Egils Līcītis: Atceramies ziedu laikos, kad politiķi runāja, nevis tvītoja 11
Atceramies mūsu dzīves ziedu laikus, kad politiķi nevis ietvītoja, bet runāja ar cilvēkiem. Toreiz valdības nesastādīja ne no topmenedžeriem, ne no vizionāriem, par ministriem nemeklēja ne Hārvardā, bet klarnetes pūšanas skolās gājušos. Daudzkārt valdībā likto Gundaru Bērziņu dēvēja par traktoristu, kolhoznieks Atis Slakteris, no arkla paņemts, iemantoja “Nothing special” pavārdu finanšu ministra amatā, Valsts prezidentu atrada sadzīves pakalpojumu kombinātā, un kas tad bija neaizmirstamais Andris Šķēle? Arī “mehs”! Bet viņi teica – augam gudri! Mācījās valsts pārvaldīšanas mākslu, sākumā gribēja to vadīt kā uzņēmumu, bet vēlāk iekopt ābeļdārzu ziedonī un vest pretī septiņiem trekniem gadiem. Līdzās bārdas sariem noaugušiem puišiem kā ozoliem, kuri vis nebija īpaši grāmatu un Operas draugi, rosījās meiča kā liepa, bibliotēkas celtniece Helēnīte, kura likās tāda kulturālāka, taču bārdainie gudrību uzkrāja darbā. Pirms viņiem pie varas bija no komjauniešu sekretāru skolām un kurpniekdarbnīcām nākušie, kuri zemākstāvošiem deva palamā “reņģēdājus”, taču arī veiklie zēni no lašmaizīšu un gardo kumosiņu partijas pieprata tās lietas. Ja ne visi kļuva par Misteriem eiro, tad vismaz divos gados ar “Mildas” jahtu apkārt pasaulei apbrauca vai Floridā mājiņu nopirka, lai ieziemotos.
Tais laikos bija sapratne. Ar partiju – kā ar mazu bērnu vai aizkurtu plīti. Acis nedrīkst novērst. No svara ir partijas darba organizācija, liela nozīme uz vietām aptecēt šūniņas un nodaļas, trenēt jauniešus. Skatiet, kas šodien ir pirmrindniekos Saeimas goda plāksnē – Straujuma, Pabriks, Boķis, Adamovičs, un, kad savilktu bijušos tautpartijiešus vienā buntītē, viņiem i pēc šīm vēlēšanām nebūtu mazākā frakcija! Toreizējie līderi lielāku vērību pievērsa nevis cik viņiem skaita uz algas grāmatiņas, bet latviešiem pieņemamas ideoloģijas būvēšanai. Lai partijas uzcēla kā interešu klubus, tomēr strādāja, kā skābu kāpostu vai cūkas ribiņu spēcinošu zupu ēduši, lai arī cilvēki saņemtu sadzīves pakalpojumus. Kāds varbūt paņēma kādu gabaliņu, kādu fabrīķi vai naftas cisternu, kādu labumu, kas nav piesiets, sev, bet vai tad labāk, ka manta sapūst!
Ideoloģiskos pretiniekus apkaroja kreatīvi. Kamēr Šķēles kungs neatskārta pieturas punktu “miers baro, nemiers posta”, tikām nabaga Lembergu republikā populāras avīzes redakcijā pletēja un pluinīja kā malto gaļu pirms izcepšanas kotletēs. Noturēja kreftīgas gada pārskata sapulces, kur katram saimniekpapam bija pludināms runājamais. Kad tie lika robā, nevarēja saprast, vai fišku viņi rubī no drukātā grāmatā patapinātā vai fantāzijas darbojas. Pats Šķēle – tas jau laida vaļā kā vārdabrālis Prātnieku Andžs un vainagoja kongresu. Un cik konjaku nenoplaka bufetē! Ja skauģi neapstādinātu, paši nebūtu aiztinušies, visu zemeslodi ietīstītu oranžu! Pat balsis pirka ar vērienu – par pusmiljonu, nevis no plenča par piecīti. Nu jā, beigās neapturēja virsū skrejošo lielās krīzes ātrvilcienu, viss sagāja šķērseniski, bet cik tur Oksfordā studējušie nenolika galviņas uz sliedēm. Kādreiz varenie aizgāja, kordziesmas “Atlaist klaunus!” pavadīti – par agru zem velēnas pagāja. Prātīgu veču prātīgā vadībā mēs dzīvotu prātīgu dzīvi, nevis ar tagadējiem, kas ne paši uzvedas kā pieauguši cilvēki, un viņu partijas ir īsās biksēs. Runāšana šķidra, pa tukšo grabēšana. Darbos stomīgi, kā no laktas nokrituši, un tik stabulē pēc algas! Bet, kad cilvēks politikā nonācis, uz labu viņš vairs nav griežams un godīgu darbu nekad vairs nestrādās.
