Mobilā versija
-0.5°C
Guna, Judīte
Sestdiena, 10. decembris, 2016
7. marts, 2016
Drukāt

No kā baidās vidējais latvietis. Saruna ar gleznotāju Juri Utānu (7)

Foto - Timurs SubhankulovsFoto - Timurs Subhankulovs

Juris Utāns stāsta, ka ideja par gleznu "Jaunā zupas virtuve jeb nacionālās identitātes nāve" viņam radusies 2015. gada vasarā, kad kļuva skaidrs, ka Latvijā tiks iepludināti bēgļi.

“Latvijas Avīze” satikās ar gleznotāju JURI UTĀNU, kura izstāde “Invāzija. No kā baidās vidējais latvietis” līdz 2. aprīlim apskatāma Mūkusalas mākslas salonā. Melnīgsnējs pūlis, bēgļi, ieroči, sarkani cilvēkveida monstri ar putna galvu… Tik skarba un šokējoša ir viņa tēlu pasaule. Juris Utāns nebaidās būt tiešs, ass, uzbrūkošs, sociāli aktīvs, skaļš – kā allaž, viņš ir uzticīgs sev.Lūdzām mākslinieku arī komentēt dažus no izstādē apskatāmajiem darbiem.

 

– Neesat slēpis, ka pats nelasāt komentārus pie gleznām. Taču savas izstādes atklāšanā visai skaidri publikai ieteicāt komentārus izlasīt. Baidāties būt pārprasts vai nesaprasts?

J. Utāns: – Absolūti ne. Lai mākslinieki neapvainojas, bet mūsdienu mākslā liela daļa darbu vērsti uz elitāro publiku, brīžiem māk­slinieka doma saprotama tikai nelielam, profesionāli sagatavotam lokam. Gribu būt vienkāršāks, dot ievirzi, palīdzēt mani saprast, taču tikpat labi katrs var nonākt pie sava secinājuma. No pārpratumiem nebaidos, tā bieži vien ir normāla mākslas procesa sastāvdaļa.

– Melnīgsnējs bars plikām pēdām pie Ministru kabineta, aizmugurē pie durvīm saskatāms pāraktīva pūļa ambiciozs protests. Šī apjomā izvērstākā glezna “Jaunā zupas virtuve jeb nacionālās identitātes nāve” nez vai ir pārprotama. Vai jums nav bail, ka tiksiet saukts par rasistu?

– Tā izteicās jau pirmie vērtētāji, kas darbus redzēja radīšanas procesa sākumā vasarā. Bet dīvainā kārtā, laikam ritot, domas viņiem mainījušās, īpaši pēc nesenajiem notikumiem Eiropā. Man nav nekādu problēmu ar citas ādas krāsas cilvēku pieņemšanu, esmu pietiekami bieži bijis ārzemēs, nupat Austrijā mācīju “Erasmus” programmā – tur klasē mācījās indietes, mulates, musulmaņu ticības meitenes, visas runāja vāciski un visas trīs bija austrietes. Taču viņas tur bija dažas, laika gaitā integrējušās, nevis masveida invāzijā iesūtītas. Laiki mainās, mēs miksējamies, bet jautājums – kā tas notiek? Vajag mēra sajūtu, tā šķiet pilnībā degradēta. Patlaban viss notiek, kā nemākulīgam pavāram bezjēgā jaucot putukrējumu ar sinepēm. Neredzu nekādu pozicionālu atšķirību starp Krievijas televīzijas propagandas mediju un mūsu oficiālās ideoloģijas matricu. Krievijas demagoģiju zinām, mūsējās virstonis skan – tev jābūt humānam! Taču esmu latvietis un nevēlos zaudēt savu nacionālo identitāti mistiskā, ātri uzspiestā veidā, tāpēc ka pasaulē kaut kur karo. Pasaulē karo un karos mūžīgi. Taču uzmanības novēršanai no patiesi bīstamā aktualizējas tādas merkantilas kategorijas kā minimālā alga, pabalsts, aprūpe, humānā palīdzība, nauda, superkomforts, aifons… Bet kur palikusi nacionālā kultūra, tradīciju identitāte, latviešu valoda un literatūra? Kam vajag Latvijas mākslu, un vai drīz vispār kādam to vajadzēs? Vai tik tiešām arābiski runājošiem Austrumu mentalitātes un citas ticības cilvēkiem, kas te nemaz nevēlas ilgu laiku uzkavēties, mācīsim latviešu – ja tā turpināsim, izmirstošu – valodu? Vai šādas idejas vispār nopietni uztveramas? Bezjēdzīgi un falši. Un es tam neticu. Pastāv vēl otrs, sliktāks, risinājums. Geto, pabalsti, citas šķiras cilvēki vienkopus ar visām no tā izrietošām sekām, ko, piemēram, Vācija jau pa pilnam izbaudījusi uz savu sieviešu ādas. Kāpēc gandrīz vai jāslēdz Šengenas zonas robežas? Tāpēc, ka ziepes ir lielas. Citādi nepateiksi. Nav runa par nāciju, afroamerikāni, musulmani, sīrieti, sauc, kā gribi, bet gan par sistēmu, kas mums tiek uzspiesta, par to, ka atkal nespējam pretoties. Visu savu apzinīgo dzīvi es kaut kam nevardarbīgi esmu pretojies – sociālismam, padomju iekārtai, pārkrievošanai, naudas un mietpilsonības mantkārīgai histērijai, Lielkrievijas zombējošai propagandai. Un nu pienācis laiks “bēgļu topam”. Cik tad sen uz barikādēm gājām? Mēs esam paaudze, kurai jautā – kas ir sastrādāts, kāpēc viss tā notiek? Tagad pienācis kārtējais, spirālveidīgais milzu apdraudējums, ar kādu agrāk neesam saskārušies. Kārtējo reizi manas dzīves laikā aktualizējas jēdziens “nevardarbīga pretošanās”.

– Protams, tā ir kaut kāda globāla politika, kurā mēs visi tiekam ierauti.

– Bet vai tiešām savu nostāju nevaram pateikt stingrāk, konkrētāk? Tiem, kas manis teiktajā saklausa rasistisku pieskaņu, jautāju: tu pats vari pieņemt vienu bēgli savā ģimenē? Un nevis jaunu, smuku meiteni – tā parasti taujāju vīriešiem –, bet vecu, slimu, varbūt izbijušu vai vēl esošu teroristu? Ja tu to vari, tad okei, saki – mēs viņus ņemsim, mēs esam par. Godīgi varu pateikt, ka nevaru un netaisos nevienu bēgli savā ģimenē pieņemt. Tāpēc arī valstiskā līmenī esmu pret pakalpīgu, pārspīlētu izdabāšanu. Mēs esam nevis maza, bet mikro nācija. Un, ja gribam pastāvēt, tad tādas lietas kā valoda, kultūra, tradīcijas, identitāte turamas augstā plauktā un cieņā. Kas notiek ar jēdzieniem “dzimtene”, “tēvzeme”, kā to aizstāvēt? Vai šo jēdzienu būtība vispār vairs kādam ir aktuāla? Un tas neizslēdz humānismu. Diemžēl jaunatnei, kas iestājas karojošās humānisma pozīcijās, nav pietiekamas dzīves pieredzes, un tāpēc tas humānisms kļūst bezgala ideālistisks… Nedrīkst skriet otrā grāvī.

– Man arī tā gribas teikt, vērojot izstādi. Uz audekliem bēgļi, bēgļi, cilvēciņi ar ieročiem milzu skaitā gan pie Ministru kabineta, gan pie Akmens tilta un pat Anniņmuižā. Tēlus pamudinājusi vide vai arī jūsu varoņi meklē Rīgu?

– Nupat Latvijas valsts televīzija parādīja BBC filmu, kurā Krievija ielaužas Latgalē, un daudzi vietējie par to ir sajūsmā. Vistīrākā fantāzija… Esmu dzirdējis, ka Latgalē šo filmu uzņēma ar sašutumu. Cita starpā – esmu tīrs čangalis. Par to jau uzvārds liecina. Mani vecāki nāk no Dagdas puses. Latgalē notikusi liela pārkrievošanās, tas vēsturiski bija neizbēgami, taču tur ir arī bezgala daudz gaišu un strādīgu cilvēku, kas mīl savu valsti. Un tāpēc tajā galā būtu pastiprināti jādod pretī Latvijas valsts interešu informācija. Manas izstādes koncepcija sastāv no trim virzieniem, sirreālām vīzijām: lielā ģeopolitika, Krievija Ukrainā, Krimas aneksija bez neviena šāviena. Reāli notikumi un varoņi kā elektrošoka impulss. Un kā būtu, ja līdzīgi kā Krimā notiktu pie mums, ko es nekad negribētu pieredzēt… Var taču mierīgi bez asinīm pievienot sev jaunas teritorijas. Lielajam un stiprajam var ienākt prātā – pievienosim Parīzi, Vatikānu, Sahāru… Viss noris tā klusi un mierīgi, jo ir taču mazi, zaļi un ļoti pieklājīgi cilvēciņi, taču viņu ir ļoti daudz…

– … un “bašņa naša”. Uz audekla – hiperkalašņikova piemineklis blakus Eifeļa tornim Parīzē. Visnotaļ šausminoša alegorija un vīzija.

– Man patīk sirreālisms. Glezna tapa 2014. gadā pēc Maidana notikumiem Ukrainā. Bija jāizlādējas uz audekla. Bet dīvainākais, vismaz man pašam, notika pēc tam. Pusotru gadu vēlāk Parīzes terorakta izmeklētāji televīzijas kanālā “Doždj” naktī pēc teroristu sarīkotās asinspirts “Bataclan” koncertzālē paziņoja, ka atrastas Kalašņikova automāta čaulītes. Tikai pēc tam sekoja vēstis par spridzināšanu. Man tas iesita kā pa pieri – pirms pusotra gada bija tapusi glezna ar pavisam citiem tēliem, bet nu neticama sasaukšanās Parīzē ar kalašņikovu, kas manā uztverē ir vispārējā ļaunuma simbols… Allaž pārņem dīvaina sajūta, piepildoties nojautām. Piemēram, kārtējā priekšvēlēšanu kampaņa. Nedēļa, kad visur atļauti plakāti… It kā zinu, kas būs pēc tam – lielākoties viss atkal izrādīsies falši, mūs atkal izmanto…

– “Imanta – smīnam gudri” – gleznā ar šādu nosaukumu Nils Ušakovs un Laimdota Straujuma ar tādām gudrām, viedām, gluži vai šķīstām acīm. Kas jums īsti ir pret šo vismaz ārēji tik sirsnīgo un saprotošo kundzi?

– Nekā personīga. Par premjerministri Laimdota Straujuma nostrādāja pietiekami interesanti. Bet glezna ir it kā dokumentāla fiksācija. Skats no Imantas, pie poliklīnikas, kur bija pilnas pieturas ar “Saskaņas” reklāmas plakātiem. Savukārt simt metrus tālāk uz stendiem reklamējās “Vienotība”. Nekas nav jāizdomā, absurds liels – abi pretinieki vienā telpā.

– Cilvēks ar putna galvu, sarkans monstrs uz Rīgas ainavas fragmenta fona – tāds jūsu skatījumā ir “Izpildītāja parādes portrets”.

– Kad saka “terorists”, nāk prātā kaut kas melnā tērpies, ar masku uz sejas. Bet kāpēc teroristi nevarētu būt sarkani? Man sarkans asociējas ar aizgājušo laiku, un, lai nedod Dievs, ka tas nāktu atpakaļ. Tāpat kā glezna “Sarkanie Rīgā” – mūsu paaudze izlasīs vienu, jauni cilvēki ko citu – agresiju, tempu, bailes, kas ir mūsos visos, tikai slēptā veidā. Man glezniecībā patīk sirreālas, metafiziskas lietas un simboli. Cilvēks-monstrs ar putna galvu, vienu spīdīgu aci, daudzas upuru galvas… Tā ir arī tāda rotaļa ar skaisto.

– Citviet arī slēpotāji var būt sarkani.

– Jā, jā, tās ir alegoriskas atkāpes, slēpotāji, sēņotāji… Patiesībā slēpotājs-sēņotājs esmu es pats, jo man ir sarkanas brilles, sarkana jaka un sarkani riteņbraucēja cimdiņi (pasmaida).

– Jā, interesanti ielūkoties jūsu “Pašportretā” – i klausāties, muti atvēris, i gudri lūkojaties caur brillēm… Esat tāds daudzveidis?

– Nē, divdabis neesmu, esmu diezgan tiešs, bet daudzveidis gan. Šis vienīgais ir diezgan sens darbs (2003. gads), ideja radās, kad man vajadzēja pozēt ilustrācijai grāmatai. Esmu bijis gan gariem matiem, gan nodzītiem uz nullīti. Varu smieties par citiem, bet spēju paņirgt arī par sevi, nav kompleksu šajā jomā.

– Jūs trīsdesmit gadus nodarbojaties ar mākslu. Lietpratēji teic, ka esat dabiski no sociālisma pārkāpis kapitālismā. Kā jums pašam šķiet – vai Mūkusalas salonā izliktās gleznas pirks?

– Visticamāk, ka ne. Bet Mūkusalas salona īpašnieks, viens no nozīmīgākajiem Latvijas mākslas kolekcionāriem un mecenāts Jānis Zuzāns ir izrādījis interesi par dažiem maniem darbiem. Protams, viena lieta, ja glezna atrodas pie sienas izstādē, iesaistīta kādā aktuālā mākslas projektā, un cita – kādā kolekcijā. Arī galerijā “Bastejs”, kur man būs nākamā izstāde ar cita veida darbiem, putnu cilvēkiem – cikls sauksies “Skriet” –, sirreālistiskas gleznas atklās hiperpārspīlēto, mūsu ikdienai raksturīgo steigu un diez vai izpelnīsies pircēju milzu drūz­mu. Jautājums ir par publikas izglītotību. Ārzemju mākslas mesās interešu loks ir diezgan plašs un sen vairs nav runas, ka pircējus piesaistītu tikai “skaistas”, miermīlīgas ainavas kā vienīgais mākslas vēstījums. Bet katram savs. Viena lieta ir glezna interjeram, pavisam kas cits, ja tā radīta ar vēlmi cilvēku izkustināt, saviļņot. Lai kaut uz brīdi cilvēku padarītu reaģētspējīgu pret nejēdzībām, vajag kreizī izstādi, kreizī koncertu, kreizī izrādi. Tas ir mans uzdevums. Gleznojot absolūti nedomāju, kur mani darbi paliks. Man it kā jāizlādējas uz audekla. Agrāk nesapratu, kas ir mākslas terapija, tas likās falši un neīsti. Taču nu pieķeru sevi, ka pēc kliedzošiem darbiem pats kļūstu tīrāks, mierīgāks un sakārtotāks sadzīvē un ikdienā. Varbūt gleznošana ir mākslas terapija man pašam. Daudzi vaicājuši – kāpēc savos darbos esi tik agresīvs, vai tev ar psihi viss kārtībā? Taču, ja trīsdesmit gadus strādāju Latvijas Universitātē un studenti mani mīl, varbūt viss ir okei. Uz audekla izlieku to, kas mani uztrauc un kam negribu, lai cilvēki mierīgi paiet garām.

 

Pievienot komentāru

Komentāri (7)

  1. Nu tieši manas domas,mani uzskati un mana attieksme! Paldies par rakstu.

  2. 100% taisnība! Noteikti nopirkšu kādu Utāna gleznu!

  3. Nu mākslas, tēvzemes, misijas izpratnes var būt dažādas. Izbrīna apgalvojums, ka par čangalismu un čangalisku izcelsmi liecina latvisks uzvārds un ja vecāki no Dagdas. Tas ir drīzāk izņēmums kā likumsakarība. Esmu saticis daudzus latviešus ar līdzīgiem radurakstiem , kuriem līdz čangalismam kā līdz Mēnesim

  4. mazais Andrītis Atbildēt

    kāpēc nav gleznas par zviedreļu un žīdeļu augļojošajiem smerdeļiem ?

  5. Visnotaļ saprātīgi spriedumi. Tikai raksta virsraksts tāds tizls.”No kā baidās vidējais latvietis?”
    Pirmkārt, Jānis Utāns nebūt nav vidējais latvietis. Otrkārt, viņš nebaidās. Viņš vienkārši ir sašutis par tām nejēdzībām, ko ar tautu un valsti dara valdošais režīms. Un viņš šo savu sašutumu nebaidās uzlikt uz audekla un publiskot. Atšķirībā no tūkstošiem dažāda ranga valsts amatpersonu, kas bailēs no iespējas pazaudēt siltos krēslus par visām nejēdzībām klusē, mutīti lupatiņā iespieduši un pat pievieno savu balsi notiekošo nejēdzību slavināšanā.

Draugiem Facebook Twitter Google+