Mobilā versija
-3.8°C
Antonija, Anta, Dzirkstīte
Trešdiena, 7. decembris, 2016
29. septembris, 2015
Drukāt

IN MEMORIAM. No Kārļa Zariņa atvadoties

Zarins_8

Kārlis Zariņš (6.07.1930.–23.09.2015.)

… 21. septembrī tradicionālajā “Latvijas gāzes” balvu pasniegšanas ceremonijā Operā balva par leģendāru mūžu mākslā gaidīja Kārli Zariņu, izcilo tenoru, kurš vēl šovasar nosvinēja 85. dzimšanas dienu. Pēc divām dienām, 23. septembrī, izcilā Latvijas Nacionālās operas solista mūžs beidzās.

“Milzīgs zaudējums,” saka Sonora Vaice, kas pie Kārļa Zariņa studējusi Mūzikas akadēmijā maģistrantūrā un vēlāk satikusies ar viņu partnerībā uz skatuves. Viņa atceras, kā mākslinieks Kārlis Miesnieks iesaucis Kārli Zariņu par Lielo Kārli, jo viņš bija skatuves karalis. Ja būtu dzīvojis citos laikos, unikālās balss īpašnieks būtu iekarojis pasaules slavenāko opernamu skatuves. “Kārļa panākumos liels nopelns ir arī viņa dzīvesbiedrei Regīnai, kas allaž bija līdzās. Viņi abi ar dzīvesbiedri bija izcils pāris, no kuriem pamācīties, kā vienam otru balstīt, saprast…”

“Kārlis bija ļoti labs cilvēks,” saka mākslinieka dzīvesbiedre Regīna Zariņa. “Nekad viņā nejutu naidu vai skaudību pret kādu, nekad viņam neizspruka nepiedienīgs vārds, viņš bija absolūti patiess un īsts, savā dvēselē ļoti smalks un tajā pašā laikā ļoti vīrišķīgs. Pāri visam bija ģimene un mūzika. Nekādu citu hobiju nebija. Visu mūžu Kārlis dāvāja man savu mīlestību. Mums nekad nebija tagad tik populārās laulības krīzes. Vēl pirms pāris nedēļām, 7. septembrī, manā vārda dienā, būdams jau ļoti slims, viņš mazdēlam Mārtiņam lūdza atnest man rozes. Un tā arī notika. Viņš ziedus man pasniedza savām vārgām rokām… Decembrī mums ar Kārli būtu 62 gadu kāzu jubileja. Tagad bez Kārļa māja man liekas tik tukša un auksta…”

“”Latvijas gāzes” balvas pasniegšanas ceremonijas vakarā viņš, insulta mocīts, gulēja Stradiņa slimnīcā, pieslēgts pie aparatūrām. Kad pastāstījām, ka Signe (Kārļa un Regīnas meita Signe Kaktiņa) aizgāja saņemt balvu, viņa acis vēl iemirdzējās, likās viņš saprata, ko tas nozīmē, bija laimīgs, mēģināja vēl ko teikt,” Regīna Zariņa atceras dzīvesbiedra pēdējās dienas. Otrdien, nākamajā dienā, viņš nevienu vairs nav pazinis. Trešdien astoņos no rīta pienāca traģiskā ziņa. Pēdējos gados prieks bijis pieci mazbērni un pulciņš mazmazbērnu, kuriem arī tuva mūzika. Viņi ir Kārļa turpinājums.

Solists Sergejs Jēgers Kārli Zariņu sauc par savu profesoru. Viņš ir vienīgais, pie kura dziedātājs mācījies astoņus gadus. Lielisks pedagogs ar plašu sirdi, caur mūziku mācīja dzīvi. Mēdzis teikt, nav tik svarīgi, ko dzīvē dari, no svara, vai esi labs cilvēks. “Esmu pirmais, kas bakalaurus beidzis kā tenors, bet maģistrantūru kā kontrtenors,” saka Kārļa Zariņa audzēknis. “Profesors mēdza teikt – es mācīšos līdz ar tevi… Man ienākot klasē, vienmēr apvaicājās: “Kā tev, Sergej, klājas?” Painteresējās arī par manu ģimeni…

Vai visas savas klasiskās lomas Kārlis Zariņš dziedāja duetā ar Solveigu Raju. “Visa viņa dzīve ir mūža devums skatuvei un cilvēkiem,” atceras māksliniece. “Es visu mūžu no viņa mācījos būt formā un labā noskaņojumā. Kārlis vienmēr bija gatavs dziedāt, liels savā garā, lomā, attieksmē pret orķestri un kolēģiem.”

Par LPSR Valsts akadēmiskā operas un baleta teātra štata solistu Kārlis Zariņš kļuva 1960. gadā. Izcilais mākslinieks daudz dziedājis bijušajā PSRS un ārpus tās – Bulgārijā, Rumānijā, Čehijā, Slovākijā, Spānijā, Vācijā, Itālijā, Holandē, Beļģijā, Zviedrijā, koncertējis arī Francijā, Austrijā, Grieķijā, ASV, Kanādā un citviet pasaulē.

Nozīmīgākās Kārļa Zariņa lomas bija Viltus Dmitrijs M. Musorgska operā “Boriss Godunovs”, Bazilio V. A. Mocarta “Figaro kāzās”, Ramadess Dž. Verdi “Aīdā”, Hozē Ž. Bizē “Karmenā”, Zigmunds R. Vāgnera “Valkīrā”, titulloma R. Vāgnera “Tanheizerā” un B. Britena “Pītersā Graimsā”, Kalafs Dž. Pučīni “Turandotā”, Tots I. Kalniņa “Spēlēju, dancoju” un vēl daudzas, daudzas citas.

Atvadīšanās no Kārļa Zariņa notiks šodien, 29. septembrī, plkst. 11.30 Operas Lielajā zālē. Izvadīšana plkst. 14 Pirmajos Meža kapos.

Pievienot komentāru

Jaunjā "Oņeginā" nav "fašistu" un "mūsējo". Pilnā saruna ar Aināru Rubiķi un Rēziju KalniņuDiriģents Ainārs Rubiķis un režisore Rēzija Kalniņa operā "Jevgeņijs Oņegins" aicinās uz "romantikas, ilūziju un realitātes cīņu". Kā viņu redzējums atšķirsies no Andreja Žagara iestudējuma 2010. gadā?
Draugiem Facebook Twitter Google+