Mobilā versija
-3.3°C
Niklāvs, Nikola, Nikolajs, Niks
Otrdiena, 6. decembris, 2016
17. jūlijs, 2016
Drukāt

Vai ES dalībvalstīm ir vienots skatījums uz pašu drošības stratēģiju? (1)

Eiropas Parlamenta fotoEiropas Parlamenta foto

Ilgi gaidīto dokumentu “Globāla Eiropas Savienības ārpolitikas un drošības politikas stratēģija” ievada Federikas Mogerīni priekšvārds ar frāzi: “Kopīgs redzējums, kopīga rīcība – stiprāka Eiropa.” Vienota redzējuma nepieciešamība tiek uzsvērta ne reizi vien, taču šobrīd būtu pamats vaicāt, vai ES dalībvalstīm tāds piemīt. Jautājums attiecas arī uz pašu drošības stratēģiju, jo konkrēti saistoši lēmumi tās īstenošanas sakarā pagaidām nav pieņemti.

Daudz ko ietekmē apstāklis, ka dokuments parādījās uz ES valstu un valdību vadītāju apspriežu galda pēc “Brexit” referenduma un neilgi pirms Ziemeļatlantijas līguma organizācijas samita Varšavā. Pirmais notikums iezīmēja ES starptautisko pozīciju vājināšanos, bet otrais vairāk vai mazāk simbolizēja Rietumu pasaules līderu saliedētību… Ziemeļatlantijas alianses ietvaros. Amerikāņu izdevums “The National Interest” pat rakstīja, ka NATO tagad ir vienīgā Eiropu apvienojošā organizācija vai, pareizāk, vienīgā, kura drošības jomā Londonu piesaista, kā briti mīl sacīt, kontinentam. Iespējams, ES drošības stratēģijas autori, darbu uzsākot, nebija ar šādu varbūtību un tās sekām pilnā mērā rēķinājušies.

 

Pielāgoties drošības videi

Iepriekšējās, 2003. gadā, apstiprinātās stratēģijas acīmredzamā neatbilstība šodienas realitātei tika konstatēta Latvijas prezidentūras laikā (2015), un Eiropadome pieņēma lēmumu par jauna, mūsdienu drošības videi pielāgota dokumenta izstrādāšanu līdz 2016. gada jūnijam. Darbs noritēja ES augstās pārstāves Federikas Mogerīni vadībā, piedaloties Eiropas institūcijām un dalībvalstīm. Par zināmu starpposmu var uzskatīt drošības stratēģijai veltīto Sandras Kalnietes ziņojumu Eiropas Parlamentā un attiecīgo EP rezolūciju (427 deputāti bija par, 232 balsoja pret, bet 43 atturējās), kas ietvēra dažus būtiskus ieteikumus, kuri vēlāk stratēģijā neguva izvērsumu vai neiekļuva. Piemēram, apņemšanās līdz 2024. gadam panākt, lai aizsardzībai tiktu atvēlēti 2% no iekšzemes kopprodukta, kas sasaucas ar zināmo NATO nostādni. Savukārt ieteikums apvienot ES kaujas grupu un NATO reaģēšanas vienību koncepcijas mums lika atcerēties, ka noteiktas militāras struktūras Eiropas Savienībā tomēr pastāv, lai gan daudzi eiropieši par to eksistenci varbūt nemaz nezina. ES Militārā komiteja apstiprināja pieminēto kaujas grupu koncepciju jau 2004. gadā. Tā paredz, ka šīm ES kaujas grupām, kurās ir aptuveni pusotra tūkstoša karavīru, jāspēj desmit dienās sagatavoties operāciju veikšanai Eiropas Savienības dalībvalstīs vai citās valstīs, kurās izceļas diplomātiskā ceļā neatrisināmi militāri konflikti vai nemieri.

Šīs daudznacionālās kaujas grupas pastāv ne tikai uz papīra, bet arī, ja tā drīkst teikt, dabā, un Latviju tajās pārstāv iepriekš apmācību izgājuši zemessardzes karavīri. Šogad, sākot ar jūliju, Latvijas kontingents – kājnieku rota un štāba virsnieki – ir iekļauts Apvienotās Karalistes vadībā esošā ES kaujas grupā… Pagaidām dienesta pienākumu pildīšana izpaužas kā dežūras, un, cik noprotams, precīzi juridiski ES kaujas grupu darbības rāmji krīzes gadījumam joprojām nav izstrādāti. Stratēģijā uz to norādīts: “Spēja ātri reaģēt jāattīsta, arī novēršot procedūru radītos, finansiālos un politiskos šķēršļus, kas neļauj izvērst kaujas grupas. Šajā jomā jāmeklē iespējas pastiprināt dalībvalstu sadarbību. Ja tā būs sekmīga un regulāra, laika gaitā šī sadarbība kļūs arvien strukturētāka un pilnībā izmantos Lisabonas līguma sniegto potenciālu.”

Kaujas grupas varētu būt ļoti noderīgs spēks. Arī viens no veidiem, kā Eiropas kolektīvās aizsardzības pasākumos iesaistīt valstis, kuras neietilpst NATO, piemēram, Zviedriju un Somiju. Ja reiz Eiropas Savienībai jāuzņemas lielāka atbildība par savu aizsardzību, jārod arī konkrēti risinājumi.

Gluži pārmest bezdarbību Eiropai nevar, jo, kā drošības stratēģijas priekšvārdā drusku patētiski atgādina Mogerīni, “Eiropas Savienība šobrīd ir izvērsusi septiņpadsmit militāras un civilas operācijas, kuru ietvaros tūkstošiem vīriešu un sieviešu zem Eiropas karoga kalpo mieram un drošībai – gan mūsu pašu, gan mūsu partneru drošībai”. Bet jāšaubās, vai tas pasaulei rada iespaidu, ka “Eiropas “maigā” un “stingrā” vara iet roku rokā”. Disproporcija ir ļoti jūtama.

Pievienot komentāru

Komentāri (1)

  1. ES drošiba ir spēja saprast lietu kārtību – kas kā un kur… Diemžēl to pašu sākumu nu nekā neizprot – vienam vajadzēja likvidēt prezidenta priekšvēlēšanu naudas kukuļus, otram sevi pazīmēt atombumbu meklējot…Trešasi tikai smīn un piesaka:
    =Krievijas Valsts domes Starptautisko lietu komisijas vadītāja vietnieks Romāns Hudjakovs komentējis notikušo teroraktu Nicā – viņš paziņojis, ka terorakts varēja arī nebūt, ja vien Francija būtu sadarbojusies ar Krieviju, vēsta Krievijas medijs «Life Novosti
    Jau atkārtojos, bet ko darīt ar ES grūtgalvīšiem…

Draugiem Facebook Twitter Google+