagimovs jeb Dambis, grupas "Inokentijs Mārpls" līderisRaimonds Lagimovs jeb Dambis, grupas "Inokentijs Mārpls" līderis

Raimonds Lagimovs jeb Dambis, grupas “Inokentijs Mārpls” līderis: Spēlēju arī grupā “Amorālā psihoze”, kur palaikam tiek izmantoti dažādi instrumenti, kas gadās pa rokai, un izdomāju, ka arī šis var noderēt. Bija brīvs laiks un iedvesma, tāpēc pieteicos Dzintaram ar Olafu par mācekli. Labi, ka ir, kas pamāca. Ja pašam no nulles jāizplāno, lai viss skanētu, nav tik viegli, kā no malas izskatās. Tiem, kas nodarbojas ar mūzikas instrumentu izgatavošanu, zvangu uztaisīt nebūs sarežģīti.

Mājās mazliet paspēlēju, bet īstā zvangas stunda vēl nav pienākusi. Zinu, ka kādā brīdī tā tiks izmantota, iespējams, ka “Amorālās psihozes” nākamajā koncertā. Ar šo grupu koncertēt sanāk diezgan reti, jo spēlējam diezgan nepieradinātu mūziku.

Inga Karpiča, etniskās mūzikas izpildītājaInga Karpiča, etniskās mūzikas izpildītāja

Inga Karpiča, etniskās mūzikas izpildītāja: Zvangu man uzdāvināja Dzintars. Vēlā vakarā mājās sadedzu sveces un ļāvos instrumenta meditatīvajai noskaņai. Ļoti patīk tās skaņa, kas ir dzirkstoša kā dimants.

Ar zvangu esmu pavadījusi tautasdziesmu dziedājumus, izmantoju to savā diskā. Senāk, kad vadīju dziedināšanu ar tautasdziesmu, viena no meditācijas sastāvdaļām bija dziedāšana ar zvangu. Spēlēju to arī Jāņos ar līgodziesmām.

Zvanga der pilnīgi visiem, īpaši cilvēkiem, kas vienmēr baidījušies, ka viņiem nav muzikālās dzirdes un no spēlēšanas nekas nesanāk. Varu iedrošināt – neko sliktu uz zvangas nevar nospēlēt, tieši otrādi – ar to jūs sevi iepriecināsit.

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+