Mobilā versija
-3.0°C
Baiba, Barbara, Barba
Svētdiena, 4. decembris, 2016
4. februāris, 2014
Drukāt

No Kijevas Krievzemes līdz “maidaniem”
 (3)

Foto - AFP/LETAFoto - AFP/LETA

Pazīstamais vēsturnieks Normans Dēviss savā darbā “Eiropa” rak­stīja, ka Ukraina vienmēr ir bijusi politisko cīņu arēna un ukraiņu tautai līdz pat mūsdienām reti kad ir sanācis pašai izrīkot savu likteni. Tādā ziņā mēs – mazās Baltijas zemītes – esam līdzinieki ar šo lielāko Eiropas ģeogrāfiskajā teritorijā esošo valsti. Kari, nemieri, citu valstu pārvalde – tas raksturo Ukrainas vēsturi cauri gadsimtiem.

“Zeme, 
kas stāv nomaļus”


Lai arī daudzi šodienas Ukrainas vēsturnieki uzskata, ka 9. gadsimtā izveidotā senslāvu valsts Kijevas Krievzeme ir mūsdienu Ukrainas priekštece, tomēr ukraiņu politiskā nācija sāka veidoties 16. gadsimtā, kad līdz tam dažādu valstu un valdnieku pārvaldītie šo zemju iemītnieki sāka sevi apzināties kā atsevišķa kopība. Kopš 13. un 14. gadsimta Ukrainu un tās iemītniekus pārvaldīja dažādas varas, šīs zemes savā starpā dalīja un pār tām karoja Lietuvas lielkņaziste, Polijas karaliste, Polijas un Lietuvas kopvalsts, Osmaņu impērija (jeb Turcija), vēlāk šajā cīņā iesaistījās arī krievu cari. Ukrainas ziemeļu un rietumu teritorijas atradās Polijas pārvaldījumā un jau kopš viduslaiku beigām šajās zemēs attīstības gaita ritēja pēc klasiskajiem Rietumeiropas vēstures attīstības paraugiem. Savukārt Ukrainas austrumu zemes jau 17. gadsimtā savā varā vienu pēc otras sāka iegūt savās teritoriālajās ambīcijās arvien augošā Krievija. Ukrainas dienvidu stepēs liela ietekme bija turku Osmaņu impērijai un tās pakļautībā esošajai Krimas hanistei. Var teikt, ka tas bija ne tikai ģeogrāfisko un politisko, bet arī kultūras areālu sadalījums. Arī šajā laikā parādījies apzīmējums “Ukraina”, tulkojumā “zeme, kas stāv nomaļus”, simboliski nozīmēja mentālu nepiederību nevienam.

Austrumi un rietumi


Pēc 18. gadsimtā īstenotās Polijas un Lietuvas valsts sadalīšanas starp reģiona lielvarām Krieviju, Austriju un Prūsiju daļa mūsdienu Ukrainas teritorijas (tās austrumu daļa) nonāca Krievijas impērijas varā, bet daļa – Ukrainas rietumi – tika iekļauta Austrijas impērijā, kura vēlākajos laikos saucās par Austroungāriju. Tā kā turku faktoru vēsture no savām annālēm tobrīd jau bija svītrojusi, tad šis sadalījums noteica Ukrainas un ukraiņu attīstības turpmāko gaitu un tā sekas šajā zemē jūt arī šodien. Ukrainas austrumu zemēs Krievijas impērijas varas iestādes sāka īstenot pastiprinātu pārkrievošanas politiku, cenšoties likvidēt jebkādus vietējās politiskās un nacionālās savdabības elementus. Šo teritoriju oficiālajos dokumentos pārstāja saukt par Ukrainu, turpmāk dēvējot par “Mazkrieviju” un Ukrainas dienvidus par “Jaunkrieviju”, to paredzot kolonizācijai ar krievu zemniekiem. 1862. gadā Krievijas cara valdība izdeva rīkojumu par ukraiņu skolu aizliegumu, bet 1876. gadā cars Aleksandrs II pavēlēja ierobežot ukraiņu valodas lietojumu Krievijas impērijā un aizliedza izdot grāmatas ukraiņu valodā, teātra izrādes ukrainiski, izmantot ukraiņu valodu sabiedriskajos pasākumos, utt. Šis lēmums oficiāli zaudēja savu spēku tikai 1905. gadā.

Austroungārijas ukraiņi jeb, kā tur viņus sauca, galicieši, tāpat izjuta nacionālo konfrontāciju ar poļiem un vāciešiem, taču šeit ukraiņu valodas lietošanai, literatūras attīstībai, ukraiņu sabiedriskajai dzīvei un ukraiņu valodas lietošanai nekādi šķēršļi likti netika. Tieši Austroungārijas pārvaldītajā Rietumukrainas teritorijā 19. gadsimta beigās sāka veidoties pirmās ukraiņu pilsoniskās politiskās partijas un sākās nacionālās atdzimšanas kustības aizmetņi. Šajā laikā Ļvovā dzīvojošais ukraiņu vēsturnieks un vēlākais nacionālais līderis Mihailo Gruševskis rakstīja, ka “Galīcija ir ukraiņu tautas attīstītākā daļa, kas jau sen ir apsteigusi nabadzīgo Krievijas Ukrainu”. Kā vēlāk izrādījās, visi ukraiņu politiskie līderi savu darbību bija sākuši tieši Rietumukrainā, kur, lai arī vēlākajos gados austriešu varas iestādes sāka pastiprināti cīnīties ar arvien spēcīgāko ukraiņu nacionālo kustību, tomēr darīja to ar visā Eiropā pieņemtajām nerepresīvajām metodēm.

Kari un jukas


Pirmais pasaules karš tāpat deva savu ieguldījumu ukraiņu tautas sašķelšanā. Pirmkārt jau visus piecus kara gadus frontes līnija atradās tagadējās Ukrainas teritorijā. Visus kara gadus šeit norisinājās ārkārtīgi sīvas cīņas starp krievu un austroungāru armijām, kuru sastāvā, protams, karoja arī ukraiņi. Krievu armijā nekādas speciālas ukraiņu vienības nepastāvēja. Tikai pēc Februāra revolūcijas 1917. gadā bija mēģinājumi ukrainizēt dažas lielākās krievu armijas vienības. Savukārt Austroungārijas bruņoto spēku ietvaros no Galīcijas iedzīvotājiem tika saformēts Ukraiņu Sečas strēlnieku leģions, kura personālsastāvs vēlāk kalpoja kā kodols topošajai Ukrainas nacionālajai armijai. Tomēr austriešu varas iestādes kara gados represēja apmēram 20 000 Galīcijas un Piekarpatu iedzīvotāju, apvainojot tos simpātijās pret Krieviju.

1917. gada Februāra revolūcija Krievijā legalizēja ukraiņu prasību pēc nacionālās autonomijas, taču vienlaikus ievadīja gandrīz četru gadu ilgu juku un pilsoņu kara laiku šajā zemē. Laika posmā no 1917. līdz 1921. gadam mūsdienu Ukrainas teritorijā bija proklamēti 16 valstiskie veidojumi. Daži no tiem pretendēja uz visu ukraiņu apdzīvoto teritoriju apvienošanu, kā pilsoniski un nacionāli noskaņotās Centrālā Rada, Ukrainas Valsts vai Ukrainas Tautas republika, daži bija Krievijas lielinieku atbalstīti, kā Ukrainas Padomju Sociālistiskā Republika, daži bija reģionāli veidojumi – Rietum­ukrainas Tautas republika, Aizkarpatu republika, u. c. Ukrainā par savu ietekmi cīnījās Vācija, padomju Krievija, krievu monarhisti, Polija, dažādu politisko nokrāsu vietējie spēki, piemēram, liela ietekme Ukrainas dienvidos un centrālajos rajonos bija Nestora Mahno anarhistu karaspēkam. Dažās Melnās jūras piekrastes pilsētās savu desantkaraspēku izsēdināja Lielbritānija un Francija, bet Odesas pilsētā četros gados vara mainījās divdesmit divas reizes. Vārdu sakot: jukas un pilsoņu karš, bet par pēdējo nekas šausmīgāks nežēlības un vardarbības ziņā būt nevar!

Karu un juku rezultātā ukraiņu nacionālā valsts – Ukrainas Tautas republika – bija spiesta piekāpties lielinieku un Polijas priekšā un Ukrainas teritorija atkal bija sadalīta divās daļās. Austrumos – Ukrainas Padomju Sociālistiskā Republika PSRS sastāvā, bet Rietumukraina nonāca Polijas sastāvā. Padomju Ukraina un tās iedzīvotāji piedzīvoja visu totalitārās varas “jaukumu” buķeti: gan speciāli sarīkoto badu jeb “golodomoru”, kura rezultātā bada nāvē nomira vairāk nekā divi miljoni cilvēku, gan staļiniskās represijas, gan piespiedu rusifikāciju. Tieši pateicoties padomju valdīšanas periodam, Ukrainas austrumu rajonos ukraiņu valodu dzird stipri retāk un šeit sabiedrībā jo­projām dominē propadomiski un prokrieviski noskaņojumi.

Rietumukraina zem poļu varas tāpat bija pakļauta piespiedu polonizācijai, taču Pilsudska “sanācijas” režīms nebija salīdzināms ar Staļina diktatūru. Rietumukrainā legāli darbojās ukraiņu politiskās partijas, dažādas nacionālas sabiedriskas organizācijas, taču bija arī ukraiņu nacionālā pretošanās kustība. No šīs pretpoļu kustības, starp citu, vēlāk Otrā pasaules kara gados radās Ukraiņu nacionālistu organizācija un Ukraiņu sacelšanās armija – organizācijas, kas par savu mērķi deklarēja Ukrainas pilnīgu neatkarību un cīņu pret abiem okupācijas režīmiem.

Tieši Otrais pasaules karš vēl vairāk palielināja Ukrainas divu daļu atšķirību vienu no otras. 1939. gadā Poliju kā valsti likvidēja un Rietumukraina nonāca Padomju Savienības sastāvā. Sekoja padomju – vācu karš, divu okupāciju nomaiņa. Ukraiņi karoja gan sarkanajā armijā, gan Vācijas bruņotajos spēkos, gan arī pret visiem. Pēc kara beigām līdz 1956. gadam Rietum­ukrainā un Karpatos risinājās pavisam īsta karadarbība starp padomju karaspēku un ukraiņu nacionālajiem partizāniem. Ukrainas valsti gan izcīnīt toreiz vēl neizdevās.

Ukrainas Republikas neatkarība tika proklamēta 1991. gada 24. augustā pēc puča izgāšanās Maskavā. Tomēr senās vēsturiskās nesaskaņas starp ilgus gadus padomju ietekmē bijušo Austrumukrainu un uz rietumpasauli orientēto Rietumukrainu vēl joprojām liek sevi manīt. Tas izpaužas dažādu nokrāsu “maidanos”, telšu pilsētiņās un “krāsainajās revolūcijās”. Arī austrumos no Ukrainas robežām ir valsts, kuras impēriskās ambīcijas ir cieši saistītas ar nodomu Ukrainu noturēt savā ietekmes sfērā.

Pievienot komentāru

Komentāri (3)

  1. Pret grautiņa rīkotājiem Doma laukumā vērsās policija. Bet kāpēc to pašu nedrīkst darīt Kijevas milicija pret bandītiem, kas ieņem valdības ēkas un uzbrūk kārtības sargiem?

  2. Nu, tos faktus kurus nekādi nevarēja noslēpt, tie tika rakstā pateikti, bet viss pamazināmā, mīkstinātā formā un šķietami nogludināti patiesi sadistiskie un necilvēcīgie krievu visu laiku un režīmu noziegumi pret ukraiņu tautu un valsti. Kādi iemesli,aprēķini un rēķini vadijuši ir raksta autoru J.Ciganovu tā to visu pasniegt,lai paliek uz viņa sirdsapziņas, bet patiesību jau tomēr nenoslēpt. Un tik drastiski samazināt “goldomora” upuru skaitu ir pagalam cūcīgi un neattaisnojami,lai kā autors nedievinātu kremļa varu.

  3. Vispirms Kijeva Rus nav pareizi partulkota ka Kijevas Krievzeme. Rus nav Krievzeme. Rus vai ari
    Rusinen ta ir pastaviga tautiba, kura dzivo Ukrainas Karpatos, un ar krieviem vinai nav nekadas
    saites.
    Otrkart, Lietuvas Lielknjaziste nekad nekaroja pret Kijeva Rus. Vina atbrivoja Kijeva Rus no mongola
    iekarojuma un pec tam Kijeva Rus pievienojas pie Lietuvas Lielknjazistes.

Vācijā afgāņu pusaudzis izvarojis un nogalinājis studentiVācijā ir aizturēts 17 gadus vecs patvēruma meklētājs afgānis, kuru tur aizdomās par 19 gadus vecas studentes izvarošanu un slepkavību, sestdien paziņoja policija un prokuratūras darbinieki.
Ceļā uz SKS pazudis Krievijas kravas kuģis (1)Īsi pēc pacelšanās ceturtdien pazudis Krievijas bezpilota kravas kuģis, kam bija jānogādā Starptautiskajā Kosmosa stacijā (SKS) 2,5 tonnas liela krava, tostarp pārtika
Draugiem Facebook Twitter Google+