No Miera ielas līdz Berģiem 1
Akadēmiķis un arheologs Andris Caune turpina mūs izglītot Rīgas un tās priekšpilsētu vēsturē – šogad iznākusī “Rīgas Vidzemes priekšpilsēta pirms 100 gadiem” ir jau piektā sērijā, kas aizsākās tieši pirms 20 gadiem līdz ar grāmatas “Rīgas vecpilsēta pirms 100 gadiem” izdošanu 1994. gadā.
Var tikai apsveikt Caunes kunga konsekvento cenšanos dalīties kaut daļā no mūža laikā iekrātās Rīgas seno pastkartīšu un fotoattēlu kolekcijas. Princips saglabājies tāds pats kā iepriekšējo gadu izdevumos – jau pieminētajā “Rīgas vecpilsētā pirms 100 gadiem”, “Rīgas Pārdaugavā pirms 100 gadiem” (1998), “Ziemeļu priekšpilsētā pirms 100 gadiem” (2009) un “Rīgas Latgales priekšpilsētā pirms 100 gadiem” (2013). Tātad – vēsturisks foto plus tā apraksts lappuses garumā. Gan jau tāpat paliks arī tām divām grāmatām, kuras akadēmiķis vēl iecerējis. Proti, veltījumam Rīgas centrālajai daļai, kā arī vecpilsētai (papildinātā versijā) “pirms 100 gadiem”.
LU Latvijas Vēstures institūta apgādā izdotās “Rīgas Vidzemes priekšpilsētas pirms 100 gadiem” 279 lappusēs lasītājs atradīs vairāk nekā pārsimt vēsturisku fotoattēlu, kas pārstāv teritoriju, kuras daļa Rīgas sastāvā nemaz simts gadu neatrodas. Teiksim, Biķernieki, Dreiliņi, zemes ap Ķīšezeru un Juglas ezeru Rīgā iekļāvušās vien 20. gadsimta 70. gados. Un tāpat pats nosaukums “Vidzemes priekšpilsēta” radies tikai 1991. gadā. Šķirstot lapas, ceļojam pa Miera ielu, izstaigājam Lielos un Pokrova kapus, Brīvības ielas apkaimi no Matīsa ielas līdz pat Juglai, Strazdumuižai un Berģiem, izejam cauri agrākajam VEF un Rīgas Vagonrūpnīcas rajonam, Šmerlim, Biķerniekiem. Iepazīstamies ar ēkām un ļaudīm. Un izrādās, ka tagadējā Miera un Brīvības ielas stūra tukšajā trīsstūrī vēl pirms kara slējies stalts piecstāvu īres nams. VEF peldbaseina ēkā reiz ražoti akumulatori. Šarlotes ielas nosaukums cēlies no 19. gadsimta Šarlotentāles muižiņas, Hospitāļu ielas ‒ no cara laikos būvētā kara slimnīcas kompleksa, bet Ūnijas iela patiesībā nes elektrotehniskās rūpnīcas “Union” vārdu. Tā kā Vidzemes priekšpilsēta vēsturiski ir Rīgas rūpniecības rajons, neiztikt bez stāstiem par “Laimu”, Maikapara tabakas fabriku, A. Dancigera tekstilfabriku, kas padomju laikā dēvēta par “Parīzes Komūnu”, A. Leitnera velosipēdu fabriku, “Fēniksu” – “Vairogu” – RVR, Rīgas manufaktūru Juglā un vēl un vēl. Autors parāda, kāds izskatījās tirgus laukums “pie Lielā pumpja” Brīvības ielā pirms Jaunās Sv. Ģertrūdes baznīcas uzbūvēšanas un kur atradušās un kā izskatījušas senās Bukultu dzirnavas, viduslaiku Rīgas politiskās dzīves notikumu liecinieces. Bet kārtējo reizi kļūst žēl to tēlniecības un arhitektūras vērtību, kas Rīgai zuda 60. – 70. gados līdz ar Lielo kapu slēgšanu un šīs vietas sistemātisku postīšanu.
Tāpat kā iepriekšējās grāmatās, arī šajā vēsturnieks ievadā aizrāda, ka lappusēs velti meklēt visas vēsturiskās muižiņas un rūpnīcas, jo rādīts tiek tikai tas, par ko saglabājušās pastkartes un fotoliecības. Bet tādu par Rīgas nomalēm nemaz nav tik daudz, ja jau pat vairāku tūkstošu kartīšu kolekcijas saimniekam Caunes kungam pilnākas ainas dēļ bijis jālūdz palīdzība citiem kolekcionāriem un senu dzimtas fotogrāfiju īpašniekiem.
Ja par sīkumiem, tad “Rīgas Vidzemes priekšpilsētā pirms 100 gadiem” nedaudz mulsina Pirmā un Otrā pasaules kara konsekventā rakstīšana ar mazo burtu un arī daža gramatikas kļūda. Tāpat 232. un 238. lpp. rakstīts, ka Ķīšezera un Juglas ezera austrumu piekraste Rīgā administratīvi iekļauta 1974. gadā, savukārt pēc 9. lappusē lasāmā noprotams, ka tas noticis 1979. gadā. Taču tas jau nemazina vēlmi baudīt senās fotogrāfijas.
