Latvijā
Sabiedrība

No ķīniešiem nevajag baidīties. Saruna ar Ķīnas studiju centra vadītāju Unu Bērziņu-Čerenkovu 16


Una Bērziņa-Čerenkova
Una Bērziņa-Čerenkova
Foto – Karīna Miezāja

Politikas zinātņu doktore Una Bērziņa-Čerenkova dzimusi dzejnieka, poliglota Ulda Bērziņa un sinoloģes Jeļenas Staburovas ģimenē. Studējusi ķīniešu valodu un filozofiju Pekinā un Šanhajā. Patlaban vada Rīgas Stradiņa universitātes Ķīnas studiju centru un nesen dibināto Latvijas Ārpolitikas institūta Jaunā Zīda ceļa programmu.

Pēc dažiem aprēķiniem Ķīnas ekonomikas kopprodukts šogad pārsniegs līdzīgu Amerikas Savienoto Valstu rādītāju. Ko tas nozīmē pārējai pasaulei?

U. Bērziņa-Čerenkova: Vai tas notiks tieši šogad vai pēc gada, to vēl īsti nevar zināt. Tomēr Ķīnas kļūšana par pasaules lielāko ekonomiku ir tikai laika jautājums, ar ko nāksies rēķināties. Pati uzskatu – lai Ķīna iegūtu līderpozīcijas pasaulē, ar ekonomiku vien tai būs par maz, vajadzīgs arī politiskais iespaids. Lai gan Ķīna ir kodolvalsts un ANO Drošības padomes pastāvīgā locekle ar veto tiesībām, lielajā pasaules politikā tā stāv mazliet nomaļus. Turklāt mūsdienās bez ekonomikas un politikas svarīga arī tā saucamā “maigā vara” – valsts autoritāte, tēls, zinātnes, kultūras un valodas iespaids. Ķīna to ir sapratusi. Lēnām, bet mērķ­tiecīgi tā sākusi veidot jaunas starptautiskas sadarbības struktūras, kurās pārsteidzošā kārtā sava vieta būs arī Latvijai. Spilgts piemērs tam ir Jaunais Zīda ceļš.

Tas ir ekonomisks vai vienlaikus arī politisks projekts?

Es to sauktu par Ķīnas ietekmes paplašināšanas projektu, kurā ekonomika savijas ar politiku. Jo kas tad ir Zīda ceļš? Transporta koridors, kas savieno Ķīnu ar Eiropu. Zīda ceļam piemīt globāla ģeopolitiska dimensija. Kaut vai tāpēc, ka tas pilnībā izslēdz ASV līdzdalību. Ilgu laiku Ķīnai tika pārmests – saimnieciskais pieaugums procentuālā izteiksmē katru gadu mērāms divciparu skaitļos, bet jūs tikai krājat, taupāt un izvairāties no investīcijām ārvalstīs. Ķīnu pat dēvēja par “kautrīgo gigantu”. Tagad situācija mainījusies. Pašreizējā Ķīnas vadītāja Sji Dzjiņpina vadības stils raksturojas ar visai aktīvu un pašpārliecinātu ārpolitiku. Viņam ir jauna vīzija par valsts nākotni, kas burtiskā tulkojumā no ķīniešu valodas skan kā “dižais sapnis par Ķīnas nācijas atjaunotni”. Ķīna jau ilgāku laiku iegulda līdzekļus Dienvidamerikā un Āfrikā, bet tagad ķērusies klāt Eir­āzijas kontinentam. Ieguvējas būs tranzītvalstis – Mongolija, Krievija, Centrālāzijas un Kaukāza valstis, Turcija, Ukraina, Baltkrievija, arī Baltijas valstis. Jau tiek realizēti dzelzceļu un autoceļu būves projekti, kas Ķīnu saista ar Kazahstānu un Kirgizstānu. Viņiem tas ir vēl viens papildu ieguvums – mazāk attīstīto Ķīnas rietumu provinču attīstība.

Mums kaimiņos Baltkrievijā ķīnieši jau būvē milzīgu transporta loģistikas centru – tā saucamo “Lielo akmeni”.

Baltkrievija ķīniešiem interesanta kā Eiropas valsts ārpus Eiropas Savienības. Normatīvie akti, kas regulē ekoloģiju, darba un sociālo aizsardzību, iepirkuma konkursu izsludināšanas kārtību, šajā valstī nav tik stingri kā pie mums. Ķīniešiem arī patīk Baltkrievijas izteikti vertikālā pārvaldes struktūra. Vismaz ir skaidrība, ar ko un kurā brīdī runāt, lai panāktu vajadzīgo lēmumu. Tomēr Baltkrievijai ir viena būtiska problēma – tai nav jūras ostu. Un te parādās Latvijas un Lietuvas izdevība – mēs esam Baltkrievijai tuvākās Eiropas Savienības valstis ar izeju uz ostām. Īpaši unikāla ir Rīga – šeit ir osta, lidosta un platsliežu dzelzceļa mezgls, kas pēc “Rail Baltic” izbūves savienosies ar Eiropas platuma sliežu ceļu.

Kā jūs raksturotu ķīniešu mentalitāti, viņu sabiedrības vērtības?

Ķīniešu skolās ētikas stundās bieži runā par savstarpējību – nedari otram to, ko nevēlies, lai nodara tev pašam. Tāpat nemitīgi tiek uzsvērts, cik svarīga ir paklausība vecākiem un cieņas izrādīšana senčiem. Ķīniešu izpratnē vecāku pamešana bez aprūpes ir noziegums, šis ētiskais princips pat nostiprināts likumos. Savstarpējā saskar­smē ķīnietim ir svarīga pārliecība, ka viņš uz tevi var paļauties, ka var tev pilnībā uzticēties. Patiesībā tie ir universāli ētiskie principi, kurus cenšas ievērot visas tautas.

Pēdējā laikā izskanējušas bažas par personīgo brīvību ierobežošanu Ķīnā, cilvēki tiekot pārmērīgi kontrolēti ar novērošanas kameru un interneta starpniecību.

Interneta principi Ķīnā patiešām atšķiras no tiem, pie kuriem esam pieraduši mēs Latvijā. Šajā valstī nestrādā facebook, google, gmail, youtube. Tam visam ir savi ķīniešu analogi, kuros anonimitātes pakāpe gan ir visai minimāla. Piekļuve facebook valstī tika liegta pēc 2008. gadā notikušajiem uiguru nacionālās minoritātes nemieriem Ķīnas rietumos, pie robežas ar Kazahstānu. Līdzīgi kā “arābu pavasarī”, arī Ķīnā protesta aktivitātes tika organizētas sociālajos tīklos. Tas gan nenozīmē, ka Ķīnā dzīvojošie ārzemnieki pilnīgi iztiek bez facebook. Viņi izmanto puslegālu vai pat nelegālu programmatūru, uz ko Ķīnas varas iestādes gan piever acis, zinot, ka ārzemnieki neizplata sensitīvu politiska rakstura informāciju. Protams, kā jebkura cita tauta arī ķīnieši vēlas lielākas brīvības, tostarp arī internetā. Tomēr viņu mentalitātei raksturīgas bailes no haosa, no sabiedriskiem nemieriem. Ķīnieši paši labprātīgi samierinās ar anonimitātes zaudēšanu internetā, jo apmaiņā pret to varas iestādes viņiem sniedz ērtu piekļuvi daudziem pakalpojumiem. Piemēram, Ķīnā vairs tikpat kā nelieto maksājumu kartes, jo nauda glabājas mobilajā telefonā. Ir pat tāda anekdote: “Ko domā ķīnietis, stāvot rindā pie lielveikala kases? Atbilde – kaut nu nenosēstos telefons!”

Vai taisnība apgalvojumam, ka ķīnieši ir čakli un centīgi?

Kā jau visām tautām, arī ķīniešiem savu slaistu pietiek. Tomēr mana pieredze liecina, ka darba stundas viņi neskaita. Paradoksāli, bet formāli joprojām komunistiskajā Ķīnā tādas sociāldemokrātiskas vērtības kā regulēta darba nedēļa vai kārtējais “svētais” atvaļinājums neeksistē. Ķīniešu darba ētika, gatavība strādāt garas darba stundas sakņojas viņu kultūrā un mentalitātē, vēl precīzāk – eksāmenu sistēmā. Tieši ķīnieši bija tie, kuri ieviesa izglītībā eksāmenus. Mūsu bērnu dienu un studiju laika mokas nāk no senās Ķīnas! Jau tolaik eksāmenus kārtoja, lai iegūtu kāroto ierēdņa statusu. Patiesībā pati ķīniešu valoda ir tā, kas pieprasa šo eksāmenu sistēmu. Lai iemācītos rak­stīt, nepietiek zināt 33 burtus kā latviešu alfabētā. Uz katru nākamo valodas stundu ir burtiski jāiekaļ noteikts hieroglifu skaits. Skolēns zina, ka viņu gaidīs diktāts, patiesībā mazs eksāmens, kurā tiks pārbaudīta jaunapgūto hieroglifu zināšana. Šai biežo eksāmenu sistēmai ir arī savas ēnas puses – tā saucamā iezubrīšana uz pārbaudes brīdi. Nereti gadās, ka ķīniešu studenti iegūst ļoti labas atzīmes angļu valodas eksāmenā, bet reāli runāt viņi neprot.

Tomēr tieši ķīniešu skolēni pēdējos gados saņēmuši visvairāk zelta medaļu starptautiskajās matemātikas olimpiādēs.

Tas liecina par mērķtiecīgu valsts politiku vairāku desmitu gadu garumā, milzīgu resursu ieguldījumu eksaktajās un inženierzinātnēs. Ķīnā dzīvo ļoti daudz cilvēku, gandrīz pusotra miljarda. No tik milzīga skaita var atlasīt patiesi izcilus talantus.

Viena no problēmām, kas šodien nodarbina Eiropu – imigrācija, bēgļi, iedzīvotāju nacionālā sastāva izmaiņas. Arī Latvijā izskanējušas bažas gan par bēgļiem, gan par nelielo, bet tomēr jau visai pamanāmo ķīniešu kopienu. Vai mums vajadzētu būt piesardzīgiem?

Mums nevajag baidīties no cilvēkiem, kuri izskatās savādāk vai runā citā valodā, tai skaitā arī no ķīniešiem! Latvijai ķīniešu kopiena ir nevis apdraudējums, bet gan ieguvums. Par to liecina mana ikdienas pieredze, jo savā darbā bieži sastopos ar Latvijā dzīvojošajiem ķīniešiem. Šo diasporu veido pārtikuši cilvēki, kuri labprāt iekļaujas mūsu sabiedrībā, ciena mītnes zemes kultūru, tradīcijas un valodu. Ķīniešu bērni, kuri mācās latviešu skolās, cenšas pēc iespējas labāk apgūt latviešu valodu, un viņiem tas arī izdodas. Dažkārt vecāki, manuprāt, izdara pat pārāk lielu spiedienu uz bērniem, lai viņi visos priekšmetos iegūtu teicamas vai sliktākajā gadījumā – labas atzīmes. Ķīnieši augstu vērtē izglītību. Tāpēc katrā ģimenē ir skaidra nākotnes vīzija, ko bērns darīs pēc 9. vai 12. klases beigšanas, uz tādām lietām kā “gan jau dzīve rādīs” viņi nepaļaujas.

Cik tad ķīniešu patlaban dzīvo Latvijā?

Uzturēšanās atļaujas saņēmuši ap tūkstoti ķīniešu, taču ne visi no tiem ir apmetušies Latvijā. Pēc aptuveniem vērtējumiem pastāvīgi šeit uzturas apmēram četri simti, neskaitot bērnus. Tie ir cilvēki, kuri regulāri piedalās interneta čata grupā “Ķīnieši Latvijā”. Nupat tur aktīvi apsprieda atjaunotā Cēsu stadiona atklāšanu. Vēl viens apliecinājums tam, ka ķīnieši cenšas iekļauties vietējā sabiedrībā.

Interesanti, ka ķīnieši apmetušies ne tikai Rīgā, bet arī Cēsīs un Ozolniekos.

Viena no iespējām iegūt termiņuzturēšanās atļauju Latvijā – iegādāties nekustamo īpašumu. Programmas aizsākuma laikos tā vērtībai vajadzēja būt vismaz 100 000 latiem Rīgas plānošanas reģionā, jau dziļāk valsts iekšienē – vien 50 000 latu. Tāpēc daži taupīgāki ķīnieši izvēlējās galvaspilsētai tuvās Cēsis un Ozolniekus, vietas ar labu infrastruktūru un ekoloģiski tīru vidi. Sava loma bija arī Cēsu viduslaiku šarmam un “bezdrāts telefonam” – pirmo atbraucēju ieteikumiem.

Vai ķīniešiem viegli padodas latviešu valoda?

Tas atkarīgs no vecuma. Bērniem viegli, savukārt mana kolēģe, kura jau nokārtojusi vairākus latviešu valodas eksāmenus, saka, ka viņai milzīgas grūtības sagādājot teikuma gramatikas saskaņošana. Ķīniešu valodā nav laiku, tā ir “beznākotnes valoda”. Nav vīriešu un sieviešu dzimtes, nav arī locījumu. Sākot mācīties mūsu valodu, ķīnieši parasti jautā – kā jūs, latvieši, jau teikuma sākumā zināt, ar ko tas beigsies? Jūs laikam esat izcili šahisti! Tāpat ķīniešu valodā viens otram blakus nestāv vairāki līdzskaņi, kā tas ir latviešu vārdos “dzirdēt”, “apspriest” vai “skriet”. Turklāt skaņa “r” šajā valodā vispār nav sastopama.

Cik valodās jūs pati runājat?

Ne tik daudz kā mans tētis Uldis Bērziņš, kurš pārvalda ap 40 valodu. Zinu vien latviešu, krievu, angļu, franču, lietuviešu un ķīniešu, konkrēti – tā saucamo mandarīnu. Latvijā tas gan nav nekas neparasts, pie mums daudzi zina trīs, pat četras valodas, kas ķīniešiem šķiet milzīgs pārsteigums. Tā ir milzīga vērtība, šī daudzo valodu zināšana.

Valodas jums laikam noder arī ikdienas darbā.

Patlaban es vadu Rīgas Stradiņa universitātes Ķīnas studiju centru. Tajā jebkurš interesents var saņemt informāciju par Ķīnu, tās vēsturi, kultūru, tradīcijām, politisko sistēmu. Konsultējam tos, kuri vēlas uzsākt sadarbību ar šo valsti. Paši veidojam kontaktus ar Ķīnas mācību un zinātniskajām iestādēm. Pats par sevi saprotams, centrā var apgūt ķīniešu valodu. Nodarbojamies arī ar pētniecību. Manu zinātnisko interešu lokā ietilpst Ķīnas politika un starptautiskās attiecības.

Un kas tad šobrīd ir pats interesantākais Ķīnas politikā?

Tas, ka pēc straujās modernizācijas desmitgadēm Ķīna pamazām sāk atgriezties pie savām tradīcijām, pie tūkstošiem gadu senās civilizācijas saknēm.

LA.lv