Mobilā versija
+3.1°C
Gundega, Terēze
Piektdiena, 28. aprīlis, 2017
7. marts, 2017
Drukāt

No laika gala. Attiecību noskaidrošana ar telpu un vietu

Foto - Timurs SubhankulovsFoto - Timurs Subhankulovs

Viļņa Vēja kūrētajai izstādei piedēvējams zināms monumentālums, teju grandiozums un ambiciozitāte. To varētu uztvert kā ambiciozu un riskantu mēģinājumu, kuru tomēr ir izdevies veiksmīgi atrisināt.

“No laika gala”. Rīgas mākslas telpa. 3.02. – 26.03. 2017.

Rīgas mākslas telpā šobrīd apskatāma Viļņa Vēja kūrēta izstāde “No laika gala”, kurā kurators domāt par laika tēmas dažādiem aspektiem aicinājis četrus māksliniekus – Aiju Zariņu, Teodoru Brambergu, Ginteru Krumholcu un Artūru Virtmani. Visus māksliniekus Vilnis Vējš piesaka kā tādus, kam “robežšķirtnes starp dažādiem laika posmiem nav nepārvarami šķēršļi. Viņi izvēlas tēmas ar lielu vispārinājuma potenciālu un iedvesmojas no iepriekšējo gadsimtu formām, reizē piedāvājot nesajaucami oriģinālus un mūsdienīgus risinājumus”.

Izstādes tematiskā ass – laiks – ir ļoti piesātināts, jo aptver it visu. Tas ir izziņas un meklējumu lauks, attiecību noskaidrošana ar telpu un vietu, tajā atklājas daudz no garīgas intensitātes. Laiks un tā spriegojums vienmēr saistījis cilvēci un indivīdu. Katrs laikmets un paaudze veido savu individuālu izjūtu kaleidoskopu, kas sintezējas ar pasaules filozofisko domu plūdumu. Laikam piedēvējam izskaidrojamo un nezināmo, laikmetu apvijam ar leģendām un radām mitoloģijas, laiku izjūtam personiski un laiku izjūtam kā Visuma kustību. Līdz ar tik aptverošas tēmas pieteikumu izstādei piedēvējams zināms monumentālums, tāds teju grandiozums. To varētu uztvert kā ambiciozu un riskantu mēģinājumu, kuru tomēr ir izdevies veiksmīgi atrisināt. Kuratora norādes ir minimālistiskas, un tām netiek uzslāņotas sarežģītas koncepcijas, mēģinot skaidrot laika jēgu mākslā un pasaules norisēs. Priekšplānā izvirzītie jautājumi/apgalvojumi ir kodolīgi definēti un reizē atvērti plašām interpretācijām. Māksliniekiem un mākslas darbiem šeit dota telpa un iespēja būt individuāliem savā izteiksmē, risinot radošos uzdevumus un nostatot skatītāju kāda jautājuma priekšā. Tomēr, meklējot kopsaucējus un domājot par tēmas izcēlumu, svarīgs kļūst Vēja iezīmētais: “Latviešu mākslā specifiskās kultūras situācijas dēļ no laika gala izšķiramu strāvojumu veido apokaliptisks pasaules skatījums, kurā kā aizejošs atklājas esošais laiks.” Šāds apgalvojums mani savukārt vedina domāt par sava veida melanholijas klātbūtni mākslinieku izteiksmē kā laika izjūtas veidotāju, kā jutekļu uzskaņošanas instrumentu. Melanholijas klātesamības noteikšana, protams, būtu alķīmiska nodarbe. Tomēr to gribas iezīmēt kā vienu no zīmīgām iespaidu zonām, ar kuru māksliniekiem operējot iezīmējas vēstījuma formas īpatnības. Ar šādu izpratni tuvojoties izstādes mākslinieku izteiksmes valodai, sazīmējamas gan eksistenciālas noskaņas un stāvokļi, gan nenoteikti vērojumi un impresijas.

Gleznieciski un tematiski vērienīgs ir Aijas Zariņas darbu cikls “ANNO DOMINI”, desmit gleznās domājot par civilizācijas izcelšanos. 80. gadu beigās Zariņa gleznoja ciklu “Eiropas nolaupīšana”, bet tagad viņa paplašina domas dziļumu un mēģina izprast to, kā ietekmē civilizāciju piemeklē krīzes, vēl detalizētāk un precīzāk iezīmējot kontūras tik aptverošajam jautājumam par eksistences pamatu. Jaunradītā darbu sērija ir filozofiski daudzslāņaina un piesātināta, mūsdienu reālijas te saaug ar pasaulīgām atziņām, mitoloģiju, folkloru un paralēlās vēstures tēmām. Tas viss atklāts caur spēcīgu glezniecisku ekspresitāti, pretstatot to redzamajam jeb saviem vērojumiem.

Kontrastu Zariņas domu un tēlu manifestācijai iezīmē Teodora Bramberga piecu darbu sērija “Plūsma”, kur neatradīsim lielu apgalvojumu dramatismu vai vizuāli iedarbīgas zīmes. Bramberga darbos laika attiecību noskaidrošanā ar vietu un telpu svarīga ir krāsa, faktūra un to iedarbe/mijiedarbe, starp kurām mākslinieks (at)risina kādus konfliktus. Darbi – monohromas, lielas, masīvas plaknes – izstādē instalēti te brīvi stāvoši kā objekti, te pielikti pie sienas. To vizuālās aprises veido ģeometriski abstraktas formas, attālinoties no noteikta naratīva, koncentrētu spriegumu radot ar izteiksmes līdzekļu pašizteiksmi. Savukārt tādu kā starptelpu starp abiem (Zariņu un Brambergu) iezīmē Artūra Virtmaņa instalācija “FUCKING TIMES!”, tematisku nospriegojumu savienojot un arī pasvītrojot ar formāliem līdzekļiem – gaistošu ogles zīmējuma tehniku. Monumentālā darba forma ilustrē trīs laika dabas – mūžīgo laiku, cilvēka dzīves laiku un institucionalizēto laiku, kompozicionālajā veselumā transformējot izjūtu spektru: “Lieliski laiki [..] nožēlojami laiki, brīnišķīgi laiki, labi laiki, šausmīgi laiki, interesanti laiki, brutāli laiki [..].” Darbu caurvij tāda kā konstatējuma forma, netiecoties neko izvērst vai paskaidrot. Svarīgākas ir mākslinieka dziļi subjektīvās intereses gan formālā, gan tematiskā ziņā. Tādu galēju laika atspulgu individualizētā izteiksmes formā iezīmē Gintera Krumhol­ca “Saulriets”. Tēlnieks izstādei veidotajā apaļskulptūrā rotaļīgā manierē izspēlē antīko grieķu skulptūru estētiku savienojumā ar laikmetīgām dzīves parādībām. Darba semantika ietver Nīčes apolloniskā principu, kura pamatā vērojam cilvēka attālināšanos no dabas, dominējot saprāta un racionālā prāta diktētām robežām.

Interesanti, ka izstāde, lai arī skaidri definēta savos mērķos un uzdevumos, atstāj vairāk tādu kā sadrumstalotības iespaidu, kas veidojas galvenokārt kopējās scenogrāfijas iespaidā, kas it kā novelk līdz galam nesaprotamas robežas starp māksliniekiem un mākslas darbiem. Varam pieņemt, ka katram šeit dota individuāla telpa un tā ir svarīgāka par kopskaņu, tomēr izstādes kā vienota vēstījuma uztvērumam tas nav nācis par labu.

Pievienot komentāru

Ar "Kazanovu" Leļļu teātrī atgriezīsies izrādes pieaugušajiemCeturtdien, 27. aprīlī, Latvijas Leļļu teātris prezentēja teātra radošo stratēģiju turpmākajām sezonām, kurā kā būtiskākais jaunums sagaidāma pieaugušajiem domātas repertuāra sadaļas veidošana.
Draugiem Facebook Twitter Google+