Viedokļi
Feļetoni

Egils Līcītis: No speciālkorespondenta Hānberga 6


Rakstnieks un publicists Ēriks Hānbergs
Rakstnieks un publicists Ēriks Hānbergs
Foto – Ieva Čīka/LETA

Redakcijā bija ienācis Hānbergs. Meistars iesitis roku kolhozu iekārtas atainošanā, tagad mēģinājis pavērt priekškaru komercbanku sistēmas problemātikā un sarežģītībā. Nesis artiķeli uz “Cīņu” – ai, kāds kā ar āmuru iesitis pa pieri – “Cīņa” tak slēgta! Tagad būs mūsu jaunais ekonomikas nodaļas speciālkorespondents. Šodien Hānbergs noīrējis feļetona laukuma vietu. Lai iet pa Ērika gaumei!

Bankas mainās. Sociāli un tehnoloģiski. Agrāk naudu glabāja kapzeķēs. Kumodēs starp salocītām ķisendrānām un dīvānu atvilktnēs zem segām. Dažreiz paraka zem līkā bērza. Tagad izgludinātās kupīras nes un nodod kredītu iestādes kasierim. Punktīgs cilvēks uzročos saskaita atnesto, mašināli pāršķirsta, iegrāmato. Naudas glabāšanas un krāšanas efekts nenoliedzams. Naudas pulka vairāk, nekā kad tā mētājās pa kabatām, spieda maku. Kad algas dienā sievas aplasīja to, kas netika piešķirts droporgam kulturālas atpūtas organizēšanai, vīru pulciņā pasēdēšanai. Ēnu ekonomika aug. Aploksnes patīkami burzās un smuki čaukst. Te izgaismojumi nav vajadzīgi. Pelnījums jānogulda drošībā. Krājējs pēc dabas būdams, es arī internetbankā aplūkoju gada ieguvumu. 180 eiro. Neteiksim, ka naudas kā spaļu, bet cik tad atlicis līdz apaļiem diviem simtiem! Abi ar Veldziņu dzīvojam, ar eirīšiem neputinoties. Kā Lielais Pūks un Mazais Pūks Kastaņolā, taupīdami, atlikdami pa grasim. Un nu ir kopievākums manas jubilejas galda vīkšīšanai. Laikabiedri apciemos. Jāpacienā ar lašmaizīti, jāiepilina no pusstopa.

Man laimējies. Ne katram tā. Dažs noguldītājs brūkošā komercbankā paspēlējis tūkstošus un pat zārka naudu. Nākas konstatēt arī neiepriecinošus faktus. Bankā neviens eiro nedrīkst gulēt bezdarbībā, bet nereti īpašnieks iekritis azartā, un tad tādam beigas. Miljoni aiztecējuši kā pa meliorācijas caurulēm, iesūkušies smiltī, un tagad ir bankas, no kurām pāri palikuši tikai skursteņi. Pie mēmiem kūsājošās pagātnes lieciniekiem cilvēki apstājas kā pie pieminekļiem. Un domā par dzīvību, kad kādreiz lepnajā finanšu centrā bizenēja izsūtāmie zēni un rēķinveži, aiz lodziņiem sēdēja mazkustīgi klerki un savā aizņemtībā svarīgi soļoja valžu locekļi. Tais laikos pret čaulu kompāniju klātbūtni neiebilda. Intuitīvi juta, ka bankas klusā noslēgtībā var kārtot lietas, lai vairotos materiālās vērtības un pildītos īpašnieka kabatas. Daudziem pietika, uzlasot graudiem pilnas vārpas no sapiņķerētu pārskaitījumu lauka. Nerezidentu kāsēji pat skaitījās sistēmas pirmrindnieki ar labdarīgiem plāniem uzcelt kultūras namu, ierīkot izstāžu zāles.

Bija nost no acīm darbības. Notika visvisādi brīnumi. Rādījās, ka būs labi, bet bankas nosvila. Šķetinot atklājās – paši nodedzinājuši. Nevar atbalstīt amerikāņus, kas attiecības kārto no spēka pozīcijām, bet arī mūsu darbošanās nebija sevišķi godīga pret dolāru turētājiem. Tagad visi ir gudri un zina likumus. Ļaudis ir dažādi. Arī bankās. Dažs atkal meklē apkārtceļa līkumus, kā apiet obligāti ievērojamu, bargāku noteikumu punktus. Jāvērtē kopsakarībās, kāpēc kura banka tika pamesta. Jautājumi jārisina kompleksi. Jāskaidro, kāpēc FKTK bija sapulcēti no arkla paņemtie un no kurpniekdarbnīcām, kam finanšu parādības tā mazāk iznācis pētīt. Uzraugi saka – mēs visu nesaprotam. Bet var pajautāt. Nav jākaunas prasīt biedriem Vācijas Federatīvajā Republikā, Frankfurtē, amerikāņiem, ebrejiem, kam ķēriens naudas lietās. Uzskati gan krustojas. Dzirdami diametrāli pretēji spriedumi. Gadījies klausīties domas – arī šādas, no Sociālistiskā darba varoņa Aivara Lemberga, ka 5% nerezidentu naudas ierobežojuma šablonu nevarēs piemērot. Tomēr valdība pieliek plecu un izdomu, lai bankas sajustu atbalstu. Naudas plūsma bankās ir mūsu tautsaimniecības pulsa un asinsrites uzturēšana. Vadītājs Māris Kučinskis nepieder vienvirziena domātājiem. Izceļas ar elastīgu un vienmēr saprātīgu saimniekošanu. Par bankām nespriež strupi. Redz tās ekonomiskajā ainavā. Tomēr svārstās, ej nu zini, vai nav izsapņots, ka būsim banku lielvalsts kā Šveice. Arāju tautas valdības pirmā vīra prāts nesās uz sataupīšanas ekonomiku. Bankas bija tikai tāda palīgnozare. Nosaukums ietver ļipas būtību – ielāps, un daudzas bankas vairs nav. Bet vēl ir rijas. Vēl ir dzirnavas. Cukurfabriku pamati. Vēl ir veci vāgūži, pamesti konservu cehi, novārtā atstātas ābolu vīna spiedes. Tiem varētu piemeklēt kārtīgus izmantotājus un atjaunotājus. Lai budžets uzblīst no ražošanas.

LA.lv