×
Mobilā versija
Brīdinājums +19.3°C
Marija, Marika, Marina
Svētdiena, 22. jūlijs, 2018
1. februāris, 2018
Drukāt

Kaspars Ādamsons: Mēs nedzīvojam vienādas dzīves, un tieši tas ir aizraujoši

Foto - Anda KrauzeFoto - Anda Krauze

Kaspars Ādamsons

Kad Kaspars Ādamsons bērnībā vēl tikko uztvēra animācijas filmu par zelta sietiņu un mākonīti, tās mūzikas autora Imanta Kalniņa 4. simfonija jau sen bija radusies. 2. februārī Lielajā ģildē tā skanēs koncertā “Imants Kalniņš. Ceturtā”. Spēlēs Latvijas Nacionālais simfoniskais orķestris, bet Kaspars Ādamsons stāsies pie diriģenta pults.

Imants Kalniņš savai 4. simfonijai fināla vokālo dziedājumu rakstīja ar viņa apjūsmotās amerikāņu rakstnieces un dzejnieces Kellijas Čerijas dzeju. Taču padomju vara šo finālu aizliedza. Simfoniju ar vokālo finālu pirmoreiz atskaņoja 1997. gadā Detroitā. Tā paša gada 18. novembrī skaņdarbu ar vokālo finālu beidzot izpildīja arī Latvijā. Tagad nu jau vairāk nekā divdesmit gadu simfonija skan ar vokālo dziedājumu finālā. To izpildījusi gan Ieva Parša, gan amerikāņu solisti. Tagad retums ir simfonijas atskaņojums ar instrumentālo finālu kā pirmatskaņojumā 1973. gadā Radio un TV orķestra sniegumā ar Leonīdu Vīgneru pie diriģenta pults. LNSO izpildījumā simfonija šādi vēl nav skanējusi nekad. Kaspars Ādamsons LNSO diriģēs ceturto reizi mūžā un tieši ar Imanta Kalniņa 4. simfoniju. Kasparam tagad ir 32 gadi. Tieši tik, cik bija Imantam Kalniņam 1973. gadā, kad tika pirmatskaņota viņa 4. simfonija.

Kaspar, kad pirmoreiz izdzirdējāt Imanta Kalniņa vārdu?

Bērnībā, man droši vien bija kādi seši gadi. Televīzijas ekrānā redzēju animācijas filmu “Zelta sietiņš” un dzirdēju dziesmiņu par Mākonīti zelta svārkiem un Mākonīti puspelēkiem… Un tā bilde acu priekšā. Mēness puisis, Saules meita. Krūze plīst. Izbirst zirņi. Tāda skāde! Kā nu salasīt! Mazam bērnam milzu pārdzīvojums. Un vēl prātā palicis Imanta Kalniņa mūzikas melodiskums.

Bezgala melodisks ir arī viņa izcilais vienaudzis skaņradis Georgs Pelēcis, melodiskuma netrūkst arī Jānim Lūsēnam…

Pelēcis manā sajūtā iet vairāk baznīcas ortodoksālās mūzikas virzībā. Bet Imants Kalniņš ir varbūt ne tik melodiski daudzveidīgi izvērsts, cik konstruktīvi un kompakti latvisks.

Kas Imanta Kalniņa mūzikā ir tik ļoti valdzinošs?

Katram savs. Mani saista viņa jūtu pasaule, tieši tā mūs atšķir no citām radībām un neradībām, emocionalitāte uzrunā visvairāk. Harmoniskā valoda, melodiskums mani apbur visspēcīgāk. Katram komponistam ir sava muzikālā valoda, un bieži vien, klausoties kādu vēl nedzirdētu skaņ-darbu, varam nojaust, vai tas ir Pēteris Vasks, Ēriks Ešenvalds vai jaunais Jēkabs Jančevskis, vai Imants Kalniņš, kura daiļradei būs grūtāk atrast nezināmus skaņdarbus. Tomēr tikko sadarbībā ar Jāni Šipkēvicu un Andri Sējānu kopā ar Liepājas simfonisko orķestri atskaņojām pāris Imanta Kalniņa dziesmas jaunā skatījumā, pārsvarā Jāņa Šipkēvica un Andra Sējāna aranžējumā, kuru muzikālā valodā arī ir kaut kas neizsmeļami un nepārprotami latvisks. Man kā latvietim rodas iekšēji urdoša sajūta, ka tas ir manējais, no dzīļu dzīlēm nācis un cēlies. Tas var būt kaut kas dienvidnieciskāks, asāks, marš-veidīgāks, liriskāks un ēteriskāks, bet es to tāpat izjūtu kā savu.

Vai Imantdienas apmeklējat?

Neesmu bijis nevienās Imantdienās. Vairākas esmu skatījies un klausījies televīzijā, bet klātienē nav nācies apmeklēt.

Kādēļ?

Mana ikdiena vismaz pēdējos piecpadsmit gadus ir tik noslogota, ka vai nu neesmu bijis Latvijā, vai bijuši kādi citi pienākumi.

Vai varat atklāt trīs jums vistuvākās Imanta Kalniņa dziesmas?

“Apliecinājums”, “Lūgšana” un “Viņi dejoja vienu vasaru”.

Ar ko valdzina tieši šīs dziesmas?

Ar komponista un dzejnieka sapratni. Runājot par kora dziesmām, mani visvairāk pārliecina komponista un dzejnieka savstarpēja sajūta, kā vienā elpas vilcienā, kā uz viena viļņa esot. Ja šī asinsrite ir veiksmīga, tā ir kā spridzeklis un bumba, no kuras rodas fantastisks mākslas darbs. Tik ļoti jūtams, ar tik skaidru un nepārprotamu raksturu. Vārdam vokālajā mūzikā ir bezgala liela nozīmē. Līdz šim vairākkārt esmu saskāries ar Imanta Kalniņa un dzejnieka tādu sazobi, kas uzrunā tik precīzi, ka autora dotais ir pilnīgi pietiekams bez jebkādiem vēl īpašiem diriģenta lasījumiem. Tik pārliecinošs ir vēstījums.

Vai koris “Sōla” var lepoties ar daudzām Imanta Kalniņa dziesmām repertuārā?

Skaitījis neesmu, bet nupat kora jubilejas koncertā “Solījums” “Sōla” dziedāja Imanta Kalniņa “Apliecinājumu”. Diriģēja kolēģis. Es kopš skolas laikiem biju dzirdējis šī apjomīgā skaņdarba izpildījumu tikai ierakstos.

Kas Imanta Kalniņa 4. simfonijā bija tāds, ka izvērtās par tik lielu notikumu Latvijas kultūras dzīvē?

Es mānītos, ja teiktu, ka atceros to laiku, jo esmu dzimis 1985. gadā. Padomju sistēmā esmu dzīvojis tikai kādus piecus gadus un Imanta Kalniņa mūziku bērnībā dzirdēju, nemaz neaptverot, kas ir tās autors. Varu tikai iedomāties, kādu milzīgu apvērsumu un interesi, veselu ažiotāžu izraisīja 4. simfonijas atskaņojums 1973. gadā, kad Radio un televīzijas orķestrim pie pults stājās Leonīds Vīgners. Lielā ģilde bijusi stāvgrūdām pilna, cilvēki sēdējuši uz kāpnītēm. Varu iztēloties tā laika ikdienu Rīgā, cilvēku vēlmi būt klāt šajā notikumā, dzirdēt to klātienē un to, kā no mutes mutē tika nodota ziņa, kas ģildē īsti skanējis un noticis, ko Imants Kalniņš tādu paveicis.

Bet, ja pavērtos ar mūsdienu acīm, – kur ir šīs simfonijas pievilcības noslēpums?

Milzīgs spēks, enerģija, prieks par līdzcilvēkiem un sevi, ka es (šajā gadījumā komponists Imants Kalniņš) esmu spējis ko tādu radīt. Prieks par bezbailību, drosmi, vēlmi piedzīvot ko jaunu, jo toreiz jau cilvēki mākslā tvēra ik katru vārdos tieši neizsakāmu domu un cerību. Kā vienā no sarunām Imantam Kalniņam teicis Arvo Perts – ir vērts rakstīt tikai to, ko jūti un vēlies. Nav vērts īstenot citu ieteikumus. Nozīme tikai tam, ja izdevies piepildīt paša loloto. Tikai tad tam darbam ir jēga. No muzikālā viedokļa 4. simfonija ir fantastiska ar dažādiem kontrastiem, liriku, vulkāniskiem, spējiem izvirdumiem orķestrācijā. Viss ar milzīgu emocionālo lādiņu.

Kopš tā laika ģeniālajam mūziķim Imantam Kalniņam daļa sabiedrības paguvusi pārmest lielu kāri uz vīnu un sievietēm, ne visiem pieņemamiem politiskiem izteikumiem un Korāna tulkojuma jēgu…

Katrs dzīvi tveram dažādi. Labāk ir domāt par sabiedrībā notiekošo gan Latvijā, gan ārpus mūsu valsts robežām. Vai vienmēr teikt – cita lieta. Bet pie sevis visu caurstrāvot un mēģināt izprast, kas ir labs, kas ne, kas melns vai balts, ir ļoti no svara. Ir daudzas lietas, kas mākslinieku motivē un uzdrošina. Mēs nedzīvojam vienādas dzīves, un tieši tas ir aizraujoši. Savukārt politiskie un reliģiskie uzskati ir dziļi personiska lieta, nezinu, vai to vajadzētu apskatīt publiski. Pirms sāc runāt par citiem, padomā, vai tavā dārziņā nav nevienas ravējamas nezāles vai līdz galam nepadarīta darbiņa.

Kas būs raksturīgs 4. simfonijai jūsu lasījumā?

Viena lieta, kas notiek diriģenta galvā, bet pavisam cita sadarbībā ar tādu augsti profesionālu kolektīvu kā Latvijas Nacionālais simfoniskais orķestris, kas apvāršņus paver plašumā. Sadarbība ar mūziķiem koncerta laikā daudz ko maina.

Ļausieties mirklim?

Es vienmēr ļaujos mirklim. Taču cilvēki, kuri mani pazīst, teic, ka esmu gana sistemātisks, konkrēts. Imanta Kalniņa 4. simfonijas partitūra ir sazīmēta un sakrāsota, muzikālā un interpretāciju ziņā man neapšaubāmi ir savas domas, bet centīšos ieklausīties arī mūziķu vēlmēs un iecerēs. Ja izdosies to sakausēt, iznākums var būt gana jaudīgs.

Kaspars Ādamsons

Dzimis 1985. g. 21. februārī

Operas kora diriģents un kormeistars

2018. gada Dziesmu svētku virsdiriģents

Kultūras akadēmijas kora “Sōla” un Sējas novada jauktā kora “Sēja” mākslinieciskais vadītājs

Dzimis mūziķu diriģenta Ārija Šķepasta un bērnudārza muzikālās audzinātājas Dzintras Ādamsones ģimenē

Precējies, dzīvesbiedre Madara Bernharda-Ādamsone, tulkotāja

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+