Praktiski
Rokdarbi

Pedagoģe, kura darina priekšmetus no meldru bizēm 1

Mūsu vecvectēvi, vasaras svelmē dodoties lauku darbos, parasti galvā lika pašdarinātu meldru cepuri. Sievas no meldriem taisīja grabulīšus zīdainim un lellītes lielākiem bērniem. Lietas no šā dabiskā materiāla nav pārāk izturīgas, tāpēc sēņu grozus nevar pīt, taču daudz citu noderīgu pinumu gan var darināt. Jau vairāk nekā 27 gadus meldru apstrādei pievērsusies pedagoģe INETA VĒVERE.

Galerijas nosaukums

Satiek skolotāju

Ineta turpina senču amatniecības tradīcijas, viņai īpaši patīk smalki rokdarbi jeb, kā mēdz teikt, knibināšanās. – Pāris gadu tautas lietišķās mākslas studijas “Tīne” rīkotajos kursos apguvu pīšanu ar kārklu klūgām un saknēm. Mācījos, strādāju, bet vēl atlika brīvais laiks vaļaspriekam. Tolaik klūdziņu pinumi bija modē, – atceras pinēja.

Viņa varbūt turpinātu no kārklu klūgām pīt grozus un vēl citus priekšmetus, ja ne liktenīga satikšanās kādā no Brīvdabas muzeja gadatirgiem. Vecs vīrs, vārdā Sīmanis, nācis klāt visiem pinējiem un vaicājis, vai kāds vēlas iemācīties pīt ar meldriem. – Mēs, pārstāvji no “Tīnes”, izrādījām interesi. Tad viņš pastāstīja, kā meldri jāvāc un jāsagatavo pīšanai, parādīja, kā no tiem jāpin bizīte, lai varētu sašūt cepuri. Ar cepuri arī sākām.

Meistare atklāj, ka nedēļu pacietīgi jāstrādā, līdz cepure ir gatava. Vispirms no meldriem jānopin 20 metru gara bize (lai nopītu vienu metru, aizrit vismaz stunda). Tikpat laikietilpīgi ir lokot un šujot no bizes veidot meldru cepures formu. Ineta neslēpj, ka ar šo galvassegu darināšanu neaizraujas, vairāk pievērsusies bērnu rotaļlietām. – To sāku darīt jau padomju gados, kad bija ļoti nabadzīgs spēļmantiņu klāsts.

Meistare savas prasmes jau vismaz pāris gadu desmitus nodod citiem gan meistarklasēs, gan interešu klubos, gan mazuļiem bērnudārzā un veciem ļaudīm pansionātā. Ir taču zināms, ka, veidojot smalkus darbus un darbojoties ar dabas materiāliem, iespējams atbrīvoties no sasprindzinājuma, rosināt iztēli un domas, vingrināt pirkstu sīko muskulatūru un attīstīt kustību koordināciju.

 

Uz jūru pēc meldriem

Pīšanai noder upju, ezeru un jūras meldri. Ineta priekšroku dod pēdējiem, jo tie ir īsāki, kas viņai šķiet svarīgi, jo pīšanas prasmi bieži ierāda mazajiem rokdarbniekiem. – Jūras meldri ir arī garšīgi, jo tajos iesūcies sāļais ūdens. Ja prastu runāt, par to noteikti pastāstītu mazuļi, kam zobu šķilšanās laikā māmiņa devusi nevis plastmasas riņķi, bet meldru lellīti, ko patrīt gar niezošajām smaganām, – stāsta dabas materiālu pārzinātāja.

Lai taptu lellīte, vispirms vairākus plaukstas garuma stiebrus sasien vienā galā, tad atloka un atkal nosien dažus centimetrus zemāk. Lelles galva ir gatava! Tālāk stiebrus pin, lai veidotos stāvs. Rokām un kājām sapin vai savij īsus stiebriņus, ko stiprina lelles stāvā.

Pēc meldriem Ineta brauc uz Vidzemes jūrmalu Salacgrīvas tuvumā vai uz Kurzemes jūrmalu Bērzciemā un aiz Engures. Meldrus griež to ziedēšanas laikā vasarā, ap Jāņiem. Tad tiem ir vismīkstākie stiebri, un tieši tādi nepieciešami pīšanai. – Dažkārt meldri ir slaidi un gari, bet reizēm – īsi un strupi vai pie saknes resni un tad strauji kļūst tievi. Ar tādiem grūti strādāt, gandrīz neiespējami nopīt bizi.

Sagrieztos viņa sašķiro pēc garuma un resnuma, apskatās, vai nav kukaiņu, kas var bojāt dabas materiālu. Pēc tam sasien nelielos kūlīšos un pakarina pažobelē kaltēties. – Man patīk, kā saulē meldru zaļā krāsa mainās uz bāli dzeltenu. Pēc vienas vai pāris nedēļām tos nesu iekšā, jo stiebri ir pakaltuši un sāk uzņemt mitrumu, it īpaši, ja saulaina diena mijas ar lietainu, – materiāla sagatavošanas procesa svarīgo posmu raksturo Ineta.

Tālāk meldrus žāvē mājās uz grīdas. Saulainā laikā no rīta kūlīšus izklāj pat uz jumta, bet vakarā nes atpakaļ telpās. Izžāvētiem stiebriem jālūst kā sērkociņiem. Pinamo materiālu uzglabā sausā un siltā telpā. Mitrā vietā tie uzsūc mitrumu un sāk pelēt, it īpaši, ja sasieti kūlīšos.

 

Divas tehnikas

Pirms sāk pīt, izkaltušos meldrus pusstundu mērcē vēsā ūdenī, lai tie kļūtu lokani un pinot nelūztu. Pēc tam lieko ūdeni nenopurina, bet stiebrus uz trim četrām stundām ietin polietilēna plēvē, lai mitrums iekļūtu viscaur stiebra porās. – Ja pinamo materiālu vajag ātrāk, izžāvētos meldrus apleju ar verdošu ūdeni un paturu piecas minūtes. Tas ir degunam patīkams mirklis, jo telpa piepildās ar zāļu tējai līdzīgu smaržu, – stāsta pinēja. – Garu bizi vienā dienā nevar uzpīt. Lai darbu turpinātu, nākamajā dienā pažuvušajiem stiebriem uzleju verdošu ūdeni, un tie ātri kļūst mīksti.

Meldru bizi izliecot un sašujot, top cepures, trauki un to paliktņi, pat somas un maciņi. Protams, jābūt pieredzei, lai izveidotu vajadzīgo formu.

Saistītie raksti

Grabulīši, zivtiņas un vēja zvani ir darināti citā – spirāles pinuma – tehnikā. Ineta atzīst, ka visvairāk meistarības vajag, lai izveidotu zivtiņu. Iesācēji parasti sāk ar grabuli. Tad var izjust meldra dabu, saprast, kā locīt, kā mainās izskats, piespiežot stingrāk.

No meldriem un niedrēm var gatavot arī skaistus puzurus. Savukārt grabuļi spējot nomierināt raudošu mazuli un esot aizsarg­līdzeklis pret negatīvo enerģiju, kas var ienākt mājā reizē ar svešiem cilvēkiem. – Kad ķekatnieki un citi ļaudis bija prom, saimniece nocēla pie sijas piestiprinātos puzurus, pie mazuļa šūpulīša pielikto grabulīti un tos sadedzināja.

LA.lv