No ķīniešiem nevajag baidīties. Saruna ar Ķīnas studiju centra vadītāju Unu Bērziņu-Čerenkovu 11
Politikas zinātņu doktore Una Bērziņa-Čerenkova dzimusi dzejnieka, poliglota Ulda Bērziņa un sinoloģes Jeļenas Staburovas ģimenē. Studējusi ķīniešu valodu un filozofiju Pekinā un Šanhajā. Patlaban vada Rīgas Stradiņa universitātes Ķīnas studiju centru un nesen dibināto Latvijas Ārpolitikas institūta Jaunā Zīda ceļa programmu.
Pēc dažiem aprēķiniem Ķīnas ekonomikas kopprodukts šogad pārsniegs līdzīgu Amerikas Savienoto Valstu rādītāju. Ko tas nozīmē pārējai pasaulei?
U. Bērziņa-Čerenkova: Vai tas notiks tieši šogad vai pēc gada, to vēl īsti nevar zināt. Tomēr Ķīnas kļūšana par pasaules lielāko ekonomiku ir tikai laika jautājums, ar ko nāksies rēķināties. Pati uzskatu – lai Ķīna iegūtu līderpozīcijas pasaulē, ar ekonomiku vien tai būs par maz, vajadzīgs arī politiskais iespaids. Lai gan Ķīna ir kodolvalsts un ANO Drošības padomes pastāvīgā locekle ar veto tiesībām, lielajā pasaules politikā tā stāv mazliet nomaļus. Turklāt mūsdienās bez ekonomikas un politikas svarīga arī tā saucamā “maigā vara” – valsts autoritāte, tēls, zinātnes, kultūras un valodas iespaids. Ķīna to ir sapratusi. Lēnām, bet mērķtiecīgi tā sākusi veidot jaunas starptautiskas sadarbības struktūras, kurās pārsteidzošā kārtā sava vieta būs arī Latvijai. Spilgts piemērs tam ir Jaunais Zīda ceļš.
Tas ir ekonomisks vai vienlaikus arī politisks projekts?
Es to sauktu par Ķīnas ietekmes paplašināšanas projektu, kurā ekonomika savijas ar politiku. Jo kas tad ir Zīda ceļš? Transporta koridors, kas savieno Ķīnu ar Eiropu. Zīda ceļam piemīt globāla ģeopolitiska dimensija. Kaut vai tāpēc, ka tas pilnībā izslēdz ASV līdzdalību. Ilgu laiku Ķīnai tika pārmests – saimnieciskais pieaugums procentuālā izteiksmē katru gadu mērāms divciparu skaitļos, bet jūs tikai krājat, taupāt un izvairāties no investīcijām ārvalstīs. Ķīnu pat dēvēja par “kautrīgo gigantu”. Tagad situācija mainījusies. Pašreizējā Ķīnas vadītāja Sji Dzjiņpina vadības stils raksturojas ar visai aktīvu un pašpārliecinātu ārpolitiku. Viņam ir jauna vīzija par valsts nākotni, kas burtiskā tulkojumā no ķīniešu valodas skan kā “dižais sapnis par Ķīnas nācijas atjaunotni”. Ķīna jau ilgāku laiku iegulda līdzekļus Dienvidamerikā un Āfrikā, bet tagad ķērusies klāt Eirāzijas kontinentam. Ieguvējas būs tranzītvalstis – Mongolija, Krievija, Centrālāzijas un Kaukāza valstis, Turcija, Ukraina, Baltkrievija, arī Baltijas valstis. Jau tiek realizēti dzelzceļu un autoceļu būves projekti, kas Ķīnu saista ar Kazahstānu un Kirgizstānu. Viņiem tas ir vēl viens papildu ieguvums – mazāk attīstīto Ķīnas rietumu provinču attīstība.
Mums kaimiņos Baltkrievijā ķīnieši jau būvē milzīgu transporta loģistikas centru – tā saucamo “Lielo akmeni”.
Baltkrievija ķīniešiem interesanta kā Eiropas valsts ārpus Eiropas Savienības. Normatīvie akti, kas regulē ekoloģiju, darba un sociālo aizsardzību, iepirkuma konkursu izsludināšanas kārtību, šajā valstī nav tik stingri kā pie mums. Ķīniešiem arī patīk Baltkrievijas izteikti vertikālā pārvaldes struktūra. Vismaz ir skaidrība, ar ko un kurā brīdī runāt, lai panāktu vajadzīgo lēmumu. Tomēr Baltkrievijai ir viena būtiska problēma – tai nav jūras ostu. Un te parādās Latvijas un Lietuvas izdevība – mēs esam Baltkrievijai tuvākās Eiropas Savienības valstis ar izeju uz ostām. Īpaši unikāla ir Rīga – šeit ir osta, lidosta un platsliežu dzelzceļa mezgls, kas pēc “Rail Baltic” izbūves savienosies ar Eiropas platuma sliežu ceļu.
Kā jūs raksturotu ķīniešu mentalitāti, viņu sabiedrības vērtības?
Ķīniešu skolās ētikas stundās bieži runā par savstarpējību – nedari otram to, ko nevēlies, lai nodara tev pašam. Tāpat nemitīgi tiek uzsvērts, cik svarīga ir paklausība vecākiem un cieņas izrādīšana senčiem. Ķīniešu izpratnē vecāku pamešana bez aprūpes ir noziegums, šis ētiskais princips pat nostiprināts likumos. Savstarpējā saskarsmē ķīnietim ir svarīga pārliecība, ka viņš uz tevi var paļauties, ka var tev pilnībā uzticēties. Patiesībā tie ir universāli ētiskie principi, kurus cenšas ievērot visas tautas.
