Foto – Katrīna Krīgere

No pedagoģijas metas attīstošo somu biznesā 2

Ilga pedagoģiskā pieredze ne vienmēr nodrošina arī ilgus darba gadus izvēlētajā arodā. Tā notika arī ar mājturības pasniedzēju Ilzi Apsīti, kuras prasmes, vadot ar pompu izveidoto mājturības programmu Latvijas Lauksaimniecības universitātē, sākoties krīzei, vairs nebija nepieciešamas. Domājot, kā dzīvot tālāk, pedagoģe izlēma likt lietā savas zināšanas, izveidojot mazu biznesu, kura galvenais mērķis – radīt izglītojošas un pievilcīgas lietas bērniem.

Reklāma
Reklāma

Vairs negribu un nevaru


Krimināls
VIDEO. “Bēdz prom!” Kārsavā iereibusi kompānija bēg no policijas un smejas par vadītāja nonākšanu policijas rokās 55
VIDEO. Kāpēc gurķus tin plēvē? Atbilde tevi pārsteigs
Krievija uzbrūk Ukrainai ar “brīnumieroci”. Ar to varētu tikt galā tikai F-16 144
Lasīt citas ziņas

2009. gada pavasaris jelgavniecei Ilzei Apsītei bija ļoti nepatīkams, jo vairāk tādēļ, ka pēdējie pieci gadi tika veltīti mājturības programmas vadīšanai LLU, un ļoti daudzi jaunieši šajā programmā vēlējās mācīties. “LLU jau sākotnēji skeptiski raudzījās uz to, kādēļ mācību iestādē ar lauksaimniecības novirzienu būtu nepieciešama pedagoģiska programma. Mēs tomēr par to cīnījāmies, akreditējām, bet, kad sāka ierobežot studentus un algas pedagogiem, sapratu, ka vairs negribu cīnīties, jo mani nervi to netur. Turklāt, ja nevaru darbu darīt par visiem simt procentiem, man to nevajag,” uzsver I. Apsīte. Tieši tādēļ viņa pieņēmusi lēmumu pārtraukt darbu LLU, nevis gaidīt, vai šo programmu saglabā vai likvidēs.

Aiziešana no stabilas darba vietas motivējusi Ilzi pievērsties savam biznesam. “15 gadus strādāju par pedagoģi, esmu ieguvusi teju jau doktora grādu, mācījusies psiholoģiju, un te pēkšņi viss mainās. Iestājos bezdarbniekos, zināju, ka ir dažādas programmas, interesējos par visu, jo man ir akadēmiska pedagoģiskā, nevis biznesa izglītība. Pat tulpes neesmu audzējusi,” smej Ilze.

CITI ŠOBRĪD LASA

Tomēr jau sākotnēji bijis skaidrs, ka izvēlētā biznesa virziens būs attīstošu produktu radīšana bērniem, kur lieti noderētu pedagoģiskās zināšanas. “Tā es nemaz uzreiz neuzsāku,” atklāj Ilze. “Sākotnēji braucu un mācījos uz visiem iespējamiem kursiem, savu ieceri pieteicu “Ideju kausā”, izmantoju šos piesātinātos un tiešām augsta līmeņa kursus, ko viņi piedāvāja. Izmantoju bezdarbnieku kursus, pieteicos, ka rakstīšu biznesa plānu un pretendēšu uz finansējumu. Togad tas gāja ļoti ilgi, bet tas nekas, pa to laiku es piecās dienās paguvu izmācīties par uzņēmēju.”

Izdodas, jo ir pārliecība


Finansējumu sava biznesa plāna īstenošanai – divu tūkstošu latu apmērā no Nodarbinātības Valsts aģentūras programmas “Atbalsts pašnodarbinātības vai uzņēmējdarbības sākšanai” – Ilze saņēma. Viņasprāt, arī tādēļ, ka tas tapa nevis ar domu: sanāks – labi, nesanāks – nu neko, bet gan tādēļ, ka tas radās ar skaidru pārliecību par ieceres izdošanos. “Šo plānu rakstīju, zinot, ka es to īstenošu neatkarīgi no tā, vai saņemšu naudu, jo man bija zināms uzkrājums, ko varēju izlietot mērķa sasniegšanai,” skaidro I. Apsīte.

Par saņemto naudu iegādātas šujmašīnas, gludināmā sistēma, printeris un nepieciešamie izejmateriāli, kā arī izstrādāti pirmie prototipi. “Krīzes laikā radās tiešām daudz jaunu uzņēmēju, arī bērnu preču ražotāju, tādēļ cītīgi sekoju tam, kas tiek piedāvāts tirgū. Kā šuvēju uz nepilnu slodzi piesaistīju kādu mājturības skolotāju, kura arī bija palikusi bez darba. Tā mēs divatā čubinājāmies, bet es sapratu, ka šādā veidā tālu netiksim un attīstība nenotiks,” stāsta Ilze.

Tad arī radusies doma par vēl papildu cilvēku piesaisti, viņu algošanai izmantojot Eiropas sociālā fonda projektu “Pasākumi noteiktām personu grupām”, kura ietvaros tiek līdzfinansēta puse algas darbā pieņemtam bezdarbniekiem. “Tā kā man bija nepieciešams cilvēks ne vien pie šūšanas, bet arī produkcijas tirgošanas, iesaistījos šajā projektā. Divas meitiņas pieņēmu darbā. Šuvējiņa ir vēl šobaltdien, bet ar pārdevējām gan gāja raibi rūtaini,” atklāj I. Apsīte.

Reklāma
Reklāma

Somu somiņas un lelle


Ilzes Apsītes radītās somas lielām un mazām meitenēm, kā arī puikām tiešām pārsteidz ar izdomu, krāsainību un iespēju nemitīgi transformēt piedāvāto dizainu. No dabiskiem materiāliem – tīras kokvilnas un lina darinātajām somiņām ir ne vien dažādu krāsu pārpogājamas un uzlipināmas puķītes, bet arī iespēja vērt un pārvērt, siet un atsiet visdažādākās aukliņas, darboties ar spiedpogām un āķīšiem. Lielā mērā tās tapušas tālab, ka savai meitai Ilze nav varējusi atrast piemērotu mantiņu, kurai būtu veramas aukliņas sīkās motorikas attīstīšanai.

“Tad, kad manai meitai bija divarpus gadu, aizvedu pie logopēda, lai pārliecinātos, vai viss kārtībā. Diemžēl nebija, un logopēde ieteica stiprināt sīko muskulatūru, kā arī trenēties runāt skaidri, šim nolūkam iegādājoties kādu veramu mantiņu ar aukliņām.” Spēlīti, kuru būtu vērts iegādāties un kura pēc pusstundas bērnam neapniktu, jo viss jau ātri apgūts, viņa meklējusi ilgi. “Turklāt dažādos braucienos līdzi bija somas, un arī meitai gribējās savu. Diemžēl nevarēju atrast tādu, kas būtu viņai pietiekami viegla, jo somiņu tādam mazam ķiparam gribas nest vien īsu brīdi. Tādēļ meklēju tādu, kas patiktu arī man un ko nebūtu kauns nest,” skaidro I. Apsīte.

Krāsainās un atraktīvās somas atklājuši jau daudzi. Tā, piemēram, organizācija “Ziedot.lv” savam tirdziņam pasūtījusi nelielas somiņas, kas būtu lētāk nopērkamas.

Ilze Apsīte: “Jā, uzstādījums bija, lai lipeklīšu un spiedodziņu būtu mazāk, lai prece ir lētāka. Tomēr mēs vēlējāmies saglabāt savu koncepciju, un šis produkts vienalga ir daudzfunkcionāls – nevis tāda lupatiņa, tā tomēr joprojām ir kabatiņa, kuru var piekārt pie sienas un ielikt kaut ko iekšā. Tad šis dekoriņš var lipināties, podziņas papogāt, kad grib, un tad, kad vairs negrib, tas vienalga ir lins ar kokvilnas oderi. Izmazgā veļas mašīnā, izgludini, un tas kalpo ilgi.”

Interesanto ražotni, kas iekārtojusies Ilzes Apsītes dzīvoklī Jelgavā, atradis arī kāds grāmatizdevējs, kas pašlaik gatavo četras grāmatiņas par māk-
slu un glezniecību tieši bērniem. “Ar mākslu šajā grāmatiņā iepazīsies meitene Mula, un autoram ir ideja, ka grāmatas tēls būtu jāmaterializē lelles veidolā,” atklāj Ilze Apsīte. “Man patika viņa piegājiens, jo tas arī ir vērsts uz attīstību. Nevis vienkārši radot lellīti, bet paredzot, ka tā izdzīvos vēl triju grāmatu stāstus, kļūstot par sava veida talismanu, kas palīdz grāmatiņām iedzīvoties un ieinteresēt bērnus,” – tā I. Apsīte.

Uzziņa


Vairāk par Ilzes Apsītes radītajām somām: www.ducisvariation.lv