Mobilā versija
-0.5°C
Guna, Judīte
Sestdiena, 10. decembris, 2016
3. jūlijs, 2014
Drukāt

No saknēm uz mākoņiem
. Saruna ar jauno komponistu Ēriku Ešenvaldu (4)

Foto - Aija KaukuleFoto - Aija Kaukule

Ēriks Ešenvalds ir šobrīd pasaulē pieprasītākais latviešu jaunais komponists – pēc divu gadu rezidēšanas prestižajā Kembridžas augstskolā viņa darbu pasūtinājumu un atskaņojumu laika grafiks nosprausts vismaz divus gadus uz priekšu. Tuvākais ceļa stabiņš šobrīd ir gaidāmā 8. Pasaules koru olimpiāde Rīgā. Komponista radīto olimpiādes himnu “My Song” jau apguvuši pasaules koristu tūkstoši visā pasaulē, bet 16. jūlijā, Latvijas Nacionālajā operā, sadziedot pasaulslavenajiem “The King’s Singers” vīriem un mūsu “Latvian Voices” dāmām un Xylem Trio puišiem, pirmatskaņojumā skanēs jauns Ērika Ešenvalda dziesmu cikls par mīlestību.

Mūziķis divdesmit četras stundas diennaktī. Pārliecība – mūzika ir neatraujama no dzīves, jo skaisto taču rada pats cilvēks ar savu balsi, ar saviem pirkstiem. Viņš ir pret elitārismu mūzikā, pat ja viņa akadēmisko opusu smalkās vibrācijas reizēm ir pa zobam ir tikai augstas raudzes profesionāļiem. Apņēmības pilns savā mūzikā uzrunāt matemātiķi, fiziķi un šoferi.

Norāt kā mazus bērnus


Iespējams, minētās pārliecības dēļ Ērikam Ešenvaldam izdevies tas, kas izdodas vien retajam skaņradim – savā mūzikā uzrunāt gan mūzikas gardēžus visā pasaulē, gan aizkustināt tūkstošiem dziesmu svētku dalībnieku abās estrādes pusēs. Vēl tikko apvienotā Baltijas valstu studentu kora balsīs Daugavpilī, studentu dziesmu un deju svētkos „Gaudeamus 2014” skanēja ar šī gada jubilāra Jāņa Petera vārdiem rakstītā “Tava ir jaunība mana”.

“Pilnīgas blēņas ir tā dēvēto elitāro mūziķu šausmināšanās, sakot, nu kas tas par šlāgeri, kā to var klausīties! Es braucu mašīnā uz laukiem, un man skan „Latvijas Radio 2”. Un es dziedu līdzi! Dažreiz tie elitārie mūziķi kā mazi bērni ir jāapstādina, jānorāj un jāpagrūž baudīt dzīvi, dabu, tautu. Cik var dzīvoties pa operām un simfonijām!”

Komponists savu daiļradi nešķirojot pēc žanra vai adresāta. Svarīgākais ir izpildītājs. „Man nav savas mīļākās paša mūzikas. Ir skaistākie izpildījumi, labākie studijas ieraksti. Tie, ko gribu noklausīties vēlreiz. Tas var būt gan “Tāls ceļš”, ko dzied koris “Latvija” vai “Leģenda par iemūrēto sievu”, ko dzied „Latvijas Radio koris”, vai “O Solutaris Hostia”, ko dzied koris “Kamēr…”, vai arī mani “Mākoņi”, ko spēlē Normunds Šnē un festivāla orķestris. Arī “Dvēseles dziesma”, ko dzied koris “Maska”. Notīs visu nevar ierakstīt, un šie ir izpildītāji, kas manu mūziku paceļ pilnīgi citā dimensijā. Bez izpildītājiem esmu nulle! Ja viņi ir fantastiski, tad esam kā cimds ar roku, un darbs ir izdarīts līdz galam. Prieks jau ir par to, ka izpilda manu mūziku!” saka komponists, kurš pēdējā laikā šad un tad uzraksta arī pa dziesmiņai “Knīpām un knauķiem”, jo ansamblī dzied abas viņa meitas.

Kembridža pavēra ceļu pasaulē


Koru olimpiādes priekšvakarā komponists tikko atgriezies no Vācijas, kur Ķelnes katoļu baznīcu kantorus iepazīstināja par savu garīgo kora mūziku. Pārbraucis ar atziņu, ka Latvijas koru līmenis vietējiem ir teju nesasniedzams ideāls. „Savādi, lai arī Vācija ir mūsu dziesmu svētku idejas dzimtene, viņu pašu ikdiena koru kultūras ziņā šobrīd ir diezgan sūra – jauni dziedātāji klāt nenāk, kori noveco. Rādu koru “Kamēr…”, “Latvija”, Radio kora ierakstus, bet, izrādās, viņiem šī mūzika neder, jo vokāli pārāk grūta. Viņu kora dziedāšana pārtrūka pēc kara, viņi nespēja dziedāt pēc holokausta šausmām – pretēji mums, kas smagos brīžos vienmēr dziedājuši.”

Ēriks Ešenvalds kormūziku līdz kaulam izjutis ne tikai esot skaņraža ādā, bet arī no „kreisās” puses, būdams kora “Latvija” mākslinieks. Sadarbība vainagojusies pērn izdotajā albumā “At The Foot Of The Sky”, kas pavasarī saņēma Zelta Mikrofonu kā gada labākais akadēmiskās mūzikas albums. “Debesu pakājē” (albuma nosaukuma latviskojums) bijis komponista „ultimāts” Mārim Sirmajam un korim “Latvija”. „Gribēju apkopot savus opusus par debesu tēmu. Viņi bija ļoti žēlīgi un piekrita, ļaujot man piedalīties un komentēt. Pieredze rāda, vislabākais atskaņojums ir bijis tad, kad esmu bijis klāt mēģinājumos, padziedājis pats priekšā, palīdzējis sakārtot dinamiskos zīmējumus.”

Kora mākslinieka statusā komponists gan vairs nav jau trīs gadus. Rudenī noslēdzās Ērika Ešenvalda divu gadu komponista rezidentūra vienā no pasaulē vecākajām augstskolām – Kembridžas Universitātes slavenajā Trīsvienības koledžā. Abus uzdevumus apvienot nebija iespējams. Šobrīd komponists atzīst – Kembridža pavērusi ceļu uz ievērojamu starptautisku pieprasījumu. “Cilvēki domā, ka braucu tur mācīties, bet, nē, diploma kabatā man nav! Es strādāju, man maksāja algu, piešķīra skaistu vēsturisku dzīvoklīti, nodrošināja ēdināšanu un veselības apdrošināšanu, maksāju nodokļus. Iespējams, pensiju saņemšu no Anglijas,” smejas skaņradis.

Būt Kembridžā nozīmējis iesaistīties turienes tradīcijām bagātajām sabiedriskajā dzīvē, sākot ar dievkalpojumiem un kora mēģinājumiem, ieskaitot sporta spēles un beidzot ar bibliotēkām. „Noteikumu no viņu puses nebija. Biju viens no kārtējiem māksliniekiem. Es nebiju vajadzīgs Trīsvienības koledžai, bet koledža bija vajadzīga man. Vide ir ļoti bagātīga, tik daudz tikšanos, interesantu viesmākslinieku, iepazīšanos ar producentiem. Profesori un studenti manu mūziku iepazina turienes dievkalpojumos.”

Kembridžas pārsteigumu un sajūsmu izpelnījās Trīsvienības koledžas jaunā Māstera inaugurācijas ceremonijai komponētais darbs “Trinity Te Deum”. Nesen darbs piedzīvoja pirmatskaņojumu arī Austrālijā, Sidnejas Sv. Andreja katedrālē, kur to kā labāko starp citiem novērtēja arī princis Viljams un Keita Midltone. “Klāt nebiju, pat nezināju, ka darbs tur skanēs. Protams, labprāt būtu saticis viņus, parunātos,” nosaka komponists, piebilstot – par atzinību un uzslavām neesot laika domāt. „Tādā veidā baudīt sava darba augļus ir mānīgi un īslaicīgi. Tajā mirklī daiļrades kļūst arvien mazāk.”

Vai Kembridžas laiks ienesis ko jaunu arī redzējumā uz mūziku, par to lai spriež kritiķi, saka Ēriks, reizē nosakot – “Cik labi ir būt komponistam! Tu vari neraizēties par plauktiņu, kurā tevi ieliks, un vienkārši sekot intuīcijai, apstākļiem, videi, kas ir ap tevi. Par “Trinity Te Deum” kritiķis rakstījis – cik šis opuss esot britisks, kā tas skanot viņu vēsturiskajās krāsās. Patiesībā par to nekad neesmu īpaši domājis. Vienkārši tā jūtu un uzrakstu. Mani sajūsmina mirkļa notveršana un uzlikšana uz papīra. Tas radošais! Spārni un domas lidojums.”

Kembridžā tapusi arī Pasaules koru olimpiādes himna “My Song”. Turienes bibliotēkā atrastie Rabindranata Tagores vārdu tulkojumi angļu mēlē šķita īstie. “Pirmajā mirklī likās teksts pilns banālām frāzēm, šķiet, rakstījis kāds sludinātājs. Taču savā laikā viņš bija īsts revolucionārs pasaules literatūrā – ar viņa dabas skaistumu, vienkāršību, cilvēku mīlestību.”

Pasaules koru olimpiādes koncertā pirmatskaņojumu piedzīvos arī “Xylem trio”, “The King’s Singers” un “Latvian Voices” īpaši radītais dziesmu cikls – dažādu tautu tautasdziesmu aranžējumi un oriģinālkompozīcija trīspadsmit balsīm. “Seši “The King’s Singers” ir ar milzīgu pieredzi, cienījami, klasiski ģērbti vīri. Septiņas “Latvian Voices” dziedones savukārt ir gatavas spridzināt skatuvi, taisīt revolūciju katrā koncertā. Dzima stāsts par mīlestību. Pirmā satikšanās. Pieskāriens. Pastaiga gar upi. Mīlestība. Seši dziedātāju pāri, bet septītajai meitenei – skumīgā dziesma, jo viņas puisis ir tālu projām. Nebija tālu jāmeklē, jo mums ir brīnišķīgas tautasdziesmas -“Seši mazi bundzinieki”, „Tumša nakte, zaļa zāle”, īru, skotu un angļu tautasdziesmas. Vācijā jau bija divi mēģinājumi. Vienkārši atlaidos klavieru krēslā un baudīju – tik skaisti viņi dziedāja!”

Izsapņot un izsāpēt


Komponista darbu grafiks šobrīd aizpildīts līdz pat viņa otrās operas pirmizrādei LNO 2015. gada rudenī. Cita starpā ieplānoti vairāki jauna simfoniska opusa atskaņojumi Andra Nelsona vadībā ar Bostonas un Birmingemas simfoniskajiem orķestriem. Martā Amerikas koru diriģentu asociācijas konferencē (ACDA) pirmatskaņojumu piedzīvos milzīgs 20 minūšu simfoniskais opuss Soltleiksitijas simfoniskajam orķestrim un 200 dziedātāju festivāla korim. Piedāvājums saņemts pēc aizvadītā gada skaņdarba „Northern Lights” (“Kāvi”) pirmatskaņojuma Dallasā, pēc kura Ērika Ešenvalda skaņdarbu notis koru diriģenti burtiski izķēruši. “Atbildība milzīga. Latiņa jātur augstu! Bet ir arī jāparāda sava nostāja un mugurkauls. Esmu arī iespītējies un kādam amerikāņu diriģentam atteicis mainīt savu darbu pēc viņa noteikumiem, aizrādījis par izpildījumu viņu sūtītajos mēģinājumu ierakstos. Iznākumā bija koncerts, aplausu vētra un diriģenta komentārs – šīs trīs dziesmas dziedās vēl daudzi kori!”

Pasūtinājumu šobrīd esot tik daudz, ka bieži nākoties atteikt. Labi, ka jau gadu viņam esot savs aģents, “The King’s Singers” kādreizējais otrais alts Robins Taisons. „Vairs nav jāpārdzīvo par nosacījumiem un grafikiem. Sākumā, kad koris no Amerikas gribēja pasutināt piecu minūšu dziesmu, izrādījās, par manis nosaukto summu viņi ir gatavi pasūtināt pat divas – Latvijā komponista atlīdzība tomēr ir ļoti maza. Ja darba ir par daudz, tagad vienkārši saku Robinam – to es nevaru. Protams, varētu jau taisīt “copy – paste” un vienkārši rakstīt jaunas variācijas par jau bijušām tēmām, bet es nespēju tiražēt. Imants Resnis man reiz teica – mākslas darbam ir jābūt kā kuģim ar dziļu iegrimi, emocionālu nogruntējumu. To sasteigtību jūt. Tagad ir ļoti daudz ātri sagrābstītas mūzikas. Ciku-caku, daži tehniski paņēmieni, vēl pieliekam video projekcijas un, ak, lejam asaras, cik bija skaisti. Man nevelk uz šo pusi. Gribu izlasīt, izdomāt, izsapņot. Izsāpēt.”

Tikmēr komponista radošos prātus pārņēmis jauns, starptautisks projekts – multimediāla simfonija „Ziemeļu gaisma” – par ziemeļblāzmu. Grandiozās dabas parādība uz komponistu atstājusi neizdzēšamu iespaidu, sevišķi pēc kādas janvāra polārās nakts Tromso sniegotajā pļavā, Norvēģijas fjorda malā, kad komponists, bruņots tikai ar norvēģu fotogrāfa aizlienēto tehniku, astoņas stundas līdz spēku izsīkumam iemūžinājis saules vēja radīto atmosfēras brīnumu. Pirmatskaņojums būšot sešās pasaules valstīs, arī Latvijā, nākamā gada aprīlī kora “Latvija” un simfoniskā orķestra sniegumā. Sastapsies tā dēvēto Auroras joslas tautu – Grenlandes, Islandē, Norvēģijas, Igaunijas, Karēlijas, Sibīrijas senās dziesmas un teiksmas. Un arī latviešu tautasdziesmas par kāviem, mirušo karavīru dvēselēm. Nupat pienākusi ziņa no Melburnas simfonijas orķestra, arī viņi vēloties piedalīties. Būs gan orķestris, gan koris, gan elektronika. Arī paša komponista dabā ierakstītās dabas skaņas – viļņi Norvēģijas krastmalā, troksnis, kad spelgonī sprāgst koku miza, un ūdensputnu mīlas dziesmas Īslandē, februāra naktī. „Pašlaik esmu kā sūklis, ir skicējumi, darbs ir sācies. Kad sajūta par ziemeļblāzmu būs izstāstīta, būs nākamie stāsti. Varbūt par vulkāniem.”

Saknes ielaist Latvijā


Komponists pasmaida, intensīvais darba režīms tomēr neierobežojot radošo lidojumu. “Komponēšana ir mans darbs. Ir jādzīvo, jāuztur ģimene. Darba disciplīna ir vajadzīga. Mākslinieki mēdz kļūt arvien resnāki, slinkāki, sāk apmeklēt visus savus iespējamos atskaņojumus. Man nepatīk gulēt uz lauriem. Bieži gadās, kad pēc viena uzrakstīta darba lūdz – uzrakstiet vēl kaut ko. Tad parasti saku – nē. Un dodos uz jauniem „mākoņiem”, citiem apstākļiem, citu kolektīvu. Man nepatīk nekur ielaist saknes. Ja nu vienīgi Latvijā.

Ēriks piekritis strādāt ar jaunajiem skaņražiem šepat, Latvijas Mūzikas akadēmijā. „Man ir svarīgi sekot līdzi studentu domāšanai, redzēt viņu novitātes. Līdz ar viņiem izglītojos, atsvaidzinu idejas. Milzīga bagātība! Kad pats studēju, Latvijas mūzikā bija spiediens no agresīvas avangarda mūzikas, bija tāda kolektīva jūsma – zāģēsim klavieres, metīsim instrumentus Daugavā, spodrināsim avangardu! To varbūt apjūsmoja daži muzikologi, bet publiku tas neinteresēja. Tagad tas ir noplacis, ir palikusi katra individuālā aktivitāte. Man patīk šis laiks.”

Komponists priecājas, jūlijā beidzot būšot pašam sava telpa komponēšanai jaunajā ģimenes mājā Salaspils pusē. Un istabai meitām un dēlam. Viņš smejas, ka līdz šim ar sintezatoru un austiņām strādāts Rīgas divistabu dzīvoklīša koridorā. Jā, viņš būtu varējis pieņemt ērtu darba piedāvājumu Kembridžā, aizvest tur ģimeni. Tomēr lēmums nepalikt nav bijis grūts. „Vajag to latviskumu. Latvijas pļavas, kad smaržo zāle, kad apkārt ir vasarīgi salti koki, rudzupuķes, skan Latvijas Radio 2 (“viņi nav mani sponsori!”, smiekli). Kur citur latviskums atrodams vispilnīgāk, ja ne Latvijā! Ir tik forši dzīvot šeit, kur skan tava valoda, kur tu esi piedzimis, kur ir tava ģimene, kaimiņi, draugi. Un tad – kā Sprīdītim aiziet pasaulē. Misijā. Izdarīt savu darbu. Pastāstīt pasaulei par Latviju. Par Dievu. Par dzīves skaistumu.”

Pievienot komentāru

Komentāri (4)

  1. LAI NESAKAPJ GALVĀ, TAD ILGI BŪS SVAIGS, INTERESANTS UN ĻOTI KLAUSĀMS!

    • Ja jau vēl nav sakāpis, tici man, nesakāps. Plašākai publikai pazīstams viņš ir ne jau pirmo dienu. Un Ēriks noteikti nav tāds cilvēks, kas ar degunu pa mākoņiem brauks. Savā laikā ir personīgi satikts.
      Un vispār – prieks par kādreizējo priekulnieku, kuram tādi panākumi.

  2. Skaists cilvēks. Visādā ziņā.

  3. Brīnišķīgs raksts, brīnišķīgs cilvēks. Jāiet meklēt ieraksti, lai noklausītos.

Latvijas simtgades svinības kopumā izmaksās 60 miljonus eiro (2)Kopējais Latvijas simtgades svinību pasākumu finansējums 2017.-2021. gadā indikatīvi varētu sasniegt 59 075 947 eiro, liecina Kultūras ministrijas (KM) informatīvais ziņojums par Latvijas simtgades svinību pasākumu plānu 2017.-2021. gadam, kuru nākamnedēļ izskatīs valdībā.
Draugiem Facebook Twitter Google+