Latvijā
Vēsture

Romualda Pipara stāstā par atmodu – no sadegšanas izglābti kadri 2


Romualds Pipars
Romualds Pipars
Foto – Timurs Subhankulovs

Sestdien, 13. janvārī, kinoteātrī “Splendid Palace” pirmizrādi piedzīvos studijas “Ģilde” dokumentālā filma “Vēsture aiz kadra. Kino” par Rīgas kinostudijas dokumentālistiem, kas iemūžināja Trešās atmodas notikumus kinohronikās. Viens no viņiem – filmas režisors Romualds Pipars sarunā atceras, kā barikāžu laikā dabūjis Jēkaba katedrāles torņa atslēgas, lai dramatiskā brīdī kāptu augšā filmēt. Filma “Vēsture aiz kadra. Kino” ir stāsts par to, kā tapa kinomateriāli, kas kļuvuši par Latvijas audiovizuālās vēstures daļu – kadri, kuros iemūžināta Tautas frontes dibināšanas manifestācija Mežaparkā, Augstākās Padomes balsojums 1990. gada 4. maijā, janvāra barikādes, augusta pučs un citi Trešās atmodas notikumi. Filmā iekļauti agrāk neredzēti, 30 gadus pēc to uzņemšanas digitalizēti 35 mm kinolentes fragmenti. Materiālus papildina to autoru – režisoru, operatoru, redaktoru, montāžas un skaņas režisoru atmiņas. Par filmu un toreizējiem notikumiem – saruna ar režisoru Romualdu Piparu.

Kādu uzdevumu sev izvirzījāt, sākot veidot filmu?

R. Pipars: Savulaik pēc padomju valsts instrukcijām tad, kad filma – vai jebkurš cits tamlīdzīgs darbs – bija pabeigta, tie kadri, kas nebija ietverti filmā, jeb atgriezumi tika sadedzināti. Tas bija pareizi ne tikai no padomju diktatūras viedokļa, bet arī no kārtības viedokļa. Izskaidrošu starpību, kas notiek, filmējot video un kinolentē. Piemēram, ja filmējat šo te galdu ar krūzīti, tad, montējot videofilmu, paņemat fragmentu, piemēram, kadru ar tasīti, kas vajadzīga filmā. Taču kadrs ar galdu paliek vesels, un to visā garumā varat vēlreiz izmantot. Kurpretī kinolentes laikā ar šķērēm tika izgriezts šis kadrs un pāri palika nevērtīgā daļa jeb tas, kas tobrīd nebija aktuāls, tātad palika pāri “ķeska”. Tās ķeskas sadedzināja.

Bet tiem, kuri filmēja hroniku un kuru virzienā barikāžu laikā šāva jeb virs kuru galvām šāva, radās ilūzija, ka šiem viņu uzņemtajiem un pēc tam pāri palikušajiem kadriem ir lielāka vērtība, jo Latvijas vēsturē tādi notikumi bieži neatkārtojas. Tāpēc pretēji visām instrukcijām atmodas laikā mēģinājām šos lentes galus pievākt, savākt, nolikt, sarunāt, lai neiznīcina, neļaut aiznest līdz krāsnij. Tā darīju es un mani kolēģi – Biruta Veldre, Laima Žurgina, Ivars Seleckis; ikkatrs mēģināja šo, viņuprāt, ļoti vērtīgo mantu savākt.

Tā darījām jau kopš 1987. gada. Man gan nav zināms, vai materiāls, kuru 1987. gadā mūsu cilvēki filmēja – iešanu pie Brīvības pieminekļa, ir iznīcināts jeb tomēr kaut kur atrodas.

Ja salīdzinām kinodokumentālistu darbu ar to veikumu, kuri uzrakstījuši atmiņu stāstījumus par šo laiku, jāteic, ka mēs filmējot domājām pirmām kārtām par attēlu, nevis vārdu. Kad filmē, tu jau nezini, ko tas cilvēks domā un ko tajā brīdī runā, piemēram, Rubiks vai Gorbunovs.

Bija savākti kalnu kalni ar materiāliem. Vismaz to daļu, pie kuras savākšanas roku biju pielicis es, kopā ar operatoru Oļegu Kotoviču mēģinājām caurskatīt. Bet tas bija prātam neaptverams darbs – iztēlojieties, ka viens kadrs sagriezts vairākos gabalos, kuri atrodas vairākās bundžās. Lai to visu saglabātu, vispirms vajadzēja salīmēt un tad digitalizēt, un tad likt kopā. Izrādījās, ka tajos materiālos ir uzfilmētas līdz šim vēl neparādītas lietas.

Piemēram?

Piemēram, kā dienu pirms Tautas frontes dibināšanas tauta Mežaparkā sveica Gorbunovu, apbēra ar ziediem un vēlējās viņu par prezidentu, saucot: “Lai dzīvo prezidents!” Tauta atcerējās pirmskara prezidentu Ulmani un tagad sauca “prezidents!” Gorbunovam. Kaut viņš toreiz bija Kompartijas centrālkomitejas ideoloģiskais sekretārs.

Ir uzfilmēti mani kolēģi… viņu vidū arī tie, kuri vēlāk tika nošauti. Nu kurš tajā laikā meklētu kadrus ar Andri Slapiņu, lai ieliktu hronikā? Toreiz kinohronikā stāstīja par politiku, bet tagad filmā viņš ir, un par to man ir liels prieks.

Rakstījām projektus, un pirms pieciem gadiem Kultūrkapitāla fonds mūs atbalstīja. Priecājos, ka Nacionālajam kino centram radās doma atbalstīt, jo bez šiem līdzekļiem mēs nebūtu varējuši darbu pabeigt.

Kā esat pats apmierināts ar tapušo filmu? 

Filma ir izveidota, un izvilkti interesanti kadri, kuri bagātinās mūsu vizuālo stāstu par atmodu. Man ir gandarījums, ka tagad šie materiāli ir sakārtoti un tiks nodoti arhīvā – un reizē ar bundžu, kurā atrodas lente, nodošu līdz arī digitālo kopiju.

Solāt, ka filmu demonstrēs Rīgā un tad arī novados. Vai redzēsim to arī televīzijā?

Ja televīzija to vēlēsies.

Bet lielākā problēma ar televīziju ir, ka tā paņem manā filmā redzamo operatoru darbus un vēlāk paraksta apakšā – Kino arhīva materiāli. Taču tie ir reālu autoru uzņemti kadri, un, kamēr viņi vēl ir dzīvi, autoriem sāp, ka viņus nepiemin.

Kuri, jūsuprāt, ir paši spilgtākie kadri atmodas vizuālajā tēlā?

Filmā ir ietverti vairāki simti kadru, un man vēl ir kādi 1500 kadri, kurus gribēju, bet nebija vietas, kur ielikt. Ja kāds kadrs skatītājam atsauks atmiņā pagātnes pozitīvas emocijas, varbūt kādu skumju brīdi, – tātad uz skatītāju šis kadrs iedarbojies, būšu ļoti priecīgs.

Atmiņu grāmatās par atmodas laiku ir minēti priekšnieki, attiecības, pavēles utt. Bet kino dokumentālists, kad viņam kinokamera rokā, īsti tās pavēles nedzird. Redzu attēlu, domāju, cik man vēl filmas palicis, vai gaismas pietiek, kāda ir kadra kompozīcija un vai mana attēla vēstījumu sapratīs nākotnē. Turklāt toreiz kinokamera nefilmēja skaņu. Šur tur bija skaņu operatori, kas ierakstīja Gorbunova, Vagra vai Rubika uzstāšanos, un šis tas ir saglabājies.

Ja runājam par kadriem, ko droši vien neesat iepriekš redzējusi, to vidū ir, piemēram, 1987. gada augusts, kad pie Brīvības pieminekļa varas uzdevumā sit tur sanākušos cilvēkus.

Filmas pirmizrāde ievada barikāžu piemiņas laiku. Cik liela filmas daļa tām veltīta?

Kāda piektā daļa būs. Šaušanas epizodes ir visas.

Lasīju, ka barikāžu laikā šeit – Mazajā ģildē – bija jūsu “otrās mājas”. Kas šeit norisinājās? 

Juris Podnieks ar Andri Slapiņu un Gvido Zvaigzni bija apmetušies Vecīgā tā sauktajā Kaķu namā, kur bija Zinātņu akadēmijas Tautas kinostudija. Šeit atradās Mazās ģildes Kinoamatieru studija. Divas nedēļas Mazās ģildes zālēs uz grīdas nakšņoja daudzi. Pagrabiņā mums atradās trīs televizori, un ar satelītantenu uztvērām un redzējām, kas tajā laikā notiek pasaulē. Te bija tumšs, varēja filmu pārtīt. Uz šitik liela filmas rullīša var uzfilmēt tikai divas minūtes, operatoram kasetē ir tikai divas minūtes.

Vecrīgā cilvēki stāvēja cieši viens otram blakus, it kā gatavi tos (gaidāmos) tankus paši ar saviem augumiem kaut kā noturēt. Un, kad redzēja, ka skrien kāds ar kameru, protams, pašķīrās un mani palaida.

Atceros brīdi, kad barikādēs vairs nebija sieviešu, nebija bērnu, un ar to iespēju dokumentēt divas minūtes es izskrēju no Vecrīgas uz kanāla pusi, uz Brīvības pieminekļa pusi. Ja mēs ar Kristianu Luhaeru un Oļegu Kotoviču būtu zinājuši, ka notiek Iekšlietu ministrijas sturmēšana, tad mēs skrietu uz Bastejkalna tiltiņu, kur bija aizskrējuši Andris Slapiņš, Juris Podnieks un Gvido Zvaigzne.

Traukdamies uz Brīvības pieminekli, nofilmēju, ka apstājies tramvajs un cilvēki skatās uz Iekšlietu ministrijas pusi, kā lido lodes. Tā vietā, lai nogultos zemē un nekustētos, viņi bija vēl pakāpušies uz pakāpieniem, lai labāk redzētu, kā lodes lido! Bet lode var nolidot četrus kilometrus.

Publicista Modra Ziemiņa dokumentālajā grāmatā “Rīgā deg uguskuri. 1991. Maskavā brūk padomju impērija” Vladimirs Jaronis, kurš bija viens no tiem, kas piedalījās Augstākās Padomes ēkas aizsardzības taktikas izstrādē, atceras, ka 13. janvāra pievakarē ieradies kāds cilvēks ar videokameru, kurš vēlējies no Augstākās Padomes komisijas ēkas logiem uzņemt iespējamo uzbrukumu. Apzinoties, ka iebrukuma gadījumā videokamera tiktu atņemta un sasista, tika sarunāts ar apkopēju, ka videoierakstu noslēptu slotu kambarī. Varbūt zināt, kurš tad filmēja ar videokameru?

To nezinu, jo koncentrējos tikai filmēšanai uz kinolentes.

Kas jums pašam no barikāžu laika palicis visspilgtāk atmiņā?

Man ir trīs bērni, un mana mamma tika ļoti lūgusi, lai es viņus nokristu. Lielākie jau gāja svētdienas skolā Jēkaba katedrālē. Tur beidzot bija nolikts kristību datums – 1991. gada 13. janvāris, šķiet, pulksten divpadsmitos. Un 13. janvāris bija diena, kad Lietuvā PSRS armijas tanki šķaidīja cilvēkus un Rīgā sāka celt barikādes. Šeit cilvēki domāja, ka drīz varētu piedzīvot omoniešu vai armijas veiktu Augstākās Padomes ēkas šturmēšanu. Kad bērnu kristības bija beigušās, lūdzu priesteri, vai es kaut kā varētu tikt Jēkaba katedrāles tornī. Sameklēja cilvēku, kurš pateica, kur atrodas atslēgas. Lai, ja notiktu sliktākais, es ar kinokameru varētu nokļūt tornī un filmēt, kā tanki brauks un šķaidīs cilvēkus pie Augstākās Padomes (tagadējās Saeimas) ēkas. Kaut es arī savulaik esmu bijis krievu armijā un apzinājos, cik naivi domāt par filmēšanu augšā, jo, ja es izlīstu tornī ar kinokameru, mani nošautu pirmais snaiperis. Nezinu, vai no turienes var vai nevar filmēt. Augstākā Padome netika šturmēta, un es tornī neuzkāpu. Taču atslēgas dabūju.

Kādas izjūtas jums palikušas prātā?

Barikāžu laikā bija tāda pacilātības sajūta – ka tauta ir te kopā – un arī nerealitātes sajūta. Viss bija ļoti neierasti – visa pilsēta barikādēs, cilvēki nakšņo Vecrīgā un citur nepamet savus sargposteņus, skan šāvieni… Bet 1991. gada augustā puča laikā gan sapratu, ka situācija ir ļoti nopietna. Janvāra notikumi mums tomēr saistījās ar Lietuvu, Latviju, viss vārījās te. Kādā vēlākā Gorbačova intervijā viņš žurnālistiem sacīja: “Ja es toreiz būtu devis komandu šaut, es vēl šodien būtu kompartijas ģenerālsekretārs.”

Vēl fragments no Modra Ziemiņa grāmatas: “Barikāžu situācija Rīgas ielās regulāri tiek filmēta no kara helikopteriem pēc tieša PSRS Bruņoto spēku Ģenerālštāba priekšnieka pavēles. Uzņemtie materiāli tiek operatīvi pavairoti un nodoti arī VDK speciālo vienību komandējošā sastāva rīcībā. Ir nepārbaudīta informācija, ka Rīgā nofilmētie materiāli iepazīšanās nolūkā tiek operatīvi nogādāti PSRS prezidentam Mihailam Gorbačovam. Filmēšanas darbus veic Baltijas kara apgabala Izlūkošanas pārvalde kopīgi ar VDK speciālistiem. Filmēšanā iesaistīts kompetents Latvijas televīzijas darbinieks, kurš 1988. gadā savervēts par VDK aģentu.” 

Ja cilvēkiem, kas strādāja televīzijā toreiz, kad Latvija bija PSRS sastāvā, būtu no drošības komitejas dota komanda filmēt, tad bez jebkādas savervēšanas viņam tas būtu bijis jādara. Domāju, ka drošības komitejai bija savi operatori utt. Viņi taču filmēja, lai iespējamam nākotnes tiesas procesam būtu kādi pierādījumi. Un zināja, kā juridiski pareizi filmēt. Bet jebkuram no mums, kas toreiz strādāja, varētu likt filmēt – un kā viņš varētu to nedarīt, ja filmēt bija viņa darbs. Man filmā ir kadrs, kur redzams, kā Valsts drošības komitejas darbinieki filmēja. Jo, manā profesijā strādājot, it kā pēc sejas vajadzētu atpazīt visus kolēģus, taču tas bija cilvēks, kuru iepriekš ne reizi nebiju redzējis.

Kā, jūsuprāt, filmu “Vēsture aiz kadra. Kino” uztvers dažādu paaudžu cilvēki? 

Nezinu. Taču visām paaudzēm ir princips – ja tu gribi darīt un zini, kāpēc, tu vari izdarīt. Ja jācīnās, bet tu necīnies, tev uzkāps uz galvas.

Ja jūs aicinās šo filmu rādīt skolās, ko jauniešiem stāstīsit par barikāžu laiku?

Teikšu, ka toreiz biju tāds pats kā ikviens cits cilvēks, kam arī bija bail, bet kā Rīgas dokumentālo filmu studijas darbiniekam jebkuros apstākļos bija jāveic savs pienākums un jāfilmē. Pastāstīšu epizodi, kā atrazdamies Bastejkalna apstādījumos (pretī tagadējai Francijas vēstniecības ēkai), atspiedies pret nelielu liepiņu, filmēju. Apjēgdams, ka mani var nošaut no divu kilometru tāluma atlidojusi lode, kur nu vēl tad, ja uz mani šauj no 50 metriem. Omonietis izšāva, tēmējot man pie kājām, lai neeju tālāk. Nodomāju – esmu atspiedies ar plecu pret koku, un tas ir idiotiski! Labāk, ja no automāta izšauta lode trāpa tieši – tad, no tik neliela attāluma šauta, tā var izšauties cauri… Bet, ja lode trāpīs kokā, tā sāks kūleņot un no manis iztaisīs kotleti. Nu nelietderīgi man aiz tā kociņa slēpties…

Kādas četrdesmit minūtes tur nonīku, kaut ko filmēju. Iebāzu roku kabatā, bet tur – ziepju taloni. Kabatā vesela čupa visai manai triju bērnu ģimenei un vēl sievasmātei izsniegto talonu, ko biju aizmirsis atstāt mājās. Domāju – ja tagad mani aizvedīs uz slimnīcu vai morgu, kurš tos talonus no asiņainām biksēm vilks ārā… un ka ģimene paliks bez ziepēm. Bet vai es tagadējiem skolēniem spētu izstāstīs, ko nozīmēja taloni ziepēm? Šaubos.

Vai esat iecerējuši ar filmu piedalīties kādā festivālā?

Piedzīvosim pirmizrādi un tad domāsim tālāk.

LA.lv