Latvijā

No kā atkarīga Eiropas projekta izdošanās. Saruna ar Innu Šteinbuku 16

Foto – Ivars Bušmanis

Eiropas Komisijas pārstāvniecības Latvijā vadītāja Inna Šteinbuka intervijā “Latvijas Avīzei”.

– Neatceros, kad vēl tik nemierīgs un nervozs Eiropai ir bijis atvaļinājumu laiks. Kā pārējām 27 ES dalībvalstīm tagad uztvert pirms diviem mēnešiem notikušo referendumu Apvienotajā Karalistē? Kā atbalstu federalizācijas piekritējiem “mums vairāk jāturas kopā!”? Vai gluži pretēji – “Brexit” piespiež arī citās valstīs vairāk rēķināties ar nacionālajām interesēm. Kādas koncepcijas virzienā iet EK?

– Tik tiešām, “Brexit” ir liels sitiens Eiropai kopumā, un, es domāju, katram no Eiropas idejas piekritējiem. Atzīšu, ka, uzzinot par negatīvo balsojumu referendumā, arī man pašai bija liels rūgtums. Tomēr jebkuru notikumu vajag izvērtēt nevis pirmajā emocionālajā iespaidā, bet pēc kāda laika.

Sabiedriskās domas aptaujas, kas veiktas pēc britu referenduma, liecina, ka Eiropas ideju piekritēju skaits ir pieaudzis. Vācijas vēstnieks man pavēstīja, ka Vācijā ļoti pieaudzis atbalsts Eiropas Savienībai – par 15%. Mums tuvajā Skandināvijā novēroju līdzīgi tendenci – Dānijā pieaugums par 10%, Somijā – par 13%, Zviedrijā – par 3%. Varu secināt, ka “Brexit” ietekme uz pārējo eiropiešu domāšanu ir drīzāk pozitīva. Tiesa, Latvijā nekādas būtiskas izmaiņas sabiedrības viedoklī par ES nav novērotas.

– Tomēr katrs Eiropas ideju saprot citādi. Kādā virzienā “Brexit” pavērsis Eiropas Komisijas domāšanu?

– Atcerieties, Barozu vadītās Eiropas Komisijas noslēgumā tika izvirzītas īstermiņa, vidēja termiņa un ilgtermiņa prioritātes Eiropai. Viens no ilgtermiņa mērķiem ir federāla politiskā savienība, kas sekotu ekonomiskajai, enerģētiskajai, digitālajai un fiskālajai. Tā ir tāla nākotne, kurā gadskaitlis nav noteikts. Junkera komisijā šī virzība ir saglabājusies. Neesmu redzējusi nevienu dokumentu, kurā politiskās savienības ideja būtu izslēgta no dienaskārtības. Iespējams, šajos apstākļos tāda nākotne ir attālinājusies. Tomēr par to, vai īstenosies ES devīze par arvien ciešāku tautu savienību, lems nevis Eiropas Komisija, bet gan dalībvalstis.

– Kā, jūsuprāt, vīziju par Eiropas savienotajām valstīm ietekmē ģeopolitiskā situācija, kuras iespaidā Eiropu pārplūdina bēgļi?

– Tā tikai veicina integrāciju. Lai Eiropa saglabātu savu pievilcību un spēku, ekonomisko un politisko nozīmību, veidojoties potenciāliem ārējiem riskiem, ir jāturas kopā. Es nezinu, cik populāri par to būs iestāties Eiropas politiķiem, kuri parasti domā par savām īstermiņa politiskajām interesēm. Ļoti daudz kas atkarīgs no tā, kādu stāstu par Eiropu viņi stāstīs saviem iedzīvotājiem. Turēties kopā un integrēties ir labāk nekā atsevišķi cīnīties par izdzīvošanu. Stāsti jau nav jāizdomā. “Brexit” ir pamācošs stāsts pats par sevi – visi redz pirmās sekas, kas notiek ar mārciņas kursu, ar finanšu tirgiem, ar nekustamo īpašumu tirgu.

– Jūs kā pieredzējis komunikators lietojat vārdu savienojumu “cilvēkiem vajag stāstu”. Tomēr Lielbritānijā saduras ne jau divi dažādi stāsti, bet nākotnes realitāte ar šodienu. Vai, jūsuprāt, “Brexit” īstenosies?

– Pareģot neņemos, taču uzskatu, ka “Brexit” ar lielu varbūtību notiks. Politiķi, patīk mums viņi vai ne, demokrātiskās valstīs savus solījumus spiesti pildīt. Konservatīvajiem teorētiski iespējams, bet praktiski ļoti grūti atkāpties no solījumiem un maldināt tautu. Vilcināšanās ar ES līguma 50. panta iedarbināšanu, iespējams, skaidrojama ar to, ka britu politiķi grib paši sev formulēt vēlamo sadarbības modeli ar ES.

– Sakāt, ka pēc “Brexit” Eiropas Savienībai jākļūst stiprākai politiski, militāri un ekonomiski. Vai bēgļu krīze to ļaus? Pret sākotnējo patētisko gatavību uzņemt un integrēt arvien vairāku valstu vadītāji jau ir kategoriski noraidoši. Kurās pozīcijās un cik ilgi stāvēs EK?

– Bēgļu krīze mūs ietekmē smagi. Neaizmirsīsim, ka pirms tās bija ekonomiskā krīze, no kuras Eiropa vēl nav izgājusi stiprāka, iedzīvotāji labklājības pieaugumu nejūt, plaisa starp turīgajiem un nabadzīgajiem reģioniem ir palielinājusies. Eiropa migrantu krīzi sagaidīja novājināta.

Tomēr nevar teikt, ka šo nepatikšanu vilnis bija neparedzēts. 2014. gada novembrī Junkers kā vienu no desmit Eiropas Komisijas darba prioritātēm noteica migrāciju.

– Nepaspēja tai sagatavoties?

– Jautājums – kāpēc nepaspēja? Tāpēc, ka ir diezgan liela pretestība no dalībvalstīm. Strādājot desmit gadus Eiropas Komisijā, esmu pieredzējusi – kamēr komisijas priekšlikums iziet visu saskaņošanas procedūru, sākot no darba grupu līmeņa beidzot ar Eiropas Parlamentu un ES Padomi, paiet laiks. Diemžēl jācīnās ar sekām.

Uzskatu, ka ES struktūras ar migrācijas jautājumu strādā salīdzinoši efektīvi. Pirmkārt, īsteno patvēruma meklētāju pārdali. Eiropas Komisija piedāvā ES veidot vienotu patvēruma sistēmu, kas mazinātu arī patvēruma meklētāju vēlēšanos doties tikai uz noteiktām ES valstīm, piemēram, Vāciju vai Zviedriju, radot tām pārmērīgu slodzi. Otrkārt, stiprina ārējo robežu, pārveidojot robežsardzes aģentūru “Frontex”. Treškārt, sekmīga ir cīņa ar kriminālām struktūrām, kas nodrošina migrantu plūsmu. Par to liecina skaitļi: 2015. gada oktobrī no Turcijas uz Grieķiju katru dienu devās vidēji 6929 migranti, 2016. gada jūlijā šis skaitlis samazinājies simts reizes – līdz 59 cilvēkiem. Ceturtkārt, ES institūcijām visam iepriekš minētajam jāmeklē arī finansējums.

– Vai bēgļu uzņemšanas mehānisms, kas ar ES atbalstu iedarbināts Turcijā, spēs pastāvēt?

– Līdzšinējā pieredze rāda, ka Eiropas līmeņa risinājumi ir efektīvāki nekā atsevišķu dalībvalstu centieni. Eiropas Savienības un Turcijas vienošanās, kas paredz imigrantus no Grieķijas salām atgriezt Turcijā, ir spēkā kopš marta. ES apņemas katra atgrieztā vietā uzņemt kādu, kurš nav mēģinājis nelikumīgi iekļūt Eiropā. Vienlaikus ES sniedz ievērojamu palīdzību bēgļu dzīves uzlabošanai Turcijā – bēgļu labā līdz jūlija beigām ir mobilizēti jau vairāk nekā 2 miljardi eiro, kas tiks ieguldīti dažādu veidu iniciatīvās, ieskaitot izglītības, veselības un infrastruktūras projektus. ES no savas puses šo vienošanos ievēro un sagaida, ka to turpinās arī Turcija. Vienošanās ar Turciju ir tikai daļa no ES stratēģijas bēgļu krīzes risinājuma stratēģijas, turklāt nav tā, ka ES būtu vienpusēji atkarīga no Turcijas. Es domāju, ka arī Turcija ir ieinteresēta uzturēt labas ekonomiskās attiecības ar ES, kas tai ir liels noieta tirgus.

– Vai Eiropā ieplūdušie patvēruma meklētāji ir vērtējami pozitīvi kā jauns darbaspēks stagnējošai ekonomikai, vai arī negatīvi kā Eiropas vērtības apdraudoši citu reliģiju un kultūru nesēji?

– Nav vienas pareizās atbildes. No vienas puses, gan Eiropā, gan arī Latvijā trūkst kvalificēta darbaspēka. Jā, starp bēgļiem ir ekonomiskie bēgļi un teroristi, bet vai viņu ir tik daudz? Vai tāpēc, ka pastāv riski, Eiropas Savienībai būtu jāatsakās no savām vērtībām? Jāmēģina novērst riskus, nevis jāatkāpjas no vērtībām. Paskatieties uz Vācijas kancleri Angelu Merkeli – viņa neatkāpjas no Eiropas principiem, neraugoties uz populistiskajām tendencēm un terora aktiem Vācijā! Par to es viņu ļoti cienu. Mēs nedrīkstam aizmirst par cilvēka tiesībām dzīvot. Tomēr vienlaikus, atverot durvis, mums jāparūpējas arī par Eiropas drošību.

– Vai Eiropas atvērtība šobrīd nerada draudus pašai Eiropai, tās vērtību pastāvēšanai? Vai tas nav liberālo vērtību – cilvēks centrā – rezultāts? Jo cilvēka vajadzības, arī šeit nokļuvušā patvēruma meklētāja vajadzības ir augstākas par ģimenes, par kopienas, par nācijas interesēm.

– Visās Latvijas attīstības stratēģijās kā mērķis ierakstīts: cilvēks centrā. Padomju Savienībā es gribēju dzīvot brīvā valstī un toreiz, septiņdesmitajos gados, nopietni domāju par emigrāciju, jo nespēju pieņemt esošo sistēmu. Valstis, kur cilvēks nav centrā, ir totalitāras. Kā Staļina laikos – “kur mežu cērt, tur skaidas lec” – cilvēkam nebija vērtības, un viņu varēja deportēt, ielikt cietumā, koncentrācijas nometnē vai masu kapos. Līdzīgi tas beidzās nacistiskajā Vācijā, Ķīnā vai Kubā.

Tas nenozīmē, ka ģimenes vērtības un valstiskums Eiropā ir otršķirīgs. Egils Levits intervijā “NRA” atsaucās uz Rīgā dzimušo liberālisma filozofu Jesaju Berlinu, kurš uzskatīja, ka cilvēkam ir dabiska tieksme piederēt – ģimenei, tautai, nācijai. Šo “piederības kopienu” izjaukšana rada cilvēkos atsvešinātības sajūtu, tie jūtas izolēti, automizēti, dezorientēti, un šo sajūtu nevar aizstāt runas par multikulturālisma brīnišķīgumu. Tā ir liberālisma atziņa.

– Tātad jums nav iebildumu pret mošejām Latvijā…

– Latvijā vienmēr ir pastāvējušas visdažādākās reliģiskās kopienas – mums ir katoļi, pareizticīgie, luterāņi, dievturi un daudzi citi reliģiskie virzieni. Ja ir sinagogas, kāpēc nevar būt mošejas vai citas sakrālas celtnes. Atgādināšu, ka Satversmes preambulā rakstīts, ka “Latvija kā demokrātiska, tiesiska, sociāli atbildīga un nacionāla valsts balstās uz cilvēka cieņu un brīvību”. Brīvībai jābūt it visā, jāseko vienīgi tam, lai kopienas neradikalizējas. Saprotams, ne jau Eiropas Komisija ir tā, kas nosaka, vai kāda reliģija cels savu ēku vai attīstīs savu darbību Latvijā vai kādā citā valstī. To nosaka katra valsts pati.

Nesen satikos ar krievu dokumentālo filmu režisoru Vitāliju Manski, kurš tagad dzīvo Latvijā. Viņš man teica, ka atbraucis šurp, jo gribējis dzīvot brīvā valstī. Tas bija kā balzams manai dvēselei.

– Šai situācijai atbilstoša ir krīzes komunikācija. Ēriks Stendzenieks intervijā “NRA” norāda uz destruktīvo komunikāciju, kas vājina demokrātiju: “Sadursmē ar agresīvākiem un mazāk tolerantiem sabiedrības modeļiem mēs neesam dzīvotspējīgi. (..) Tepat riņķī apkārt Eiropai – pieklājība tiek uztverta kā vājuma pazīme.”

– Demokrātijā nevar būt izkoptas propagandas prasmes. Mēs nevaram cīnīties ar autoritāriem režīmiem vai teroristiem, izmantojot viņu metodes, jo tad mēs vairs neatšķirtos no tiem un galu galā cīņas laikā būtu pazaudējuši to, par ko it kā cīnījāmies. Mēs sagrautu paši sevi no iekšpuses. Eiropas komunikācijai ir jābūt objektīvai, atrodot tos īstos dzīves stāstus. Melot nedrīkst. Ir svarīgi veicināt kritisko domāšanu un mediju lasītprasmi jeb spēju atšķirt faktus no mītiem. Ja trolejbusā kāds lamājas necenzētiem vārdiem, man arī tā būtu jādara?

– Kāda būtu pareizā atbilde trolejbusā?

– Domāju, ka nekāda. Ignorēt vai meklēt citu atbildes formu. Ja nevarat apturēt šo cilvēku, tad izkāpt no tā trolejbusa vai pārsēsties citā.

– Bet, ja trolejbuss ir mūsu kopīgā Eiropa? Kad uz Briseli braucat uz Eiropas Komisiju vai ES Padomi, tad jāizkāpj pie Šūmana laukuma. Parlamentam ir Spāka un Spinelli ēkas. Strasbūrā ir Čērčila un Veisas ēkas. Daudzu ievērojamu prātu vārdos, ne tikai politiķu, ir nosauktas apspriežu zāles. Piemēram, Solžeņicina zāle. Kas, jūsuprāt, ir gudrākie prāti Eiropas idejas tālākā attīstībā šodien?

– Es neuzņemos novērtēt, kurš par kuru ir gudrāks. Mēs vairs nedzīvojam pasaulē, kurā iespējams uz vienas vai abu roku pirkstiem uzskaitīt gudrākos prātus, kas nosaka sabiedrības viedokli par to vai citu jautājumu. Ir Nobela prēmijas laureāti. Kurš no politiķiem spēs noteikt Eiropas tālāko attīstību, neuzņemos nosaukt. Manuprāt, Angela Merkele ir nozīmīga politiķe, un ceru, ka nākamās paaudzes tomēr viņai pateiks paldies. Tāpat arī mūsu pašu Valdis Dombrovskis, kas šobrīd ir Eiropas Komisijas priekšsēdētāja vietnieks, daudz paveicis, risinot sarežģītus Eiropas ekonomikas izaicinājumus.

Tomēr galvenais tiesnesis ir laiks. Tikai laiks rādīs, kuri šodienas domātāji vai politiķi būs ietekmējuši Eiropas ideju un tās virzību. Francijas ārlietu ministrs Robērs Šūmans ar savu deklarāciju, kas kļuva par ES stūrakmeni, nāca klajā 1950. gada 9. maijā, bet Eiropas dienu šajā datumā atzīmē tikai kopš 1986. gada.

– Tagad moderni filozofēt par Eiropas norietu, nevis par Eiropas rītdienu…

– Pēc diviem gadiem apritēs 100 gadi, kopš iznāca vācu filozofa Osvalda Špenglera darba “Vakareiropas noriets” pirmais sējums. Domas par Eiropas norietu ir daudz senākas par pašu Eiropas Savienību. Ja arī Eiropa noriet, tad tas, acīmredzot, nenotiek sevišķi ātri. Katrai paaudzei liekas, ka tās situācija ir dramatiskāka par visu, kas pieredzēts iepriekš. Taču ir vērts paskatīties uz šodienu to cilvēku acīm, kuri piedzīvojuši divus pasaules karus, deportācijas, holokaustu – ja šodien mēs runājam par norietu, tad kā dēvēt viņu piedzīvoto? Salīdzinājumā ar viņu pārdzīvoto šodien dzīvojam ideālā pasaulē. Ko runāt par Eiropas norietu kā par pasaules galu!?

Vienlaikus vēsture, protams, ir brīdinājums un atgādinājums, ka miers un labklājība nav pašsaprotami. Nekas nenotiks pats par sevi. Protams, ka Eiropas Savienība var izjukt un tās nākotne ir atkarīga no tās dalībvalstu vēlēšanās turpināt šo projektu vai ne. Liekot uz papīra Eiropas Savienības plusus un mīnusus, nešaubos, ka pirmo būtu vairāk, taču cilvēki ne vienmēr lēmumus pieņem, bezkaislīgi saskaitot “par” un “pret”.

Eiropas Savienības nākotne ir atkarīga no tās pilsoņu gribas turpināt Eiropas stāstu – un tādēļ arī no politiķu un citu viedokļu līderu spējas šo stāstu izstāstīt. Kā ikviens stāsts, arī Eiropas stāsts nav tikai skaitļu tabulas un budžeta ailītes tabulā – tam ir jāspēj uzrunāt un aizraut. Man šķiet, pašlaik mēs esam šā stāsta meklējumos.

LA.lv