Igauņi mācījās no latviešiem, tagad netiekam līdzi 1
10 000 – par mūža ieguldījumu
Viena no pēdējos gados Latvijas kultūras vidē visneatlaidīgāk skanējušajām prasībām ir nepieciešamība mainīt Valsts kultūrkapitāla fonda (VKKF) finansēšanas veidu, atgriežoties pie kādreizējā (līdz 2004. gadam) modeļa, kad tas notika ar iezīmētas nodokļu daļas palīdzību. Tas nodrošinātu fondam ne vien vairāk naudas, ko varētu dalīt Latvijas kultūrai nozīmīgiem radošiem projektiem, bet arī – kas, iespējams, vēl svarīgāk – neatkarību no politisku lēmumu pieņēmējiem. Tikai pēdējos gados VKKF finansējums sāk atgriezties pirmskrīzes līmenī, tomēr skaidras perspektīvas sajūtas pietrūkst – gan pašam VKKF, gan finansējuma saņēmējiem. Jāpiebilst, ka nepieciešamība uzlabot VKKF finansēšanas modeli ierakstīta arī Māra Kučinska valdības deklarācijā, tomēr reālu soļu šajā virzienā trūcis.
Kā radošā procesa finansēšana darbojas Igaunijā? Lai to noskaidrotu, “KZ” devās uz Tallinu, kur satikās ar jauno Igaunijas Nacionālā kultūras fonda (INKF) (Eesti Kultuurakpital) direktori Kertu Saksu, kā arī ar aizejošās valdes komecdirektoru Olavi Laido.
Kad 2004. gadā toreizējā Ministru prezidenta Eināra Repšes vadībā VKKF finansējuma pamats tika mainīts, kā viena no galvenajām problēmām izskanēja, ka, “lai iegūtu lielāku finansējumu, ir jādegradē sabiedrība, veicinot alkohola un tabakas patēriņu lielākā apjomā”. Nav gan manīts, ka igauņu sabiedrība būtu kā īpaši degradējusies. Drīzāk gan – atšķirībā no Latvijas Igaunijā iespējams rēķināties ar ilgtermiņa atbalstu un krietni, krietni lielākiem naudas līdzekļiem.
