Latvijā
Sabiedrība

No PSRS aizbēgusī rabīnu dzimtas pārstāve tiesā izcīna Latvijas pilsonību 16

Foto – LETA

Rīgas Tiesu nama administratīvās rajona tiesas tiesneses Agneses Juškevicas 13. martā pasludinātais spriedums uzlika par pienākumu Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldei (PMLP) atzīt Tamāru Goreliku par Latvijas pilsoni, kam iestāde visādi pretojās. Kundze ir cienījamu ļaužu, un T. Gorelikas, viņas dzimtas un ģimenes stāsts ir traģisku, dramatisku, vēsturisku un reliģisku kolīziju pilns.

 

Vai glābās no PSRS režīma?

1949. gadā Jaunjelgavā dzimusī un tagad Izraēlā mītošā arhitekte T. Gorelika 2015. gada nogalē vērsās PMLP ar lūgumu viņu reģistrēt kā Latvijas pilsoni, norādot, ka viņas Rīgā dzīvojošais tēvs Natans Barkāns 1969. gadā aizbēga no PSRS režīma uz Izraēlu. N. Barkāns bija Latvijas Republikas pilsonis gan pirmās brīvvalsts laikā, gan pēc neatkarības atjaunošanas. PMLP lūgumu noraidīja, sakot, ka tēva izceļošanas apstākļi paši par sevi neesot nekāds pamats pilsonības piešķiršanai meitai, turklāt Tamāra no PSRS devusies projām, izbraucot nevis no Latvijas, bet no Uzbekijas.

T. Gorelikai nācās PMLP sniegt papildu paskaidrojumus. Viņa ir sena Latvijas rabīnu dzimtas pēctece, kuras senči dzīvojuši Latvijas teritorijā vairākus gadsimtus. Tamāra 1967. gada 2. novembrī apprecējās ar Taškentas rabīna dēlu Moteļu Goreliku, ar kuru pēc laulībām dzīvoja Rīgā, A. Deglava ielā 26b. Tā kā PSRS okupācijas režīma laikā ģimenei nebija iespējas baudīt reliģijas brīvību un tā tika diskriminēta reliģijas dēļ, viņas ģimene iesniegusi prasību par izbraukšanu uz Izraēlu.

Tomēr Tamārai un viņas vīram 1968. gada beigās atteica atļauju izbraukšanai no PSRS, norādot, ka viņi ir atsevišķa ģimene, kā arī Moteļam Gorelikam jāpilda karadienests Taškentā. Savukārt Tamāras tēvs, māte, māsa un brālis 1969. gadā devās uz Izraēlu. Pēc ģimenes izbraukšanas tika atņemts dzīvoklis, tāpēc T. Gorelika dzīvojusi pie paziņām un draugiem, kā arī pie tēvoča Rīgā. Pēc tam kad arī tēvocis 1970. gada oktobrī izbraucis no PSRS, viņa (saglabājot Rīgas pierakstu) pārcēlusies uz Taškentu. Dzīvesvietas maiņa bija saistīta arī ar studiju turpināšanu, kā arī lai apvienotos ar vīra ģimeni kopīgai izbraukšanai uz Izraēlu. Taškentā pieteicēja dzīvoja līdz 1971. gada jūnijam, kad ģimene saņēma atļauju izbraukt no PSRS.

Arī ar šo paskaidrojumu PMLP nepietika. Iestāde noraidošo attieksmi pamatoja ar to, ka T. Gorelika uz Izraēlu izbraukusi no Uzbekijas un viņa nav atstājusi Latviju, glābjoties no Vācijas vai PSRS okupācijas režīma. Pēc šīs atbildes saņemšanas sieviete vērsās tiesā, papildus norādot vēl vairākus apstākļus. Piemēram, ka Pilsonības likums neregulē, kādā veidā Latvijas pilsoņa pēcnācējam būtu bijis jāatstāj Latvija – tieši no Latvijas vai no kādas citas PSRS republikas, turklāt pēc atļaujas saņemšanas izbraukšanai uz Izraēlu viņa ar vīru atgriezās un kādu laiku dzīvoja Rīgā un prom no valsts devās no Maskavas.

 

Lorem ipsum
FOTO: Leta

 

Pilsonība – principa lieta

Tiesas sēde, uz kuru pati T. Gorelika nebija ieradusies, 20. februārī izvērtās diezgan emocionāla. Tamāras advokāte Inese Nikuļceva tiesnesei norādīja, ka pēc būtības pilsonības atzīšanai pietiek jau ar faktu, ka T. Gorelikas tēvam Latvijas pilsonība ir atjaunota un arī viņas brālis rabīns Menahems Barkahans un māsa Asija Naimarka ir Latvijas pilsoņi, – nekam citam neesot nozīmes. Advokāte arī sacīja, ka nezinot, ko darīt ar PMLP argumentu – Uzbekija neesot atzīta par PSRS okupētu teritoriju, tāpēc tur no PSRS režīma neesot bijis nepieciešams glābties­­, par to smieties vai raudāt? Jo esot skaidrs, ka cilvēktiesības neievēroja visā PSRS teritorijā un cilvēktiesības Latvijā nebija citādas kā cilvēktiesības Uzbekijā. Arī tam, ka atļauja izbraukšanai uz Izraēlu izdota Taškentā, ir tikai formāla nozīme.

PMLP pārstāve tiesā Ina Vorpa gan principiāli palika pie tā, ka svarīgi, no kurienes T. Gorelika izbraukusi, un turklāt, ņemot vērā, ka atļauja izbraukt saņemta Uzbekijā, jāpieņem, ka viņai tur bijusi arī reģistrētā dzīvesvieta, līdz ar to Tamāra nav atstājusi Latviju, glābjoties no PSRS okupācijas režīma. I. Vorpa tāpat piebilda, ka T. Gorelika neatstāja Latviju, “glābjoties no PSRS režīma”, bet tāpēc, ka apprecējās…

Advokāte tam asi iebilda. Jau pirms sēdes viņa bija tiesai nosūtījusi paskaidrojumu, ka T. Gorelika glābās no PSRS okupācijas režīma represijām pret ebrejiem, turklāt T. Gorelika un viņas ģimene piederēja Rīgas hasīdu grupai, kas ir ortodoksālie ebreji. Pēc gadiem ilgiem mēģinājumiem, daudziem lūgumiem ļaut izceļot ģimene, izņemot Tamāru un viņas vīru, ieguva atļauju izbraukt.

 

Okupācija ebrejiem jo īpaši smaga

Latvijas okupācija bija smaga reliģiozajiem ebrejiem, jo PSRS nebija iespējams ievērot tradīcijas, tāpēc reliģiozajiem ebrejiem bija nepieciešams bēgt no PSRS. Advokāte norādīja, ka PSRS bija aizliegts jaundzimušajiem veikt apgraizīšanu. Notika vajāšana ebreju vārdu dēļ un par piedalīšanos lūgšanās. Tika grauts sestdienu un svētku dienu svētums, jo PSRS laikā sestdienās bija jāmācās un jāstrādā (par atteikšanos strādāt sestdienās cilvēki tika atlaisti no darba un vēlāk vajāti). Bija aizliegts ebreju kāzu rituāls HUBA. Aizliegts ievērot ģimenes rituālo tīrību. Tika iznīcinātas ebreju kapsētas. Nebija iespējams ievērot kašrutu (reliģisko likumu kopumu, kas attiecas uz atļautajiem un aizliegtajiem ēdieniem) un kaut lopus atbilstoši tradīcijai. Nepastāvēja ebreju izglītība. Valsts drošības komitejas aģenti novēroja visus ebreju kustības aktīvistus. Nebija iespējams uzturēt sakarus ar Izraēlu. Notika vajāšanas par ebreju tradīciju, vēstures un ivrita mācīšanos pagrīdē, par ko draudēja arests. Tika veikta ebreju asimilācija un ierobežotas iespējas iegūt augstāko izglītību. Vienīgo sinagogu Rīgā pastāvīgi novēroja Valsts drošības komitejas aģenti.

Tamāra tāpat kā viņas ģimene centās ievērot ebreju tradīcijas un reliģiskās normas, piedalījās reliģiskos pasākumos, pagrīdes ebreju tradīciju, ivrita un ebreju vēstures mācīšanā.

T. Gorelikas brālis, Rīgas un Latvijas ebreju reliģiskās draudzes un biedrības “Šamir”, Rīgas Geto un Latvijas Holokausta muzeja valdes priekšsēdētājs rabīns Menahems Barkahans tiesai sacīja, ka māsai Latvijas pilsonības iegūšana esot principa lieta, ka viņa prasot tikai to, kas viņai pienākas. Rabīnam esot žēl, ka viņam tiesai jātaisnojas, kā viņu tēvs brīnumainā kārtā izglābies no holokausta, kā viņu arestējusi padomju vara, cik daudz laba tēvs un visa dzimta darījusi Latvijai.

“Man kauns, ka man jāstāv tiesas priekšā un jāstāsta, kā palikām dzīvi, kāpēc mēs saglabājām savas tradīcijas un reliģiozo dzīvesveidu, kāpēc mums, vairāku paaudžu ebreju pēctečiem, jāpierāda un jāaizstāv savas tiesības būt savas dzimtenes pilsoņiem. Mēs esam godīgi cilvēki, un mums viss ir, bet pilsonība ir principa lieta,” tiesā sacīja M. Barkahans.

Uz PMLP argumentu, ka māsa varētu būt pierakstījusies Uzbekijā, brālis atbildēja, ka Tamāras pieraksts bijis fiktīvs: lai viņa būtu kopā ar vīru un varētu saņemt izbraukšanas atļauju no PSRS. Rabīns tiesai neslēpa, ka padomju laikos ebreji, lai varētu kopt savas tradīcijas, par daudz ko bija spiesti nelegāli maksāt padomju varu pārstāvošiem cilvēkiem un iestādēm.

 

Tiesa piemēro bēgļu konvenciju

Tiesa nostājās T. Gorelikas pusē – Latvijas pilsonība viņai pienākas, arī neskatoties uz to, ka sieviete nevēlas atteikties no Izraēlas pilsonības. Nav strīda par to, ka Tamāra ir Latvijas pilsoņu rabīna Natana Barkāna un Ciļas Lermanes meita. Ir hasīde un piekopusi tradīcijas. Bijusi pierakstīta Rīgā un līdz izbraukšanai nav izrakstīta.

Vērtējot gadījumu kopumā, tiesa secināja, ka lielāka vērība jāpiešķir nevis apstākļiem, kādā veidā T. Gorelika pameta Latviju, bet apstākļu vērtējumam no bēgļu tiesību skatpunkta. Un te tiesa atsaucas uz 1951. gada 28. jūlija Konvenciju par bēgļa statusu, kas noteica, ka termins “bēglis” attiecināms uz jebkuru personu, kas “to notikumu rezultātā, kas izraisījušies pirms 1951. gada 1. janvāra, un sakarā ar labi pamatotām bailēm no vajāšanas pēc rases, reliģijas, tautības, piederības īpašai sociālai grupai pazīmēm vai politiskās pārliecības dēļ, atrodas ārpus savas pilsonības valsts un nespēj vai sakarā ar šādām bailēm nevēlas izmantot šīs valsts aizsardzību (..)”.

Un tiesa lēma, ka T. Gorelika atbilda bēgles statusam un viņai pastāvēja pamatotas bailes no vajāšanas, tāpēc sieviete atstāja Latviju, glābdamās no PSRS režīma. Par bailēm un vajāšanu tiesai kļuvis skaidrs gan no viņas, gan advokātes, gan liecinieku iesniegumiem un liecībām. Tāpat tiesa norāda, ka jaunā sieviete nav speciāli apprecējusies ar Taškentas rabīna dēlu, lai varētu pamest Latviju un dzīvot Taškentā.

Tiesa uzskata, ka PMLP pārlieku formāli vērtējusi tikai T. Gorelikas izbraukšanas apstākļus, nevis visu situāciju kopumā. Sieviete atstāja Latviju, glābdamās no PSRS okupācijas režīma un tāpēc līdz 1990. gada 4. maijam nav atgriezusies Latvijā uz pastāvīgu dzīvi un līdz ar to atbilst nosacījumiem, lai viņu reģistrētu par Latvijas pilsoni saskaņā ar Pilsonības likuma 8.1 panta pirmo daļu, kas paredz pilsonību personām, kuras cietušas no PSRS un Vācijas okupācijas režīmiem, deportētas vai bēgušas no tiem.

T. Gorelika, viņas brālis un arī advokāte I. Nikuļceva ir apmierināti ar tiesas spriedumu. Advokāte gan piebilst, ka tiesa pozitīvu lēmumu viņas klientei varēja pieņemt, vienkārši pamatojoties uz to, ka viņa ir Latvijā dzimusi Latvijas pilsoņu meita, nevis atsaukties uz konvenciju par bēgļa statusu.

Spriedumu apgabaltiesā PMLP var pārsūdzēt mēneša laikā.

LA.lv