Monika Zīle: No ilūzijām atvadoties 7
Pirmajās jaunā gada dienās vairākums ļaužu piedzīvo atskurbumam līdzīgu sajūtu. Arī tad, ja svētku reizē nav baudīts nekas par ogu limonādi stiprāks, tie spīguļi, salūti un visapkārt palojošā līksme ir bijis savdabīgs reibinājums: tas pat lielāko īgņu savaldzina un it kā paceļ drusciņ virs zemes, un šis noskaņu lidojums mudina noticēt – aiz laika skaitļa šķirtnes patiešām sāksies citāda dzīves gaita. Bet, pulksteņa griezīgā zvana uz darbu piecelti, attopamies jau pierastajā ikdienā bez sudraba lietutiņa vītnēm un zvārgulīšiem. No pieredzes gan zinājām, ka tā būs, taču vienalga ir vilšanās ar visām paģiru iezīmēm: jo ilgāk un vairāk baudīts ilūziju biķera saturs, jo sāpīgāka pieslēgšanās realitātei. Turklāt šādu smagu pamošanos piedzīvo ne vien atsevišķi cilvēki, bet veselas valstis.
Tagad Vācijā mītošu paziņu vēstules caurstrāvo apjukums par Ķelnē un citās pilsētās Vecgada vakarā piedzīvoto, kad atplestām rokām pretī ņemtie patvēruma meklētāji apvienojās lielās vardarbju grupās ar neslēptiem izvarošanas un laupīšanas nolūkiem. Lai gan valsts kancleri Angelu Merkeli atbalstošie politiķi aicina neuzskatīt visus bēgļus par ļaundariem, no policijas kabinetiem jau izskanējis agrāk vien pusčukstus izrunātais “migrantu organizētās noziedzības” jēdziens. Šķiet, Vācijā daudziem liberāli noskaņotajiem jaunais gads liek atvadīties no ilūzijas par ieceļotāju integrēšanu Rietumu demokrātijā. No cita kontinenta ieceļojošie arvien uzstājīgāk apliecina, ka notiks pretējais – viņi jauno mītnes zemi centīsies pielāgot savam dzīvesveidam, kultūras un ticības tradīcijām.
Protams, bez vilšanās neiztiekam arī pašu mājās. Lai gan varbūt vienīgi ļoti naivi indivīdi cerēja gada sākumā dzirdēt skaidru ziņu par Latvijas jauno valdību, tomēr skāņa garša mutē arī skarbiem reālistiem. Jo tā mīcīšanās ap nākamā premjera krēslu ir klaja valdošās koalīcijas necieņa pret visnotaļ iecietīgo elektorātu. Šo jezgu kāds sociālajos tīklos salīdzinājis ar rotaļu “kurpniekos”, uz karstām pēdām saņemot iebildi – tajā spēlē pastāv atbrīvotā sēdekļa ieņemšanas noteikumi, bet koalīcijas rīcībā redzam vienīgi sacīksti shēmošanā. Tādēļ politiķim, kuru galu galā ar Valsts prezidenta svētību iedabūs (nu, kā lai vēl citādi saka!) Ministru kabineta priekšgalā, pirmkārt vajadzētu atbrīvoties no ilūzijas, ka šādi tapināta valdība baudīs kvēlu sabiedrības cieņu un atbalstu. Zemā novērtējuma iemeslu politiķi nereti meklē masu saziņas līdzekļu kritiski tonētajā informācijā, tajā pašā laikā šobrīd vairodami cilvēkos skepsi un valstisko nihilismu.
Lai cik patiesas mīlestības un sirsnības caurstrāvoti bijuši mūsu tuvinieku novēlējumi jaunajā gadā piepildīt ieceres un vēlmes un lai cik gludu pārskatāmo nākotni solītu optimistiski iekrāsoti horoskopi, daudz prātīgāk tomēr negaidīt pēkšņas labvēļu dāvanas. Man personīgi patīk savulaik Kurzemē pie Vecgada mielasta galda dzirdētais: tagad jāsparojas aizdzīvot līdz jaunajiem kartupeļiem! Vienkāršs teikums ar ļoti ietilpīgu zemtekstu. Tā krāsās ikviens var atrast kaut ko tikai sev piemērotu, paturot kopējo noti – sparošanās tas pats darbs vien ir un paliek. Uz tā pamata arī balstīsimies.
