Mobilā versija
Brīdinājums -2.3°C
Voldemārs, Valdemārs, Valdis
Svētdiena, 11. decembris, 2016
22. augusts, 2012
Drukāt

No «Sibīrijas bērniem» līdz «Trimdas bērniem»


Dzintras Gekas arhīva fotoDzintras Gekas arhīva foto

Nedēļas sākumā režisore Dzintra Geka bija Lietuvā, kur kinofestivālā rādīja viņas filmu “Stacija Latvieši, 1937”. Pēc tās ar viņu vēlējušies aprunāties Ukrainas kinoļaudis, stāstot, ka viņiem nav bijuši zināmi šie fakti par cilvēku iznīcināšanu Padomju Savienībā 1937. gadā pēc nacionālās piederības, jo viņu mājās par šīm vēstures lappusēm nerunā.

 

Rīt, 23. augustā, Rīgas Okupācijas muzejā parādīs daļu no fonda “Sibīrijas bērni” šovasar uzņemtā materiāla Tālajos Austrumos. Par topošo filmu, kuras sižetiskā ass ir “Valmiera–Tālie Austrumi”, interesējas arī Latvijas televīzija, vēloties to demonstrēt skatītājiem nākamgad 25. martā.

Bet fondam “Sibīrijas bērni” un Dzintrai Gekai ir vēl daudz citu ieceru. Par tām runājām fonda mājvietā – istabiņā, ko fonds īrē TV ēkā Zaķusalā.

Dzintra Geka: – Uz 18. novembri gatavojam izstādi, kuras tapšanu ierosināja organizācija “ELJA 50”. Pašlaik tai gādājam materiālus latviski un angliski, vēlāk būs arī vāciski, franciski un krieviski. Izstādē parādīsim 16 uz Sibīriju izsūtīto ģimeņu likteņus, sākot no fotogrāfijas, kur skaisti sapucēts bērns mīlošā ģimenē paļāvīgi raugās nākotnē, jo dzimtai ir skaista māja, teicami apstrādāti lauki vai arī vecāki strādā labos darbos. Un tad sekos atmiņu fragments par izsūtīšanas brīdi un īsa liecība par to, kas ar ģimeni noticis tālāk Sibīrijā – brāļi, māsas gājuši bojā, tēvs nošauts Vjatlagā. Visbeidzot būs stāstīts, kā šis cilvēks, pārdzīvojis bērnību Sibīrijā, atgriezās Latvijā.

 

Fonds ir apkopojis 740 Sibīrijas bērnu intervijas. Daudzas sievietes atzina, ka tā arī savā mūžā nenodibināja ģimenes un nedzemdēja bērnus, jo baidījās, ka tāda traģēdija varētu notikt vēlreiz, jau ar pēcnācējiem. Šī izstāde vēlāk ceļos pa Latvijas skolām, pirmās to eksponēt ir pieteikušās Saulkrastu un Zvejniekciema skolas.

 

Valsts dzimšanas dienā arī svinīgi atvērsim grāmatas “Sibīrijas bērni” otro sējumu angļu valodā. Šai ierosmei pērn Eiropas projektu konkursā ieguvām 60 procentus finansējuma, pārējo naudu vēl meklējam. Man ir ļoti svarīgi nākamajām paaudzēm atstāt vēsti par to, ka tiek apzināta šī mūsu tautas traģēdija, pieminēti genocīda upuri. Lai cilvēki zina, ka tas ir noticis ar viņu radiniekiem, un liecības par mūsu tautas vēsturi uzrunā ļaudis citur Eiropā un pasaulē. Ir pētījumi, kādu iespaidu represijas psiholoģiski un fiziski atstājušas uz nākamajām paaudzēm, jo okupācijas un deportāciju iespaids ir paliekošs.

– Kādi ir jūsu vērojumi par attieksmi pret šo vēstures posmu Krievijā?

– Es izsaku visdziļāko cieņu cilvēkiem, kas nodarbojas ar represiju upuru piemiņas kopšanu Krievijā. Jo mums, dzīvojot brīvā, neatkarīgā valstī, to darīt ir viegli un vienkārši. Protams, mums trūkst līdzekļu, lai pietiekami daudz veidotu filmas, izstādes, grāmatas, bet Krievijā jau pats fakts, ka cilvēks ar to nodarbojas un par to runā, nozīmē “nolikt savu karjeru zem sitiena”. Tieši tā Kargasokā teica vēsturiskās atmiņas izpētes grupas vadītāja Zarubinas kundze: “Mūsu mērs riskē ar savu karjeru, jo piešķīra 
30 000 rubļu, lai jauniešu grupa varētu apbraukāt represiju upuru izsūtījuma vietas.” Es noskatījos tur veidotās filmiņas, kurās skan padomjlaiku mūzika, teksts ir nekonkrēts, apmēram tā: nu, tur bijuši daudzu tautību cilvēki, bija karš, bija tādi laiki… Bet Krievijas apstākļos arī šāda piemiņas atdzīvināšana jau nozīmē daudz. Man šķiet ļoti svarīgi Krievijā meklēt un atrast kontaktus ar vēsturniekiem – tā, kā mēs to darām, braucot pa izsūtījuma vietām, tiekoties ar organizācijas “Memoriāls” pārstāvjiem, ar represēto organizācijām.

Šogad 14. jūnija konferencē Okupācijas muzejā piedalījās Soļikamskas muzeja vadītāja Roza Serebreņņikova un radiostacijas “Kamskaja volna” radiostacijas vadītājs Jevgeņijs Smirnovs. Viņi abi septembra vidū grib savās mājās sarīkot nelielu konferenci un runāt par patieso vēsturi. Un šī iecere radusies, pateicoties tam, ka mēs pagājušogad bijām tur – Soļikamskā un Kamskā – un ka viņi bija ieradušies šeit.

Savukārt 18. septembrī kopā ar operatoru Aivaru Lubānieti dosimies uz Jekaterinburgu, kur festivālā piedalīsimies ar filmu “Sibīrijas bilance”. Tālāk brauksim uz Permu un filmēsim Surlaga nometnes vietu, tad – uz Soļikamsku, Kirovu. Atceļā, 26. septembrī, būsim Maskavā, kur izrādīs filmu “Piemini Sibīriju”.

“Sibīrijas bērnu” nākamā gada maršrutā ir Tjuhteta – sādža, kur dzīvoja Melānija Vanaga.

– Ir arī uzskats, ko dzirdēju gan Krasnojarskā, gan deportāciju piemiņu dienu sakarā arī tepat Latvijā, – cik tad ilgi rādīsim deportāciju upurus, varbūt labāk jāakcentē, ka latvieši patiesībā ir ļoti stipri, jo represijas tomēr pārdzīvoja, ieguva izglītību utt.

– Arī es esmu dzirdējusi, ka labāk vajagot rādīt darba pirmrindniekus, tos, kas Sibīrijā izstudējuši, veidojuši veiksmīgu karjeru utt. Bet paraudzīsimies uz otru pusi – ka cilvēkam vienmēr par visu dzīvē jāmaksā. Un viņi Krievijā maksāja ar to, ka, bažījoties par bērnu karjeru, labklājību, savus pārdzīvojumus paturēja pie sevis, par to bērniem nestāstīja un bērnu dēļ nebrauca atpakaļ uz Latviju.

– Cik tālu esat tikusi ar projektu “Trimdas bērni”?

– Esam jau filmējuši Vācijā un Anglijā. Trimdas bērni lieliski saprotas ar Sibīrijas bērniem. Jo arī viņiem bērnībā tika atņemta dzimtene, kā arī lielai daļai radinieki nokļuva Sibīrijā. Daudzi bijušie trimdinieki Amerikā, Austrālijā un citur pasaulē ir labi iekārtojušies, dzīvo pietiekami turīgi. Taču tas, ka cilvēks ir zaudējis tuviniekus, ka savus talantus un spējas nav varējis attīstīt dzimtenē un ka viņa pēcteči ir asimilējušies, ir traģēdija visiem.

 

RADOŠĀ VIZĪTKARTE

DZINTRA GEKA

* Kinorežisore

* Dzimusi 1950. gada 31. janvārī Rīgā; beigusi Rīgas Kultūras un izglītības darbinieku tehnikumu (1970); Ļeņingradas Teātra, mūzikas un kinematogrāfijas institūtu (1979), Augstākos režisoru kursus Maskavā (1982).

* 1978. gadā debitējusi dokumentālā kino režijā.

* Veidojusi pirmās desmit filmas ciklam “Kino gadsimts Latvijā” (1999), uzņēmusi filmas “Čakstes koks” (1993) un “Amats Nr. 1. Valsts prezidents” (2004).

* Dzintras Gekas tēvs, nacionālās pretošanās dalībnieks, izsūtīts uz Sibīriju, tāpēc režisore pievērsusies Sibīrijas izsūtījumu tēmai, veidojot dokumentālās filmas “Sibīrijas bērni” (2001), “Sibīrijas dienasgrāmatas” (2002 – 2003), “Sveiciens no Sibīrijas” (2004), “Reiz bija Sibīrija” (2005), “600 stāsti…”, “Mums bija tas jāizstāsta” (2007), “Igarka. Cerība un Taurenis” (2008), ” Stacija Latvieši, 1937″ (2012) u. c.

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+