Mobilā versija
+0.4°C
Guna, Judīte
Sestdiena, 10. decembris, 2016
31. oktobris, 2014
Drukāt

No pansionātiem uz aprūpi mājās (21)

Foto - Timurs SubhankulovsFoto - Timurs Subhankulovs

Latvijas Sarkanā Krusta ilglaicīgās sociālās aprūpes centra "Stūrīši" aprūpi sniedz cilvēkiem ar garīgu vai fizisku nespējību. Tikai retais no viņiem varētu dzīvot patstāvīgi.

Turpmāk Latvijā vairs netiks atbalstīta cilvēku ar garīgas veselības pro­blēmām izolēšana no sabiedrības, ievietojot viņus ilgstošas aprūpes iestādēs. Labklājības ministrija jau strādā pie rīcības plāna deinstitucionalizācijas īstenošanai, kas paredz viņu atgriešanu normālā dzīvē, attīstot pašvaldībās alternatīvo sociālo pakalpojumu klāstu, piemēram, aprūpi mājās. Lai gan piecu gadu laikā šī plāna īstenošanā no Eiropas Savienības fondiem tiks ieguldīti gandrīz simts miljoni eiro, pašvaldības raizējas, ka pēc tam visa atbildība par šo cilvēku medicīnisko un sociālo aprūpi uzguls viņu pleciem.

Aprūpes centrus slēgs vai pārveidos

Vidēji 52 gadus vecs cilvēks ar smagiem funkcionāliem un garīga rakstura traucējumiem, kuram nav saglabājušies kontakti ar radiniekiem, draugiem vai paziņām, – tāds ir tipisks valsts sociālā aprūpes centra (VSAC) klienta portrets. Kopumā piecu VSAC trīsdesmit filiālēs kopā ar desmit iestādēm, kas tiesības uz ilgstošo sociālo aprūpi ieguvušas iepirkuma konkursā, šobrīd uzturas 5310 cilvēki ar garīga rakstura traucējumiem, no tiem 536 bērni, bet rindā gaida vēl 484. Eksperti lēš, ka kopā ar bērniem un gados veciem cilvēkiem aprūpes pakalpojumus kādā no ilgstošās aprūpes iestādēm Latvijā saņem 12 625 cilvēki jeb 62 no katriem 10 000.

Taču pērn pieņemtās pamatnostādnes sociālo pakalpojumu attīstībai 2014. – 2020. gadam paredz pakāpenisku VSAC filiāļu slēgšanu vai pārveidošanu alternatīvu sociālo pakalpojumu sniegšanai, nodrošinot to iemītniekiem iespēju uzsākt neatkarīgu dzīvi.

Lai gan nevalstiskās organizācijas vēlējās šajā plānā iekļaut arī vecus, vientuļus cilvēkus, atbalsta pasākumi skars tikai trīs mērķa grupas: pilngadīgas personas ar garīga rakstura traucējumiem, bērnus līdz 18 gadu vecumam, kas dzīvo dažādās aprūpes iestādēs, kā arī bērnus ar funkcionāliem traucējumiem, kas dzīvo ģimenēs. Lai nodrošinātu viņiem atbalsta un aprūpes pakalpojumus dzīvesvietā, sākot jau ar 2015. gadu, tiks novirzīti ievērojami ES fondu līdzekļi ar 15% valsts līdzfinansējumu – no Eiropas Sociālā fonda 47,2 miljoni eiro un papildus vēl 8,5 miljoni sociālo dienestu darba efektivitātes un darbinieku profesionalitātes uzlabošanai, kā arī 44,4 miljoni eiro no Eiropas Reģionālā attīstības fonda, no tiem ap 15 miljoni eiro paredzēti, lai deviņās Latvijas pilsētās ierīkotu jaunus dienas centrus, specializētas darbnīcas, grupu dzīvokļus.

Lai to īstenotu, plānots ieviest jaunu finansēšanas principu, kad “nauda seko klientam”, tas ir, naudas summa VSAC klientam no valsts budžeta sekos līdzi uz pašvaldību, tādējādi motivējot gan pašvaldības, gan uzņēmējus piedāvāt nepieciešamos pakalpojumus.

“Nākas saskarties ar sabiedrības negatīvu attieksmi un neizpratni, kā gan cilvēki ar garīga rakstura traucējumiem dzīvos mums kaimiņos un apdraudēs mūsu drošību. Taču jau tagad šie cilvēki atstāj valsts sociālās aprūpes iestādes. Diemžēl, izņemot dažus gadījumus, pašvaldībās pieejamais atbalsts viņiem nav pietiekams,” norāda Labklājības ministrijas Sociālo pakalpojumu departamenta vecākā eksperte Kristīne Lasmane. Piemēram, pērn no VSAC izstājās 264 pieaugušie, no kuriem 86 atgriezās ģimenē vai pārcēlās uz grupu dzīvokļiem (salīdzinājumam – 2010. gadā attiecīgi 420 un 47). Lai gan visu šo cilvēku turpmākās gaitas nav zināmas, nereti viņi nonāca patversmē vai pat gāja bojā. Pateicoties ES fondu naudai, tagad viņiem būs iespēja apmesties grupu mājā vai dzīvoklī, apmeklēt dienas centru vai saņemt aprūpi mājās. Piemēram, Čehijā, kur deinstitucionalizācija jau sekmīgi norisinājusies, grupu dzīvokļi iekārtoti daudzās daudzdzīvokļu mājās. Cilvēki ar garīga rakstura traucējumiem palīdz uzkopt teritoriju, kopj apstādījumus un palīdz senioriem iepirkties, mainot pret sevi sabiedrības attieksmi.

Pašvaldību bažas un pieredze

Madonas novada Sociālā dienesta darbiniece Kristīne Veispale, kas strādā pie jaunā sociālās aprūpes modeļa izveides, stāsta, ka paredzēts katram, kas izteicis vēlēšanos dzīvot patstāvīgi, izstrādāt savu individuālo pārejas plānu, nosakot nepieciešamo pakalpojumu “grozu”, kurā ietilps ne tikai sociālā aprūpe, bet arī mājoklis, transporta un veselības aprūpes pakalpojumu pieejamība. “Svarīgs ir arī atbalsts dzīvesvietā, it īpaši ģimenē, taču pieredze rāda, ka bieži vien cilvēkam nav radinieku vai tie no viņa novēršas. Tādēļ mēs novadā jau šobrīd meklējam atbalstu vietējā kopienā. Piemēram, esam atraduši zemnieku saimniecību, kura sadarbojas ar sociālo dienestu un labprāt pieņems šos cilvēkus pie sevis,” viņa stāsta.

Rīgas domes Labklājības departamenta sociālo pakalpojumu administrēšanas nodaļas vadītāja Solvita Smilga stāsta, ka pašvaldībā cilvēkiem ar garīga rakstura traucējumiem jau izveidoti speciālie pakalpojumi, piemēram, dienas centri, grupu mājas un dzīvokļi, specializētas darbnīcas (šūšanas, galdniecības, veļas mazgāšanas), kopš šā gada arī ģimenes asistenta pakalpojumi, kurus jau saņēmuši 23 cilvēki. 2013. gadā sociālo pakalpojumu budžets Rīgā bija 20 miljoni eiro, no tiem tikai nepilni 100 000 eiro atvēlēti personām ar garīgās attīstības vai veselības traucējumiem. Visvairāk līdzekļu atvēlēti dienas centriem. “Tā ir laba tendence, jo cilvēki var dzīvot kopā ar saviem tuviniekiem, ģimenēs. Diemžēl šobrīd tikai nedaudzi saņem mājas aprūpes pakalpojumus. Tas tādēļ, ka pakalpojumu sniedzējiem trūkst pieredzes,” viņa saka. Novembrī Rīgā tiks atvērti vēl divi jauni dienas centri, kur būs arī grupu dzīvokļi.

Pašvaldības šobrīd raizējas, ka tām turpmāk būs jāapmierina bijušo sociālo aprūpes namu klientu vajadzības ar pašvaldības spēkiem, – plānots, ka projekta laikā kopumā uz patstāvīgu dzīvi dosies 700 cilvēku, tādēļ vēlētos kādu laiku finansējumu arī no valsts budžeta. Pašvaldībās trūkst sociālo darbinieku un cilvēku, kam būtu zināšanas un pieredze darbam ar cilvēkiem, kuriem ir garīga rakstura traucējumi.

Viedkolis

VSAC “Kurzeme” direktors Visvaldis Gūtmanis: “Valstī iespējamo pakalpojumu saņēmēju ir daudz, un tie, kuri atrodas sociālās aprūpes centros, ir tikai “aisberga” redzamā daļa. Arī pašlaik sociālās aprūpes centri nodarbojas, pat piespiedu kārtā, ar klientu deinstitucionalizāciju, jo rindā gaida simtiem cilvēku. Pieprasījums pēc šā pakalpojuma ir katastrofāli pieaudzis, jo pietiekamā daudzumā nav pieejami alternatīvie pakalpojumi. Pats lielākais izaicinājums ir pats cilvēks ar garīga rakstura traucējumiem un viņa motivēšana, kā arī ambulatorā medicīniskā aprūpe, piemēram, psihiatriskā, jo lielai daļai klientu pašvaldībās tā nebūs pieejama.”

Uzziņa

Plānotā deinstitucionalizācijas norise Latvijā

Pakāpeniska sabiedrībā balstītu pakalpojumu sniegšana klientiem varētu sākties jau 2016. gadā, bet tiem, kuriem neatkarīgas dzīves uzsākšanai nepieciešama infrastruktūras izveide, – 2018. gadā.

Līdz 2023. gadam ar ES fondu atbalstu 2100 pieaugušajiem ar garīga rakstura traucējumiem veiks individuālo vajadzību izvērtējumu, 700 varēs uzsākt patstāvīgu dzīvi, bet 1400 saņems atbalsta pakalpojumus, lai nenonāktu ilgstošas aprūpes centros.

Šobrīd Latvijā ir 19 078 cilvēki ar invaliditāti, kas saistīta ar garīga rakstura traucējumiem.

No visiem pieaugušajiem ar garīga rakstura traucējumiem, kas atrodas valsts sociālās aprūpes centros, apmēram 39% noteikts salīdzinoši vieglāks nepieciešamās aprūpes līmenis. Tas nozīmē, ka ar nelielu atbalstu viņi varētu dzīvot patstāvīgi, saņemot sabiedrībā balstītus sociālos pakalpojumus.

Avots: Labklājības ministrija

Pievienot komentāru

Komentāri (21)

  1. tas tik ir progress Atbildēt

    garīgi slims cilvēks sāks neatkarīgu dzīvi! Vai Kristīne Lasmane ir kādreiz kopusi demences slimnieku un ar to ir dzīvojusi vienā istabā, jo citas nav. Vai ir katru nakti slaucījusi sadauzītas burkas, palikusi bez ēdiena, jo tas izsviests spainī un kopā izmurgojusi slimnieka murgus,ik pa laikam mainot pamperus un skraidot pakaļ ar tabletēm, ko slimnieks aurojot sauc par indi? Kas baidās – kaimiņi? Viņi neko neredz un nezin! Cik ilgi cilvēks var mājās turēt demences slimnieku, ja nedrīkst pat līdz veikalam aiziet, jo durvis būs aizbarikādētas vai slimnieks izlēcis pa logu! Jā, tas var būt neatkarīgais fināls “neatkarīgajā” veca cilvēka dzīvē! Kauns kaut ko tādu saplānot un vēl rakstīt par jaunu dzīvi, kad runa ir par veciem, nevarīgiem cilvēkiem!

  2. Tas nav nopietni. Šiem cilvēkiem, ja nav tuvinieku, ir nepieciešama REGULĀRA medicīniska palīdzība un +- profesionāla aprūpe. Ja tuvinieki ir, ne viemēr ir spējīgi rūpēties par šādu cilvēku dažādu iemeslu dēļ. Man gan – tpu, tpu, tpu! – nav rados pašlaik šādu cilvēku, bet tomēr reāli VISPIRMS ir jābūt PĀREJAS LAIKAM, LAI PIENĀCĪGI SAGATAVOTOS šim solim – uzceltu atbilstošas ēkas, orgaizētu kvalificētus aprūpētājus,m sakārtotu šo sistēmu un tikai pēc tam var tajā visā iesaistīt minētos, ne visai veselos, cilvēkus.

  3. pēc šīs akcijas, domāju, ka labklājības ministrija nebūs vajadzīga. mērķdotācija pašvaldībām šim mērķim, veselības ministrijai -zālēm un inventāram, bet visu labklājības ministrijas pārējo budžetu piešķirt radiniekiem vai aprūpētājiem.

  4. kā tad ,varēs atkal kādu māju uzlaist gaisā…

    • Taisnība – vai mums traģēdiju ikdienā vēl par maz?!

    • tieši tā! Kā var plānot likvidēt sociālo aprūpi un apgalvot, ka vecie, slimie cilvēki sāks jaunu un neatkarīgu dzīvi! Tas jau velk uz tādu kā utopisku komunisma ideju! Likvidēsim pansionātus,- nav pansionāta,- tātad nav slima cilvēka. Bet viņi ir! Un tad psihiatriskajās slimnīcās nebūs vietas šo garīgi slimo cilvēku kopējiem! Jo viņi sajuks prātā no negulētām naktīm kopā ar saviem slimajiem tuviniekiem. Mums ģimenē patreiz ir bezizeja, agresīvs demences slimnieks, varam visa ģimene doties uz slimnīcu, bet gan jau arī to drīz aizvērs, jo “sabiedrība atveseļojas” un vēlas “neatkarīgu” dzīvi!

  5. nosauc tikai kādu milzīgu kopēju summu, kas paredzēta atbalstam, bet, kad sadala katram cilvēkam mēnesī, paliek smieklīgas kapeikas, ar kurām pat vesels cilvēks nevar izdzīvot, pie tam mega liela daļa jau tiek atskaitīta par to pašu psihologa konsultāciju un epizodisko sociālo dienestu aprūpi. Tad nu tiešām, kaimiņi, to pašu minimālo iztiku daliet ar šo cilvēku, gan zupas šķīvja, gan transporta pakalpojumu u. c. veidā, jo valstij šie cilvēki nav vajadzīgi. Un spekulē uz to, ka vienkāršajos ļaudīs cilvēcīgums vēl nav miris.

  6. Tas ir absurds. Vispirms bija jāsāk ar regulārām bezmaksas psihologu konsultācijām, kas šiem cilvēkiem tiktu nodrošinātas. Tad daļu droši vien varētu iemācīt dzīvot daļēji patstāvīgu dzīvi, bet tagad viņi ir kā bērni, nenobrieduši un atkarīgi. Tiklīdz kaut kas nav tā, kā viņi grib, daudzi (ne tikai daži) kļūst agresīvi, bet tas ir liels cilvēks, reizēm milzīga auguma vīrietis. Un psihologam vai psihoterapeitam laikus jāsāk strādāt ar katru problemātisko bērnu, nevis viens psihologs uz skolu: formāli skaitās, ka viss kārtībā, bet ne tuvu nav.

  7. Nevaru iedomāties, kā garīgi slims cilvēks samaksās rēķinus, sagatavos ēst, aizies uz veikalu, sakops dzīvokli, sevi. Ir pieredze ar vecu kaimiņu, kam nav garīga raksstura problēmu. Aprūpētāja nāk pa2 reizes nedēļā, bet viņa ir aizņemta arī ar citiem aprūpējamiem, vecā cilvēka problēmas jārisina kaimiņiem, ar radiem saikne ir zaudēta, bērnu nav, sieva ir mirusi.

    • šis slimais cilvēks ir rīcībnespējīgs un agresīvs, kas spēj nonavēt otru, nodedzināt dzīvokli un aizmirst gāzes plīti izslēgt- kaimiņi turaties

      • kas tad kaimiņam, lai turas tas slimnieka kopējs, tas jau iznes uz savas ādas visu smagumu, tas nav izturams ilgi, bet vienīgā cerība mūsu ģimenē ir pansionāts demences slimniekiem, bet tagad to grib likvidēt, nu tad nezinu, ar ko tas beigsies un kurš idiots ir izdomājis šo programmu, laikam kāds labā vidē audzis materiāli situēts priekšnieciņš, kas brauc uz darbu ar mašīnu un naktī labi guļ, jo viņu netraucē demences slimnieks. Bet būtu veselīgi pārnakšņot ar manu ‘māmuļu, ko bezgala mīlu, asaru ko raudāt man vairs nav, bet tātad ierēdnim būtu veselīgi pa naktīm parunāt ar neatkarīgu pensionāru, bet dienā atplestām rokām sagaaidīt sociālās aprūpes dienesta pārstāvi, lai varētu aizskriet pa to laiku līdz tualetei kur nu līdz veikalam!

  8. Nav svarīgi, cik cilvēks ir slims, aprūpētājs atnāk pie viņa tikai paris darba dienas, uz stundu, pārējā laikā cilvēks griežas pie mums, kaimiņiem, ja mēs esam majās. Patiesībā mēs nepārtraukti klausāmies, ka aprūpētājai nav laika aizvest pie ārsta, aiziet uz veikalu, sagatavot ēst, pankūkas viņa gan uzcep utt. Situācija veidojas tādējāda, ka mana ģimene jau sāk protestēt par šo nepārtaukto palīdzības sniegšanu kaimiņam.

  9. Tad vajag deputātam Kaimiņam Artusam pajautāt kā viņs uz to skatās; jo viņš tācu naca valdiba kartību ievest.

  10. Nu gan būs; kas par tiem cilvēkiem uzņemsies atbildību??? Visu tik likvidēt,, pareizi nav cilvēka, nav problēmu..

  11. Nu šausmas.

  12. Lai ko šī valsts darītu,nekas nav par labu cilvēkam. Viena vienīga vienaldzība,rīkošanās bez sirds,drausmīgs birokrātisms.Kādas ciešanas atkal ši formālā rīkošanās sagādās slimiem cilvēkiem,viņu tuviniekiem. Ka tik no kakla nost un tālāk kaut vai ūdens plūdi,lai to jau arī tagad pietiek šīs pašas ciniskās rīcības dēļ.Elektrībai cena augšā,slimie no pansionātiem ārā,bet radioaktīvo ūdeni un Gudrona dīķi savākt nevar.Dievs šo valsti ir atstājis tāpat kā tie 300.000 cilvēku.

  13. Katrs ierēdnis varēs uzņemties šefību par kādu cilvēku ar garīgām problēmām.Tas lai nebūtu atrauti no tautas.

  14. Ministriem vajag lielākas algas,kur tās ņemt? Jālikvidē pansionāti un jāmet laukā garīgi un fiziski slimi cilvēki. Kas tā par kampaņu? Kas jūtas spējīgs gan fiziski,gan garīgi lai dodas uz apsolīto zemi vai Eldorado,bet cik tad tādi būs?Kas viņus apkops un palīdzēs par tām kapeikām,ko algas vietā šie apkopēji saņems.Pie tam šos cilvēkus ir jāapmāca.Slimos apkrāps,izvilinās naudiņu un viņi aizies bojā.Šiem labklājības ministrijas darbiniekiem ir jāizpēta situācija rietumos ,nevis tikai jālasa papīri. Nedomāju ,ka Zviedrijā izmet no pansionāta vecus cilvēkus,kas negrib nekur doties. Biju un redzēju vairākus variantus tur.

  15. Vispirms ir jāveido ārpus institūcijas atbalsts un tikai tad ir jāsāk deinstitucionalizācija! Atkal zemu klanāmies Eiropas funkcionāriem! Ierauga Eiropas naudu un sajūk prātā! Tajās valstīs, kur šādi tiek integrēti cilvēki sabiedrībā, vispirms tiek sagatavoti speciālisti un sagatavotas vietas, kur šiem cilvēkiem atrasties. Pie mums atkal viss tiek izkropļots! Vispirms izlaidīs no VSAC un tad atkal sāks lamāt Sociālos dienestus, ka tie nespēj nodrošināt pienācīgu aprūpi un mājvietu!

  16. Vai jus ieredni vispar stadaties prieks ka ir dzivot kaiminos ar garigi slimu cilveku. Man kaiminos dzivo ar sizofreniju slims cilveks. Vins pats sevi aprupet nevar. Savu invalitates pensiju dala uz ielas pirmiem garamgajejiem. Dzivokli ir krasns apkure. Vairakas reizes vins ir izraisijis uguns nedrosas situacijas,bet uz pansionatu vins nevelas iet jo vinam gribas briviba. Bet kaimini parejie un es ari gribu dzivot normali. Es negribu lai mani mazberni un citi majas iedzivotaji sadeg koka maja. Kas tad nesis atbildibu par tadiem cilvekiem. Vairakas reizes griezamies soc nodala bet mums tur atteica jo redz vins negrib iet uz pansionatu.Bet par to ka parejiem ir tiesibas uz normalu dzivi nevienu ieredni nesatrauc. Tad man sis raksts izraisa dzilu izbrinu. Man ta liekas ka ieredni nemaz neparzin savu klientu loku un vinu vajadzibas.

  17. Ka tik no sevis nost un tālāk kā prot, bet ko tas invalīds pats var? Kas tas par ”atbalstu”. Kārtējais darbības imitācijas projekts?

Draugiem Facebook Twitter Google+