Mobilā versija
Brīdinājums -0.8°C
Evija, Raita, Jogita
Sestdiena, 3. decembris, 2016
22. februāris, 2013
Drukāt

No savas mājas prom neiešu

Foto - Timurs SubhankulovsFoto - Timurs Subhankulovs

“Vēl pirms diviem gadiem visu darīju pati, ar braucamo somu gāju uz veikalu pēc pārtikas. Kad vairs nevarēju paiet, kājas neklausīja, sākās galvas reiboņi un atslēgšanās brīži – gadījās pat pakrist un sasisties –, pie manis atnāca sociālā dienesta darbinieki un piedāvāja palīdzību,” stāsta Ligija Eņģele (86) no Aizputes.

 

Tagad sirmajai kundzei ir aprūpētāja, kuru viņa mīļi dēvē par Lienīti. Viņa nāk katru dienu, arī svētdienās, ienes malku, aiziet uz veikalu iepirkties, ar savu automašīnu aizved uz pirti nomazgāties vai pie ģimenes ārsta. “Aprūpētāja ir pat tik laba, ka atved man siltu zupu, jo zina, ka man tā ļoti garšo. Mēs labi saprotamies,” saka pensionāre.

 

Kaimiņš aprūpē kaimiņu

“Ligijas kundze jau bija lūgusi sociālā dienesta palīdzību, bet tā viņai atteikta, jo formāli viņa nav vientuļa. Kad sāku strādāt un skatīties, kur un kā Aizputē dzīvo vecie cilvēki, apciemoju arī viņu. Man nešķita tik svarīgi, vai cilvēks uz papīra ir vientuļš vai ne, galvenais – lai viņam reāli blakus būtu kāds, kas varētu palīdzēt,” saka sociālā darbiniece Anita Dunaiska.

Sociālā darbiniece A. Dunaiska piebilst, ka pašvaldība neliedzot savu palīdzību pat tad, ja radinieki dzīvo tepat netālu – daudziem ir problēmas ar alkoholu, kā piespiedīsi viņus rūpēties. “Mēs, protams, iespēju robežās meklējam tuviniekus, taču viņi bieži vien dzīvo tālu, paši ir ļoti trūcīgi vai smagu slimību pieveikti. Ko tas līdz, ka sirmgalvim ir mazdēls bezdarbnieks, kas dzīvo Rīgā?”

Ligija Eņģele dzīvo nelielā vienstāva namiņā Aizputes nomalē. Apkurināta tiek tikai viena istaba, tādēļ tur atrodas viss mīļākais un dzīvē svarīgākais – pašas radītās gleznas, simtiem grāmatu un rūpīgi koptie istabas augi.

“Man ļoti gribētos, lai man būtu klāt bērni, mazbērni, bet par nožēlu tā nav. Viena meita, tēlniece, tagad dzīvo un strādā Norvēģijā, otra dzīvo Dobeles novada Bērzē un šobrīd ir bezdarbniece. Man ir trīs mazbērni, mazmeita dzīvo Rīgā, viens mazdēls – Anglijā, otrs mazdēls dzīvo Nīgrandē, sestdienās šad tad atbrauc mani apraudzīt, vasarā palīdz šo to dārzā, ir arī divi mazmazbērni,” stāsta pensionāre. Par saviem tuvajiem saka tikai labus vārdus, pārcilā fotogrāfijas, līdz asarām lepojas, ka viena meita un mazmeita kļuvušas par māksliniecēm – gluži kā viņa pati.

Vai negribētu pārcelties uz dzīvi pie meitām, kas varētu viņu aprūpēt, piemēram, uz Norvēģiju? “Nē, es nu gan ārzemēs dzīvot neiešu. Man patīk savā zemē, savā mājā,” atteic Ligijas kundze, atceroties, ka pērn pēc nelaimīga kritiena un ilgstošas ārstēšanās slimnīcā jau mēģinājusi kādu laiku padzīvot pie meitas Bērzē, bet domas par istabas puķēm, kuras neviens nepieskata, un pavasarī koši plaukstošo piemājas dārzu piespiedušas atgriezties. Papildu drošību vieš arī pārliecība, ka katru dienu durvis vērs aprūpētāja Lienīte ar savu možo: “Labdien! Kā klājas?”

Aizputes novada sociālā dienesta vadītāja Mairita Alfuse atklāj, ka sociālo aprūpi mājās saņem 60 gados veci novada iedzīvotāji. Daudzi iedzīvotāji paši piesakās par aprūpētājiem, tādēļ tiekot ievērots princips – kaimiņš aprūpē kaimiņu.

Piemēram, Lienītes, kura pēc profesijas ir medicīnas māsa, aizgādībā ir vēl viena gados veca kaimiņiene. Ir arī profesionāli aprūpētāji, kuri gādā par vairākiem senioriem. Ļoti būtiski, lai starp šiem cilvēkiem veidotos saikne, uzticēšanās,” uzsver vadītāja.

 

Pie sirmgalvjiem dodas mobilās brigādes

Labklājības ministrija jau kopš pagājušā gada vidus strādā pie pamatnostādnēm sociālo pakalpojumu attīstībai 2014. – 2020. gadam, kurās viens no pamatmērķiem ir alternatīvie aprūpes pakalpojumi senioru dzīvesvietā, lai attālinātu vai pat nepieļautu veco ļaužu nokļūšanu sociālās aprūpes ie-stādēs. Pēc ministrijas aprēķiniem, viena cilvēka uzturēšanās tajā izmaksā teju 12 latus dienā jeb 360 latus mēnesī. 2012. gadā sociālās aprūpes centru darbībai tika piešķirti vairāk nekā 20 miljoni latu.

“Latvietis jau pēc dabas ir tāds, kas grib turēties pie savas zemes, mājas, cik ilgi vien iespējams, tādēļ senioriem jāsaņem maksimāli daudz tā saucamo dzīvesvietai pietuvināto pakalpojumu.

Piemēram, sociālā aprūpe mājās, ko nodrošina pašvaldības, uzskatāma par vienu no pamata pakalpojumiem, kas palīdz senioriem pēc iespējas ilgāk dzīvot savā ierastajā dzīvesvietā. Ievietošana sociālās aprūpes iestādēs būtu uzskatāma par galējo līdzekli, ja nu tiešām, mājās dzīvojot, ar problēmām nevar tikt galā,” uzsver Labklājības ministrijas Sociālo pakalpojumu departamenta direktors Aldis Dūdiņš, norādot, ka ES struktūrfondu programmēšanas periodā – no 2007. līdz 2013. gadam – ministrija novirzījusi pašvaldībām ap 9 miljoniem latu alternatīvo sociālās aprūpes un rehabilitācijas pakalpojumu attīstībai. 2012. gadā ir noslēgušies 16 projekti, šobrīd tiek īstenoti vēl 97 projekti, kas aptver 100 000 iedzīvotājus, to skaitā arī seniorus.

Viens no šādiem projektiem, kas tapis ar Eiropas Sociālā fonda (ESF) atbalstu, “Institūcijām alternatīvie aprūpes mājās pakalpojumi novados” ļāvis izveidot mobilās brigādes, kas veic izbraukumus pie vientuļiem sirmgalvjiem pat attālās viensētās, nodrošinot sociālā darbinieka un citu speciālistu, piemēram, psihologa, fizioterapeita, konsultācijas un aprūpi dzīvesvietā. Kārsavas novada sociālā dienesta vadītāja Andžela Malakāne pastāstīja, ka novadā alternatīvo sociālo aprūpi vientuļiem sirmgalvjiem veic divas mobilās brigādes. Viena izveidota jau pirms vairāk nekā septiņiem gadiem par pašvaldības līdzekļiem. Šī brigāde, kuras sastāvā ir divi sociālie aprūpētāji, palīdz 25 Mežvidu pagasta un Kārsavas iedzīvotājiem. Otrā brigāde, kas tapusi ESF projekta ietvaros, sniedz palīdzību 89 sirmgalvjiem un cilvēkiem ar kustību traucējumiem visā novadā.

Savukārt Bauskas novadā, kur mājas aprūpi saņem 82 iedzīvotāji, paralēli mobilajām vienībām šā projekta ietvaros tiek ieviests tā saucamais Zviedrijas aprūpes modelis, kas paredz ciešu sadarbību starp ģimenes ārstiem un sociālo dienestu. To iesākt novada sociālajiem darbiniekiem palīdzējusi pieredzējusi speciāliste no Zviedrijas, kas vada senioru aprūpi mājās.

Bauskas novada sociālā dienesta vadītāja Iveta Kubliņa: “Zviedrijā senioru medicīniskā un sociālā mājas aprūpe iet roku rokā. Manuprāt, tas ir ļoti pareizi. Protams, kā Zviedrijā pie mums nekad nebūs. Tur pašvaldības uzņemas arī seniora mājokļa pielāgošanu, mums tam vienkārši nav naudas. Taču šobrīd jau panākta laba sadarbība ar ģimenes ārstiem, kuri reizēm pirmie pamana, ka sirmgalvim vajadzīga sociālā aprūpe. Sociālās problēmas bieži vien izraisa medicīniskās un otrādi, tādēļ bez ciešas sadarbības vienkārši nav iespējams. Seniori no tās būs tikai ieguvēji.”

 

Fakti

Centrālā statistikas pārvalde vēl nav apkopojusi pagājušā gada datus, bet 2011. gadā pašvaldību nodrošināto alternatīvās aprūpes pakalpojumu – aprūpi mājās – saņēma 9036 Latvijas iedzīvotāji, no tiem 7321 bija pensijas vecumā.

LM rīcībā esošā informācija liecina, ka ilgstošas sociālās aprūpes un sociālās rehabilitācijas institūcijās šobrīd uzturas vairāk nekā 11 tūkstoši cilvēku.

 

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+