Mobilā versija
+3.7°C
Aleksandrs, Doloresa
Sestdiena, 18. novembris, 2017
26. oktobris, 2017
Drukāt

No Latvijas prom nebraukšu. Saruna ar Gustavu Terzenu (6)

Foto - Zigmunds BekmanisFoto - Zigmunds Bekmanis

Gustavs Terzens

Raidījumu “Vides fakti”, “Ziemeļu puse”, “Te”, “Karaliste” un citu veidotājs un vadītājs, radio SWH dīdžejs, mūziķis un ceļotājs Gustavs Terzens neatzīst sevi par žurnālistu, vismaz ne par tādu, kādu sabiedrība paradusi iedomāties šajā profesijā strādājošu cilvēku. Taču viņš neapšaubāmi ir ļoti radoša personība, divu bērnu tēvs un Latvijas patriots, kuram dzīvē nav nekā svarīgāka par ģimeni un dzimteni.

 

Nav daudz jaunu cilvēku, par kuriem būtu atrodama informācija Vikipēdijā. Tur rakstīts, ka esi žurnālists, mūziķis, ceļotājs, dīdžejs. Kurā jomā vislabāk atklājas tava būtība?

Vispirms paskaidrošu, ka šo šķirkli Vikipēdijā neveidoju es, bet komiķa Jāņa Skuteļa komanda, kas aicināja mani uz savu šovu. Viņiem tas ir diezgan labi izdevies, kaut gan tur būtu vēl ko pielabot. Uzskatu, ka mūsdienu mediju darbībā žurnālistikas vārds un gods ir novazāts un tā savā pirmatnējā būtībā vispār vairs nepastāv, tādēļ par žurnālistu es sevi nevaru saukt. Lūk, mani vecāki gan ir īsti žurnālisti (Dace Terzena žurnāla “Mājas Viesis” un Arnis Terzens žurnāla “Planētas Noslēpumi” galvenie redaktori. – Aut.). Mediji ir kļuvuši par komercinformācijas apstrādes un nepieciešamo ideoloģisko uzskatu paudējiem, un šādai darbībai žurnālistika vairs nav nepieciešama, jo tai ir citādi motīvi un izpildījums. Savā ziņā esmu nedaudz vīlies žurnālistikā, gan pats strādājot tajā, gan sastopoties ar cilvēkiem, kuri sevi dēvē par žurnālistiem. Manuprāt, žurnālistikas druva Latvijā izskatās diezgan bēdīga, jo pie nopietnāko apcirkņu piepildīšanas, proti, pētnieciskajā un izmeklējošajā žurnālistikā, reāli palikuši vien daži žurnālisti, turklāt viņi vairs nestrādā mediju vidē.

Ja neesi žurnālists, kas tad?

Ceļotājs izklausās kā cilvēks, kas brauc, kur deguns rāda, taču man, veidojot raidījumus, tas bija darbs, jo filmēt bieži braucām ārpus Latvijas. Mūziķis arī ir pārāk skaļš vārds, kaut man bija smagā metāla grupa “SIA Radikal”, ar kuru piepildīju jaunības sapņus. Sieva gan ir profesionāla čelliste un spēlē grupā “The Sounds Poets”, taču es mūziku esmu apguvis pašmācības ceļā un sekoju Edgara Liepiņa teicienam “kā es māku, tā es maunu”, turklāt šobrīd vairs aktīvi nespēlēju.

Un tomēr – kas tu esi?

Tēvs saviem diviem bērniem – meitai Grietai (9) un dēlam Fricim (4). Tas ir svarīgākais amats pasaulē, ar kuru piepildu savu dzīvi, un man nav nekā cita svarīgāka par to. Neviena profesija, neviens darbs nevar pārspēt tēva misiju.

Tā kā tu uzaugi žurnālistu ģimenē, vai jau uzreiz bija skaidrs, ka sekosi vecāku pēdās?

Ģimenē nerunāja par žurnālistiku. Vecāki vien uzdeva man jautājumu, ko darīšu pēc vidusskolas beigšanas. Interese bija par sociālajām zinātnēm un antropoloģiju, nevis žurnālistiku. Izvēle bija par labu humanitārajiem priekšmetiem, jo zināju, ka neko eksaktu negribu mācīties. Iestājos Latvijas Universitātes Sociālo zinātņu un komunikācijas nodaļā, kur žurnālistiku mācīja tikai vienu semestri. Mani vairāk ieinteresēja komunikācija, un kopēt vecākus nenāca ne prātā.

Taču dzīvē sanāca citādi – veidoji sižetus, vadīji daudzus raidījumus. Vai kāds no tiem vēl turpinās dzīvi uz ekrāniem?

Nē. Gan “Vides faktiem” un “Ziemeļu pusei”, gan “Te!” un “Karalistei” bija savs mūžs. Tie nebija paredzēti kā bezgalīgi projekti.

Ar ko tad šobrīd ir aizņemtas tavas domas?

Ar profesionālu kreativitāti. Bet galveno laiku tomēr paņem ģimene, bērni. Stāstu par to gan labprātāk atstātu ārpus preses slejām, jo viņi jau nav vainīgi, ka vīrs un tētis ir publiska persona.

Kā tu izmanto laiku kopā ar ģimeni?

Neko īpašu jau es nedaru. Rosoties ģimenē, galvenais ir veltīt laiku viens otram. Nekas speciāli nav jāplāno, vienkārši jābūt kopā ar savējiem – tā ir aksioma, kas nav jāpierāda. Jāsaprot viņi. Manuprāt, iešana pārgājienos, atrakciju parku apmeklēšana ir atpirkšanās no bērniem. Īstākā un pozitīvākā laika pavadīšana kopā nozīmē piedalīties visās viņu izpausmēs un izturēt tās, ieraugot kādu jaunu esības šķautni arī sevī. Būt kopā pie brokastu galda, pārnākt ātrāk mājās un ātrāk izņemt bērnus no skolas un bērnudārza – tas tiešām ir svarīgi. Lai bērni saprastu, ka man vispirms ir laiks priekš viņiem un hobiji pēc tam. Es vēl esmu meklējumos, kā kopā būšanas laiku padarīt vēl kvalitatīvāku.

Vai atpazīstamība sabiedrībā tev netraucē?

Netraucē, jo man šajā ziņā ir stingra nostāja. Uz ielas man neviens klāt neskrien. Cilvēki pārsvarā ir pieklājīgi un pateicīgi par to, ko gūst no manas radošās darbības.

Pie kā tu šobrīd strādā?

Atrodos radošo darbu plūdumā. Tikko pabeidzām raidījumu par Ķīnu lielā koncepta “Ziemeļu puse” ietvaros, ar kuru saistīti pēdējie desmit gadi manā radošajā dzīvē. Pašlaik ir laiks mazai atelpai.

Pats jūties kā ziemeļnieks?

Daļēji jā, bet mani saista arī dienvidi.

Ja būtu daudz brīva laika, kurp tu aizvestu savu ģimeni?

Pirmā izvēle noteikti būtu braukt uz Itāliju, jo tā ir zeme, kas dziļi palikusi manā apziņā.

Vai tev ir kādas ieceres Latvijas simtgades sakarā?

Nepamest Latviju. Nespēju iedomāties nevienu tik vilinošu piedāvājumu, kas man liktu mainīt domas.

Ko tu novēlētu Latvijai un mums, tās iedzīvotājiem, jubilejā?

Tāpat kā pirmo reizi esam piedzimuši savām mammām savās ģimenēs, es novēlu mums otrreiz pa īstam piedzimt savai valstij.

 

Pieturzīmes

Bez kā tu nevari iedomāties savu dienu?

Bez kafijas.

Trīs vārdi, kas tevi raksturo vislabāk?

Slinks, gādīgs un darbīgs vienlaikus.

Būtiskākais sasniegums darbā?

Atzīt, ka es kaut ko nevaru.

Labākā izklaide?

Bokss.

 

Pievienot komentāru

Komentāri (6)

  1. Gustavs Terzens sen vairs nav Radio SWH dīdžejs. Intervija ne par ko.

  2. Gustavs T. sen vairs nav Radio SWH dīdžejs un kas tur vēl, bet, cik var noprast no viņa tirdīšanas, ir bezdarbnieks. Intervija ne par ko.

  3. “kā es māku, tā es maunu” vai precīzāk – “kā māku, tā maunu” ir nevis Edgara Liepiņa, bet gan Jāņa Jaunsudrabiņa teiciena. ja kas!

  4. Pirmo reizi lasu par nedzirdētu, neredzētu tipu. Kur var pieteikties intervijām pārējie 1,9 miljoni Latvijas iedzīvotāji ?

    • nav jālielās ar to, ka pilnīgā tumsā dzīvo.. radio mājās nav? Tv tikai krievu kanāli? Tad varbūt arī nezini.

  5. Neskatos, nepatīk cinisms.

Draugiem Facebook Twitter Google+