No Šostakoviča līdz Rahmaņinovam 0
Trešdien, 20. aprīlī, Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas Lielajā zālē izskanēja pirmais Latvijas orķestru rudens, ziemas un pavasara sezonas noslēguma koncerts.
Orķestra “Rīga” programma “Laika vēji Latvijā” sakrīt ar valsts svētkiem 4. maijā, ievērojamais krievu diriģents Vladimirs Fedosejevs pie Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra (LNSO) atgriezīsies 14. maijā, ne mazāk ievērojamā skotu perkusioniste Evelīna Glenija ar Valsts kamerorķestri “Sinfonietta Rīga” muzicēs 26. maijā, bet Liepājas simfoniskā orķestra sezonas izskaņa ar Jura Karlsona jaundarba pirmatskaņojumu gaidāma 20. maijā.
Diriģenta Andra Vecumnieka vadītā koncerta repertuārs spēja uzrunāt divu dažādu muzikāli estētisko virzienu cienītājus. Tos, kam tuvāka modernisma emocionālā vēstījuma kompleksitāte, vairāk saistīja Dmitrija Šostakoviča 9. simfonija, savukārt romantismam raksturīgais saviļņojums un jūtu kāpinājumi spilgti izpaudās Sergeja Rahmaņinova 3. klavierkoncertā. Un, protams, daudzus ieinteresēja arī iespēja uzzināt, kā pianists Daumants Liepiņš tiks galā ar Rahmaņinova opusa satura bagātīgumā un virtuozitātē nebūt ne vienkāršo skaņurakstu. Uzreiz jāteic, ka tā arī izrādījās koncerta vērtīgākā daļa.
Pašā sākumā – Jāņa Mediņa Daina Fa diez mažorā Madaras Pētersones instrumentācijā. Ja reiz latviešu mūzika, tad daudz nopietnāka izvēle par vispārzināmās klavieru miniatūras pārlikumu būtu bijis kāds jaunradīts Madaras Pētersones skaņdarbs simfoniskajam orķestrim vai arī J. Mediņa nekad vēl nespēlētais vijoļkoncerts. Šoreiz pārsteigumu nebija – Andra Vecumnieka un Madaras Pētersones klasiskās partitūras versija saucama par izdevušos.
Jūtami skeptiskākus iespaidus raisīja Šostakoviča 9. simfonijas interpretācijā paustais diriģenta redzējums un orķestra ieguldījums. Tās neoklasiskais veidols, izteiksmes vitalitāte un faktūras zīmējumos, tembru salikumos un dinamikas niansēs ietērptā grācija aicināja atcerēties par komponista 1. simfoniju, kuru arī pavisam nesen atskaņoja LNSO Andra Pogas vadībā. Taču abu diriģentu izvēlēto koncepciju sabalsošanās vērtējama kā diskutabla. Nenoliedzami, Andris Vecumnieks saprata, ka Šostakoviča 9. simfonijas jautrība ir mānīga, tādēļ arī viņa piedāvātais piecdaļu cikla lasījums vedināja rūpīgāk ieklausīties “Moderato” un “Largo” askētiskajā spriegumā un tempā ātrāko daļu neviennozīmīgi uztveramajos rakstura pavērsienos, vēstot, ka diriģents ir nopietni apsvēris savu muzikālās dramaturģijas variantu un centies to konsekventi īstenot. Diemžēl šo ieceru realizācija ne tuvu neizvērtās tik pārliecinoša, kā cerēts, – šķiet, ka Andris Poga un Andris Vecumnieks abās Šostakoviča simfonijās vēlējās ieraudzīt tādus eksistenciālus dziļumus, kas drīzāk meklējami citās komponista partitūrās, jo šīs mūzikas atskaņojums bieži izklausījās pārlieku monotons, spalgu tembrālo kontrastu sadalīts un iesprostots palēninātā temporitmā. Tiesa, Vecumnieka vietā arī pats izcilākais diriģents diez vai panāktu principiāli labāku rezultātu, jo tik profesionāli vārga un nabadzīga stīgu grupa neatbilda pat pieklājīgam studentu orķestra līmenim, bet nosacīti kvalitatīvākā pūšaminstrumentu spēle skanēja pārāk robusti un plakani.
Programmas otrā daļa nesa patīkamu pārmaiņu – un ne tikai tādēļ, ka orķestra dalībnieki Rahmaņinova 3. klavierkoncerta mūzikā iejutās daudz dzīvāk un dabiskāk, interpretācijai saistot gan ar precīzāku un prasmīgāku nošuraksta lasījumu, gan ar izteiksmīgāku tembrālo kolorītu un plastiskiem emociju virmojumiem. Par priekšnesuma veiksmi bija uzskatāma arī Andra Vecumnieka būvētā dramaturģiskā arhitektonika, taču pāri visam izcēlās pianista Daumanta Liepiņa priekšnesuma kvalitātes. Daudzējādā ziņā uzrunāja un iedvesmoja solista atklātais muzikālo pārdzīvojumu spektrs un tā plašais, kontrastiem piesātinātais diapazons. Vērienīgās solopartijas iedzīvinājums liecināja arī par pianista spēju neapmulst daudzveidīgo faktūras slāņu un virtuozi izvīto pasāžu vidū un veidot loģisku mākslinieciskās domas struktūru un ritējumu. Bez šaubām, interpretācijas kopainā bija vērojami kāpumi un kritumi, vairākkārt atkāpjoties gan skanējuma individualitātei, gan saliedētībai, taču Daumanta Liepiņa un Andra Vecumnieka vadītā orķestra dialogs pārsvarā pauda abpusēju sapratni.
