Foto – Miks Latvis

No Kambodžas skatupunkta
 0

– Gribējās izkāpt mazliet ārpus komforta zonas un paskatīties uz savu dzīvi Latvijā no cita skatupunkta, un labs veids, kā to izdarīt, – padzīvot citā kultūrā. Lai gan tieši Kambodžu nebijām iedomājušies par galamērķi, tomēr šī valsts ar savu atrašanās vietu iekļuva tieši mūsu desmitniekā.

Reklāma
Reklāma
Krievija uzbrūk Ukrainai ar “brīnumieroci”. Ar to varētu tikt galā tikai F-16 144
TV24
“Viņi ir gatavi uz visādām neģēlībām.” Kas mudinātu Putinu pieņemt lēmumu uzbrukt NATO?
Krimināls
VIDEO. “Bēdz prom!” Kārsavā iereibusi kompānija bēg no policijas un smejas par vadītāja nonākšanu policijas rokās 43
Lasīt citas ziņas

Tai apkārt rokas stiepiena attālumā ir visas mums interesantās valstis, un Kambodža šobrīd piedzīvo pašus augstākos attīstības tempus reģionā, – par pašreizējās dzīvesvietas izvēli teic Miks Latvis, kurš ar draudzeni Zani Kambodžā iecerējuši pavadīt divus gadus. Viņi vēlas iepazīt Indoķīnu un lielu daļu Dienvidaustrumāzijas.

 

Miks ir IT speciālists, izstrādā interneta projektus, veido mājas lapas, blogus un portālus, ko darbina WordPress – populāru kompāniju iecienīta satura ievades sistēma. To lieto “Nokia”, “Pepsi”, “Ford”, “The New York Times”, “CNN”, “Samsung” un citas kompānijas. Viņš strādā gan ar radošām privātpersonām, gan Latvijā un pasaulē pazīstamiem uzņēmumiem, sabiedriskajām organizācijām, mūzikas grupām un citiem klientiem. Draudzene Zane – matemātikas skolotāja starptautiskajā skolā.

CITI ŠOBRĪD LASA

– Manis veidotās mājas lapas lieto filmu studija “Rija”, reklāmas aģentūra “Taivas Ogilvy”, mediju aģentūra “Inspired”, mūzikas grupa “Very Cool People” un daudzi citi.

Brīvajā laikā blogoju un sekoju līdzi interneta jaunumiem. Abiem ar Zani mums patīk fotografēt, laivot, doties velobraucienos un apceļot Kambodžu un blakus valstis (Vjetnamu, Taizemi, Malaiziju). Dalāmies ar piedzīvoto fotogrāfijās, videoklipos un bloga ierakstos.

Zinu, Kambodžā ir vēl vismaz četri latvieši – tajā skaitā arī Kaspars Čekotins, kas strādā vienā no dabas parkiem, palīdz vietējiem parka reindžeriem nosargāt lietusmežu dabas bagātības – vērtīgo koksni un aizsargājamos dzīvniekus.

Pnompeņas centrā Miks un Zane noīrējuši divistabu dzīvokli ar balkonu. Tuvējos kvartālos atrodas tirgus un dažādas vēstniecības. Skola, kurā strādā Zane, ir tikai desmit minūšu gājiena attālumā. Viņa māca matemātiku 7. – 12. klases skolēniem.

– Klasēs vidēji ir ap 15 skolēniem, mācības notiek angļu valodā. Vietējie bērni skolā veido apmēram 20 – 30% no visiem skolēniem. Šī, līdzīgi kā liela daļa starptautisko skolu, ir bezpeļņas organizācija, skolas valde iegulda naudu mācību līdzekļos un tehnoloģijās. Salīdzinājumam – lielākā daļā Kambodžas lauku skolu nav ne elektrības, ne mācību materiālu, ne arī skolotāju ar atbilstošu izglītību. Manā skolā visi pedagogi, izņemot khmeru valodas skolotājus, ir ārzemnieki.

Miks un Zane ar izvēli dzīvot Kambodžā ir apmierināti, viņi dara to, kas viņiem patīk, izbauda piedzīvojumus, ko piedāvā šī eksotiskā valsts.

Reklāma
Reklāma

 

Neko daudz nenokaulēsi

Iepērkoties tirgū (dažkārt arī veikalā), par visu var kaulēties. Tomēr kambodžieši nav tik atvērti šādām sarunām kā citu Āzijas valstu iedzīvotāji.

– Pirmajos mēnešos mums visbiežāk izdevās nokaulēt vien dažus dolārus. Domājām, ka vislabākā rīcība – iet prom, taču arī tas ne vienmēr palīdzēja. Ja iepērcies regulāri pie viena un tā paša tirgotāja, tad gan cenas kļūst zemākas.

Salīdzinājumā ar Latviju gandrīz viss Kambodžā ir lētāks. Arī transports, bet vietējie vienmēr ārzemniekam prasīs daudz lielāku summu nekā pienāktos patiesībā. Īss brauciens tuktukā vienā virzienā maksā apmēram dolāru, cauri visai pilsētai var izbraukt par 2 – 3 dolāriem. Naktī jāmaksā vairāk. Pie lielveikaliem ir jāmaksā vairāk. Ja brauc vairāki cilvēki, arī tad vadītājs gribēs noplēst lielāku summu. Tūristiem populārās vietās arī prasīs vairāk. Par summu var vienoties iepriekš, lai izbēgtu no strīdēšanās un kaulēšanās, bet var arī galapunktā iedot precīzu naudu un neatskatoties doties savās gaitās. Ja vadītājam summa liksies godīga, viss būs kārtībā.

Pusdienas rietumniekiem paredzētajos restorānos ir vismaz uz pusi lētākas nekā Latvijā. Rēķins pieaug, ja vēlies dzert vīnu, bet pat tad summa būs mazāka nekā Rīgā. Labas vakariņas diviem cilvēkiem ar visiem dzērieniem vidēji maksā 20 dolārus.

– Bet arī tas jau mums šķiet dārgi, jo sākam aizvien biežāk ieturēties vietējiem domātās ēstuvēs, kur trīs cilvēki var paēst par astoņiem dolāriem, un ir skaidri redzams, ka mums ir paprasīta dubulta cena. Eju pusdienās vienā un tajā pašā vietā un ēdu apmēram vienu un to pašu, bet cenas mainās no viņu izjūtas par to, cik varētu no manis izvilināt.

Tikai tagad pamazām sāku saprast, ka patiešām var dienā iztikt ar pieciem dolāriem visām ēdienreizēm, ēdot ārpus mājas. Esmu nolēmis atrast vietas, kur var paēst garšīgi un lēti zem diviem dolāriem. Pagaidām labākais sasniegums ir rīsi + divu veidu gaļa + saldais + auksta tēja (var dzert bez ierobežojuma) par 75 santīmiem. Ņemot vērā to, ka cena nav norādīta, bet to pasaka, varu saderēt, ka vietējie par šo maksā mazāk par 50 santīmiem.

 

Veļu svētkos

Katru gadu apmēram ap to laiku, kad Latvijas skolās ir rudens brīvdienas, arī Kambodžā ir brīva nedēļa – turklāt visiem, ne tikai skolēniem. Šajā laikā khmeri apmeklē tempļus un piemin mirušos. Tradicionāli Pčum Ben ir 15 dienu reliģiskas svinības, kas sasniedz kulmināciju desmitā mēneša 15. dienā pēc khmeru kalendāra. Svētki katru gadu ir mainīgos datumos. Khmeri piemin mirušos septiņās paaudzēs. Mūki lasa svētos rakstus pali valodā 24 stundas dienā bez gulēšanas. Uzskata, ka šis ir laiks, kad atveras elles vārti. Pēc khmeru ticējumiem tie atveroties reizi gadā – Pčum Ben svētkos. Laikā, kad elles vārti ir vaļā, mirušo spoki esot īpaši aktīvi, tāpēc dzīvie dodas uz tempļiem, lai ziedotu ēdienu mirušajiem, kas atgriezušies uz zemes. Šajā laikā daži spoki iegūstot mūžīgo mieru, bet citi no elles iznāk tikai uz brīdi, lai pēc tam tur atgrieztos un turpinātu ciest. Radinieki, kas ir debesīs vai pārdzimuši, arī mielojas ar tempļos atstātajiem ziedojumiem.

– Šajos svētkos khmeru ģimenes sapošas un dodas uz tempļiem vismaz 3 – 4 reizes. Lai gan izklausās ļoti nopietni, tie ir priecīgi svētki, visas lielākās pilsētas ir tukšas, jo vietējie devušies ārpus pilsētas pie savām ģimenēm, lai būtu kopā, satiktu radiniekus un nosvinētu svētkus.

 

Pakaļ dzenas mafija


Kambodžā un Taizemē Jaungadu svin aprīļa vidū. Miks ar Zani bija nolēmuši šos svētkus pavadīt ar draugiem Taizemē. Ceļā devušies ar autobusu.

– Šo braukšanu varu salīdzināt ar trakākajiem karuseļiem vai asa sižeta filmām. Kino ir kino, bet šeit viss pa īstam – četri auto katrs savā joslā pa divu joslu ceļu, govis uz ceļa, mocīši, kas pēdējā brīdī pamūk uz grāvja pusi, strauja bremzēšana, regulāri apdzīšanas manevri nepārredzamos pagriezienos un jo tālāk, jo trakāk…

Cauri robežai tiekam raiti. Otrā pusē mūs sagaida klaigājoši starpnieki, kas pamazām bāž busiņos visus ceļot gribētājus. Busiņš – mazs, pārbāzts, un Zane saka, ka bez kondicioniera. Es gan ticu, ka Taizemes busiņi ir labāki nekā Kambodžā, bet lai jau paliek. Skaidrs ir viens, mums pusotras stundas laikā ir jātiek līdz piestātnei, citādi nāksies nakšņot krastā un braukt uz salu nākamajā rītā, bet tad mums paliks tikai viena diena, lai satiktu draugus, tāpēc mēs esam noskaņojušies uz jebkādu avantūru, lai tikai iekļautos laikā, – atceras Miks.

Lai gan ceļotāji centušies sarunāt taksi, vietējie, kas nodarbojas ar tūristu pārvadāšanu, lemj, ka viņiem obligāti jābraucot ar busiņu… Taksistam paziņo, ka jāgriež vien auto apkārt un jābrauc prom.

– Paejam nedaudz uz priekšu un pamanām, ka taksists mums neuzkrītoši ar pirkstu rāda ceļa virzienā. Dodamies pie takša, bet tas lēni aizbrauc. Ir gandrīz pazudis aiz līkuma, un mums nekas cits neatliek, kā tikai sekot. Kad atkal ieraugām taksi, redzam, ka šoferis ir piestājis malā un pēta plakātu. Ejam klāt un gribam runāt, bet mēs tiekam aizgaiņāti, šoferis rāda, ka mums ir jāturpina iet uz priekšu. Mazliet smieklīgi, aizdomīgi, kā dumjās filmās. Acīmredzot viņš negribēja braukt tik lēni, tāpēc ļāva mums paiet garām. Dodamies tālāk, paejam garām robežsargu būdiņām un robežsargiem, kuri ar automātiem sargā robežas zonu. Beidzot esam ārā un pie mums piebrauc arī mūsu dīvainais taksists, aicinot iekāpt auto.

Sākām nesties pa ceļu ievērojamā ātrumā. “Mafia,” saka taksists, “bad people.” Un skatās atpakaļskata spogulītī. Var jau būt, ka tas bija savdabīgs teātris nepieredzējušiem tūristiem. Visu laiku apdzen vienu auto pēc otra un pēta, vai mums kāds neseko. Kad esam apdzinuši visus, ko vien varējām, sākam precizēt sava brauciena galamērķi. Zane uz lapiņas uzzīmē laivu un rāda šoferim, kurš māj ar galvu, ka visu saprot. Vēl pēc brīža esam guvuši pārliecību, ka šoferis zina, kur mēs vēlamies nokļūt. Nav skaidrs, kāda ir precīza izruna, bet es dzirdu piestātnes nosaukumu, un tas jau ir daudz.

Taču vēl jānobrauc vairāk nekā 100 km apmēram stundas laikā. Nepagūsim, taču šoferis lemj “spiest grīdā”.

Par godu Jaungadam vismaz 20 vietās uz ceļa bijuši izlikti konusi un ceļa zīmes. Tur dežurējuši taizemieši ar ūdens mucām, ūdens pistolēm, ūdens bļodām, spaiņiem un citiem traukiem. Visi garāmbraucošie tikuši aplieti, tā izpaužas taizemiešu Jaungads jeb Songkran. Ūdens šaltis tikušas arī Mikam ar Zani.