Akcijā “Satiec savu meistaru!” no Sibīriju izturējuša lakata līdz pastalām 0
Šīs nedēļas nogalē no 6. līdz 8. aprīlim 270 tautas lietišķās mākslas meistari, amatnieki, stāstnieki, tautas teicēji, muzikanti un dziedātāji vairāk nekā 152 vietās visā Latvijā ikvienu aicinās uz gadskārtējo sarīkojumu “Satiec savu meistaru!”.
Kā stāsta pasākuma rīkotāja, Latvijas Nacionālā kultūras centra tautas lietišķās mākslas eksperte Linda Rubena, šī gada norise būs īpaša ar to, ka sevišķu uzmanību pievērsīs vīrišķo amatu, piemēram, ar zirglietām saistīto, prasmju nostiprināšanai. Iesaistījušies ne tikai pakavu kalēji, kas tradicionāli piedalās meistaru dienās, bet arī ienākušas pamatīgas prasmes, kas saistītas ar zirgu kopšanu, iejūgšanu, kā arī māku strādāt un sadzīvot ar rumaku.
Tradicionāli godā cels rokdarbu prasmes – piemēram, Preiļu muzeja krājumā atrasts gana sens adīts, Sibīriju izceļojis lakats. Muzejā notiks lakatu adīšana pēc skarbos gadus pieredzējušā lakata parauga, aicina piedalīties arī cilvēkus ar saviem lakatiem, kādus sievietes nēsāja laikos, kad vēl nevarēja nopirkt vēlāk modē nākušās cepures. Un, protams, kā jau Dziesmu svētku gadā, daudzās vietās varēs smelties prasmes tautastērpa darināšanā, piemēram, Talsu pusē vairākās vietās varēs apgūt Talsu novada tautastērpa darināšanu. Tautisko kreklu pamācīties šūt varēs Rīgā – gan kultūras centrā “Ritums”, gan uzņēmumā “Peles taka” – šis nosaukums iegūts no īpaša nodieguma dūrieniem –, kurā šuj arheoloģiskos tērpus, un, protams, ada arī cimdus, zeķes.
“Kultūrzīmēs”, stāstot par meistaru dienām, šoreiz sevišķi pievērsīsimies nupat modē nākušo latvisko pastalu darināšanas prasmēm un to meistariem.
Ievilkt vīrus amatā
Tautas lietišķās mākslas meistari DŽEIMA un VILNIS KRIĶI amatu mantojuši paaudzēm. Džeima vada studiju “Plastika” – vienu no trim lietišķās mākslas studijām Rīgā, kas nodarbojas ar ādas apstrādi. Taču viņa ir informēta arī par visām 29 Rīgas lietišķās mākslas studijām, kurās darbojas audēji, pinēji, kalēji, kokapstrādes meistari, jo Rīgas Kultūras pārvalde ir šo Rīgas studiju koordinatore un lepojas, ka tās visas tradicionāli piedalās norisē “Satiec savu meistaru!”.
Tāpat kā amatu, arī studiju Džeima Kriķe pārņēmusi no tēva un mātes – Lonijas un Otomāra Zubovskiem, kuri “Plastiku” sāka vadīt pirms daudziem gadiem. Studija “Plastika” pastāv kopš 1965. gada. “Es to vadu jau kādus divdesmit piecus vai trīsdesmit gadus,” stāsta Džeima. Viņas vecākiem bijusi tāda pati situācija, kas nu pašai ar dzīvesbiedru – mamma bijusi pulciņa vadītāja un tēvs palīdzējis. “Tā nu mūsu dinastijā iegājies, ka vīriešus amatā ievelk, kaut patiesībā ādas apstrāde vairāk ir vīru, nevis sievu darbs,” piebilst “Plastikas” vadītāja. “Plastika” darbojas kā klasiska studija, te darina ādas kārbas, vākus vecajiem albumiem ar lapām, ādas apvalkus grāmatām un vēl daudz ko citu, vienīgi nešuj ādas mēteļus un cimdus. Un viens no studijas meistarstiķiem ir pastalas.
Džeima stāstu par tām sāk ar senākiem laikiem, kad pastalas bija ikdienas apavi – ejot uz baznīcu, kurpes – dārgas taču! – nesa nēzdodziņā un uzvilka tikai pie baznīcas. Ieminos – arī šovasar Dziesmu svētku gājienā ērtāk būtu soļot pastalās, neberztu tulznas! Nē, iebilst meistare, tautastērps ir goda apģērbs, kam labāk piestāv kurpes un zābaki, bet, nonākot zaļā pļavā, arī pie tautastērpa varot vilkt pastalas.
Mūsdienās lielākie pastalu pasūtītāji ir deju kopas, arī kori, bet visvairāk folkloras ansambļi. Ir arī individuāli pasūtītāji, visvairāk meitenes un dāmas, kuras vēlas pastalas pie tautastērpa vai lina kleitas.
Kā stāsta Vilnis, lai sāktu darināt pastalu, vispirms jāiegādājas mākslīgi apstrādāta liellopa āda. Tā kā Latvijā ādas apstrādes rūpnīcas likvidētas, Kriķi brauc uz Lietuvu, jo tā iznākot lētāk, kaut ādu no tirgotājiem var iegādāties arī Latvijā. Protams, vajadzīga virkne darbarīku. Ir gadījušies arī kuriozi. Zvana: lūdzu, izstāstiet, kā uztaisīt pastalas! Tādās reizēs Džeima atbild – ļoti vienkārši! Paņemiet ādu, piegrieziet, izsitiet gar malu caurumiņus, savelciet purnu, papēdi, pašu pastalu, un apavs gatavs. Klausulē – pauze.
Arī Džeima ar Vilni savulaik riktīgi mācījušies. Dabūjuši vecas pastalas, gājuši lūkoties paraugus uz muzeju fondiem, braukuši pie veciem meistariem. Starp citu, katrā novadā pastalas ir atšķirīgas. Kriķi veido tradicionālo, tā dēvēto pastalu ar “cūkas šņukura” purngalu, kas veidots tā, lai lietū kājas tik viegli nesamirktu .
“Latvijā pastalas mēdz būt savilktas platāk vai šaurāk, bet reiz Pēterburgā Lietišķās mākslas muzeja fondos redzējām tik sīki, filigrāni un smalki savilktus pastalu purngalus, ka nesapratām, kā tas dabūts gatavs,” pieredzē dalās Džeima.
Ar pastalām esot tāpat kā ar tautastērpu – katrā novadā mazliet citādas un arī katrs meistars darina atšķirīgi. Tiem cilvēkiem, kuri pastalas vēlas valkāt vasarā ikdienā, ieteicams pie kurpnieka profilaksei pielīmēt zolīti, citādi pastalu mūžs būs ļoti īss, jo mūsu senči tās valkāja, ejot pa zāli, nevis asfaltu.
Kriķi gan pieturas pie tradicionālās pastalas, kur nav nekā līmēta, bet viss darināts kā senos laikos. Viņu darināto pastalu skaits būs mērāms vairākos simtos. Vislielākais pieprasījums pēc šī apava bijis “treknajos” gados pirms krīzes. “Reiz bijām uztaisījuši pasūtījumam divsimt pārus mazo pastalu,” stāsta Džeima, “vienu simtu bijām paņēmuši līdzi uz tradicionālo gadatirgu Brīvdabas muzejā. Astoņos no rīta jau viss izpirkts! Toreiz igauņi kā traki pirka pinumus un citus mūsu tautas daiļamata izstrādājumus, uz Somiju sāka braukt pirmie prāmji…” Tagad tirgus ir piesātināts, cilvēkiem mājas pilnas ar visdažādākajiem daiļamata izstrādājumiem, bet ārzemniekiem vajag mazu keramikas svilpaunieku, eņģelīti un mazas suvenīru pastaliņas, ko viegli ielikt čemodānā, piebilst Vilnis.
Arī Džeimas un Viļņa atvases ieguvušas vecāku arodam līdzvērtīgu izglītību – meita beigusi Rīgas Tehniskās universitātes ādas apstrādes nodaļu, dēls absolvējis koceniekus, bet neviens no viņiem specialitātē nestrādā. Vecākiem jau būtu pa prātam, lai bērni turpina viņu iesākto, bet, piemēram, meita atteikusi tieši – tādu ņemšanos kā tev, mammu, es nevēlos! Tomēr Vilnis Kriķis saka tā: “Mans tēvs ir teicis – darbs var būt dažāds, bet no tā tevi var arī atlaist, taču arodu nevarēs atņemt nekad.”
Meistaru dienās ādas apstrādes meistari Džeima un Vilnis Kriķi interesentus gaidīs sestdien, 7. aprīlī, no plkst. 11 līdz 17 kultūras centra “Ritums” filiālē Ieriķu ielā 43a.
“Iemācīšu darināt pastalas simt cilvēkiem”
Kas redzējuši dažādi vērtēto latviešu varoņteiksmu filmu “Nameja gredzens”, būs ievērojuši ādas zābakus kājās galvenajiem filmas varoņiem – Ivo Martinsona spēlētajam karakalpam Valdim, zemgaļu vecajiem ķēniņiem, jaunajam Namejam un viņa līgavai. Apmēram desmit zābaku pārus filmas galvenajiem varoņiem darinājusi ādas meistare AGRITA KRIEVIŅA.
Ar ādas apstrādi viņa nodarbojas kopš 1985. gada. Viņai ir arī savs uzņēmums, taču tam visam tiek veltīts brīvais laiks, jo Agrita Krieviņa ir docente Rīgas Tehniskajā universitātē, māca lietišķo grafiku un grafiskās programmas. Taču vairāk par galaproduktu – zābakiem un pastalām – viņu interesē šo apavu izcelsmes un darināšanas prasmju pētniecība.
Kopš 1997. gada Agrita piedalās “3×3” pasaules latviešu nometnēs, kur māca pastalu darināšanu. Katru vasaras nedēļu pavadot citā vietā, pamanījusi interesantākos vietējās materiālās kultūras krājumus. Pētniecība aizsākusies 2014. gadā Rucavā, kad tur notika “3×3” nometne un tās dalībnieki vēlējušies sev tieši vietējās pastalas – Rucavas pusei raksturīgās. Bet izrādījās, ka nav neviena parauga! Beigās viņpus Latvijas robežai Šventojā pie kādas Lietuvas pusē dzīvojošas latviešu ģimenes šķūnītī atradušies septiņi seni pastalu pāri.
Kad pērn “Facebook” sarunās sāka spriest par simt labām lietām Latvijas simtgadē, Agrita joka pēc komentāros ierakstīja, ka viņa varētu simt cilvēkiem iemācīt darināt pastalas. Taču liels bijis pārsteigums, kad pusstundas laikā jau pieteikušies seši interesenti. Tā nu abas ar meitu Māru tajā pašā vakarā izveidojušas sadaļu “Facebook” vietnē “Simt pastalas.lv”. Tagad viņas īrē telpas Rīgā un brauc visur, kur tiek aicinātas. Tuvākajā laikā iecerēts doties uz Ropažiem, Saldu, Kuldīgu, Ogri, Daugavpili, Preiļiem un Bausku. Ikviens, kurš ierodas uz viņu meistarklasi, mājup aiziet ar pamatiemaņām pastalu darināšanā un vienu pastalu pāri padusē. Iepriekš meistarēm jāpiezvana un jāpiesaka vēlamais pastalu izmērs un krāsa. Te nu jāpiebilst, ka Agrita Krieviņa un viņas meita Māra darina un iemāca citiem tikt pie tā dēvētajām modernajām pastalām, kas no tradicionālajām atšķiras ar to, ka darinātas no krāsainas ādas un ap potīti tiek sietas arī krāsainas auklas. Viss darināšanai nepieciešamais – standziņas, kaltiņi, lineāli, griežamie dēlīši, āda, darba piegrieztnes – meistarēm ir līdzi. Katram dalībniekam par iegūtu apavu pāri un arī prasmi jāmaksā apmēram 30 eiro. Šādas modernas pastalas vairāk piestāv nevis pie tautastērpa, bet pie etniska stila apģērba, kas īpaši piemērots vasarā.
“Patiesībā zābaku un pastalu darināšana nemaz īsti nav sieviešu darbs, bet dzīvē sanācis, ka visvairāk ar šo amatu nodarbojas sievietes, arī kursos galvenās nācējas ir viņas,” stāsta Agrita, “taču darbs ir visnotaļ smags. Fiziski smaga ir ādas piegriešana, grūti izdurt caurumiņus pastalu malās. Bet, darinot zābakus, darbs ir vēl grūtāks. Nupat ātrā tempā pabeidzu vienu pasūtījumu – trīs zābaku pārus folkloras grupai. Pēc tam karoti nevaru cilāt, roka neklausa…”
Ne viens vien jautā, vai to nevar kaut kā mehanizēt? Agrita īsti nepiekrīt: “Savam darbam jēgu redzu tad, ja zābakus un pastalas taisu iespējami tuvu senajiem un izmantoju vecos paņēmienus. Citādi var taču aizbraukt uz Rēzekni, kur “Zelta kurpīte” sašūs zābakus ar šujmašīnu, ar līmi pielīmēs gumijas zoli un vienā dienā būs gatavi nez cik pāri… Bet tā būs imitācija.”
Reiz Rīgas vēstures un kuģniecības muzeja fondos Agrita ilgi pētījusi senos laikos Vecrīgā darinātu zābaku fragmentus. “Skatījos uz apava daļu, kas izrakts no zemes, – kā tas veidots, kādi bijuši dūrieni, kā cilvēks strādājis, un it kā sarunājos ar meistaru, kas to darinājis pirms simt gadiem.”
Tāpēc vasarā kultūras nama “Ritums” zālē Vecrīgā Agrita Krieviņa vērs vaļā izstādi ar stāstu par pastalu veidiem Latvijā, cenšoties parādīt visas šim apavam piemītošās nianses un variācijas. Te varēs iepazīties ar dažādiem, katram Latvijas novadam raksturīgiem pastalu veidiem. Jo, redz, Kurzemē pastalu purngali ir apļveidīgi, vairāk uz augšu uzvilkti, līdzīgi kā Rucavas rozītei, līdzīgi atrasti arī Liepājas muzejā, Ventspilī, Kuldīgā, Saldū, Talsos. Ir pastalas ar līdzīgām cilpiņām sānos un savilktas kā sandalēm. Pārsteidzoši bagāta un daudzveidīga pasaule!
Bet meistaru dienās Agrita Krieviņa nolēmusi aizmukt uz Latgali un pati satikt savu meistaru. Viņa jau sen vēlējusies iemācīties taisīt auklu vīzes jeb peternes, kas atgādina no auklām uzpītu kurpīti. Latgalē vēl ir viens meistars, vīrs jau lielos gados, vienīgais, kurš tādas retas vīzes prot izgatavot. Tāpēc Agrita Krieviņa un vēl maza domubiedru grupiņa dosies uz Ludzu pie meistara Saļimona Ķipļuka.
Kur satikties ar meistariem
* Zemgalē audēju studijās Valgundē, Līvbērzē un Nākotnē būs iespēja iepazīt aušanas procesu, Mercendarbes muižā apgūt kokles izgatavošanu. Baldonē varēs apgūt tradicionālo dziedāšanu, Iecavā – uztaisīt kaula adatu un iemācīties vienas adatas pinumu.
* Vidzemē bagātīgo pasākuma programmu veidos Vidzemes stāstnieku meistarklase Valmierā, radošās darbnīcas un stāsti par zirgiem Valmiermuižā, Lielvārdes jostu aušanas darbnīca Lielvārdē, iespēja ielūkoties bišu dzīvē Daugmalē, plaša atvērto meistardarbnīcu programma Druvienā, kalēja darbnīca Turaidā, dažādu tradicionālo ēdienu gatavošana Turnas tautas namā, Rankas kultūrvēsturiskā mantojuma centrā un daudzas citas norises.
* Raiņa muzejā Berķenelē Latgalē varēs apgūt cepuru šūšanu, Ludzas amatnieku centrā linu auklu pīto apavu – peterņu pīšanu. Vairākās vietās Latgalē meistari pievērsušies cimdu adīšanai, kā arī tautastērpu detaļu darināšanai. Līvānos būs iespēja apgūt koka spaiņu, kublu, ķipīšu u. c. trauku darināšanu, kā arī apgūt rotaļas, rotaļdejas un dančus Ciblā, Baltinavā un Andrupenē.
* Kurzemē Tautas lietišķās mākslas studija “Liepava” piedāvās plašas iespējas apgūt tautastērpu darināšanu; tamborēšanas pamatus un rūtiņu tamborēšanu varēs mācīties Tiņģerē, darbnīcās Tumes kultūras namā un Mērsragā iepazīstinās ar jūrnieku dzīvi un mezglu siešanas tehnikām. Kandavā, Smārdē un Padurē apmeklētāji būs gaidīti keramikas darbnīcās, savukārt Zirņu pagastā notiks dažādu zirņu ēdienu gatavošana.
* Augšzemē jeb Sēlijā Viesītes muzejā “Sēlija” notiks lekcijas un sarunas par ciltskoka veidošanu un notiks arī nodarbības izšūšanas apgūšanā.
