Latvijā
Vēsture

No padomju republikas par Republiku. 30 svarīgākie notikumi Latvijai 16


“Lauku Avīzes” pirmā lappuse 1990. gada 4. maijā. Lasītāji tiek informēti par gaidāmo LPSR Augstākās padomes sēdi.
“Lauku Avīzes” pirmā lappuse 1990. gada 4. maijā. Lasītāji tiek informēti par gaidāmo LPSR Augstākās padomes sēdi.
“Lauku Avīzes” pirmā lappuse 1990. gada 4. maijā. Lasītāji tiek informēti par gaidāmo LPSR Augstākās padomes sēdi.

Savā 30 gadu jubilejā “Latvijas Avīze” atskatās uz aizvadītajiem gadu desmitiem un notikumiem, procesiem, kuri bijuši īpaši svarīgi mums un Latvijai.

1990. gada 4. maijā pulksten 19.20 Latvijas PSR Augstākā padome ar 138 balsīm par un vienu “atturas” pieņēma deklarāciju “Par Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu”. Deklarāciju, visai Latvijai klausoties pie radioaparātiem, Saeimas namā svinīgi nolasīja Romāns Apsītis, kurš vēlāk kļuva par Satversmes tiesas tiesnesi.

Ar interfronti saistītās frakcijas “Līdztiesība” 57 deputāti pirms balsojuma protestā pameta sēžu zāli. Latvija no padomju republikas bija kļuvusi par Republiku. Agrāk ar Latvijas neatkarības atjaunošanu vairāk saistījās dažādi masu pasākumi un simboliskas akcijas, bet tagad sākās reālās varas pārņemšanas periods, kas noslēdzās 1991. gada augusta beigās.

Viens no Latvijas Neatkarības deklarācijas tapšanas paradoksiem bija tas, ka tā tika rakstīta Latvijas Valsts universitātes Komunistiskās partijas komitejā. “Nāciet šeit, te ir klusas, saulainas telpas, te neviens jūs netraucēs. Te jūs varat taisīt Neatkarības deklarāciju, bet mans uzdevums pašlaik ir šķelt komunistisko partiju,” tā, telpas ierādīdams, deklarācijas autoru grupai, 1990. gada 26. martā sacīja toreizējais jaunievēlētais universitātes partijas organizācijas sekretārs Aivars Endziņš, kurš vēlāk tika ievēlēts par Satversmes tiesas priekšsēdētāju.

Deklarācijas uzmetumu, kas vēlāk kļuva par šī Latvijai ļoti nozīmīgā dokumenta mugurkaulu, uzrakstīja Vācijā dzīvojošais jurists un politologs Egils Levits, bet viens no galvenajiem deklarācijas vilcējiem bija R. Apsītis, kurš izvēlējās 12 konsultantus, ieskaitot E. Levitu. Viņa līdzdalība Neatkarības atjaunošanas deklarācijas rakstīšanā beidzās ar izsūtīšanu no Latvijas caur Maskavu. No šīs epizodes viņam palikusi biļete Maskava–Frankfurte, uz kuras franču valodā ir rakstīts “deportējamais”.

Lielākās diskusijas bijušas par to, kādai deklarācijai jābūt – radikālam vai mērenam dokumentam. Militārais spēks arvien atradās padomju rokās. Maksimālas prasības bijušas tūlītēja neatkarība. “Minimālas, ka neatkarīgu Latviju gribam, bet uz to iesim palēnām, īpaši neraustot lauvu aiz ūsām,” toreiz skaidroja Apsītis.

Kad šīs idejas tika celtas priekšā Tautas frontes frakcijai, tā nobalsoja par maksimālo variantu. Laika gaitā šis maksimālais variants tika atmiekšķēts ar kompromisa formām.

Saistītie raksti

Lietuva 11. martā pasludināja tūlītēju neatkarīgas valsts atjaunošanu, bet Igaunija bija izvēlējusies pārejas periodu. Daļa Latvijas Tautas frontes frakcijas pārstāvju, redzot Lietuvas ekonomisko blokā­di, uzskatīja, ka arī Latvijas deklarācijā jāiekļauj šāds pārejas periods, lai nekaitinātu Maskavu.

Brīvības cīnītājai, disidentei Lidijai Doroņinai-Lasmanei par šo laiku pirms 27 gadiem tagad ir šādas pārdomas: “Mana vecuma cilvēkiem pēc deklarācijas pieņemšanas radās sajūta, ka Latvijas neatkarība tomēr nav pietiekami nostiprināta. Tā palika tālu projām, jo deklarācijas autori tomēr neturējās stingri pie tā vecā karoga. Jaunā vara vienkārši neprata tam pieķerties, jo tās pārstāvji bija pārāk jauni, bet vecākās paaudzes cilvēki, kas bija piedzīvojuši pirmskara Latvijas laikus, bija pārāk tālu no toreizējās Latvijas – Amerikā, Kanādā un citās valstīs. Mēs bijām pārāk izšķaidīti, lai varētu nopietni pieņemt vecās Latvijas atjaunošanu. Tautiešus, kas bija devušies trimdā, “Latvijas ceļa” pārstāvji ar Anatoliju Gorbunovu priekšgalā pierunāja, pielauza atbalstīt Neatkarības deklarāciju, bet partijas pārstāvji, paņemot šo atbalstu savās rokās, to izlietoja tā, kā viņiem vajag.”

LA.lv