Mobilā versija
+0.1°C
Antonija, Anta, Dzirkstīte
Trešdiena, 7. decembris, 2016
23. jūlijs, 2015
Drukāt

No Prēdelītes atvadoties (2)

Foto-LETAFoto-LETA

Palaikam viņa iemeta dažus teikumus interneta vietnes draugiem.lv kopīgajā dienasgrāmatā. Pēdējie bija par ceļojumu: viņa mazliet bažījās, vai spēs izskriet līdzi grupai, kur salasījušies galvenokārt jauni cilvēki. Kāda nojauta čukstēja priekšā, ka tālo braucienu šoreiz plāno tikai viņas iztēle, kura nespēj samierināties ar smagās slimības uzspiestajiem ierobežojumiem. Nu to vairs nav – viņa ir aizceļojusi. Pavisam.

Aidiņa, Prēdelīte – labiem paziņām un žurnālistikas kolēģiem. Aida Prēdele – pārējiem. Bērnišķīga un nosvērta, uzticēties gatava un ik faktu no visām pusēm rūpīgi aplūkojoša, meitenīga sapņotāja un piezemēti lietišķa sieviete… Daudzšķautņaina kā jau ikviens spožas personības dārgakmens un nemainīgi gaiša atmiņās par kopīgajiem darba gadiem “Padomju Jaunatnes” redakcijā. Aida bija no tiem, kurus apvij acij neredzams starojums, un ar to viņa dāsni šķiedās avīzes lappusēs. Tur Prēdelītes vadītā vēstuļu nodaļa ideoloģisko spaidu mocītajai sabiedrībai piedāvāja atelpu cilvēciski siltās sarunās par sadzīvi, ģimeni un mīlestību. Būdama vēl gluži jauna žurnāliste, viņa kaut kādā gluži mistiskā veidā milzīgajā pasta blāķī uzgāja tieši tos sūtījumus, kur cilvēki atklātāk vai slēptāk runāja par alkām. Jo tās kopā ar jaunu dzīves jomu apgūšanas nerimtību viņai pašai allaž soļojušas blakus. Neatkarīgi no laika, vietas un pienākuma – sacerot esejas un aprakstus, strādājot diakonijā un kalpojot Latvijas evaņģēliski luteriskajā baznīcā, piedaloties Saeimas sēdēs un mēģinot uzveikt piezagušos kaiti. Aidu Prēdeli atsevišķos dzīves un darba posmos satikušie varētu daudz stāstīt par viņas izteikto pienākuma apziņu, lielo atbildības sajūtu un pašaizliedzību. Diemžēl visi vēstījumi tagad apraujas melnā punktā.

Aiziešana vienmēr ir sāpīga palicējiem. Protams, šī reize nav izņēmums, lai gan Aidas projāmceļu iezīmē skaidra gaismas sliede un tajā ierakstītais vēstījums mums – glabāt dzīves alkas kā visdārgāko. Jo tās ļauj dvēselei pacelties spārnos. Laimīgu lidojumu, Aidiņ!

Pievienot komentāru

Komentāri (2)

  1. Auga reiz Smiltenes Būmaņu ģimenes trejmeitiņas – Ilzīte, Dacīte, Aida… Izauga, izskolojās, dzīvo skaistu un mīļu dzīvi nu jau savām ģimenēm. Par Aidu nu būs jārunā pagātnes formā, jo viņu KĀDS pasaucis pie sevis…
    Lai spēks un izturība palicējiem Aidai mūža gultu klājot.

  2. Labs cilvēks. Netikdams galā ar namu pārvaldes solījumiem salabot tekošo jumtu, beidzot devos uz avīzes redakciju. Mani uzklausīja un palīdzēja. Daži teiks – tāds darbs, bet te nu gribētos teikt – tāds cilvēks.

Draugiem Facebook Twitter Google+