Mobilā versija
+5.3°C
Sabīne, Sarma, Klaudijs
Pirmdiena, 5. decembris, 2016
3. janvāris, 2013
Drukāt

No svētku radītājiem pārvēršamies par svētku patērētājiem

Foto - LETAFoto - LETA

Gada nogalē mūsu pastkastes, mobilie telefoni un datoru ekrāni vai lūst no oficiālajiem un privātajiem laimes vēlējumiem. Cik tie patiesi, zina tikai paši sūtītāji. Man nekad nav gadījies saņemt vēlējumu pēc kaut kā ļoti ilgoties. Ir gan vēlēts, lai piepildās sapņi, taču ilgas un sapņi nav gluži viens un tas pats.

 

Sapņi ir pasīva nodošanās kaut kam, kamēr ilgas vienmēr nozīmē kustību un darbību piepildījuma virzienā. Tā kā ceļš pie dzīves piepildījuma ved caur sevis iepazīšanu, ir jāilgojas ne tik daudz pēc satikšanās ar citiem, kā ar sevi.

Ilgas liek pārvarēt ne tikai attālumus un ap-stākļus, bet arī pašam sevi. Kāds varens spēks piemita padomju cietumos, nometnēs un izsūtījumā vārdzināto ilgām! Tās turēja pie dzīvības arī tad, kad nebija pilnīgi nekā. Latvija viņiem bija kļuvusi par apsolīto zemi. Ilgas vienam pēc otra uz Sibīriju brīvprātīgi dzina vīrus pie sievām un sievas pie vīriem. Ilgodamies pēc Latvijas, trimdā nonākušie mītnes zemēs iekopa un gadu desmitiem uzturēja latviskuma saliņas. Galu galā šīs ilgas daudziem mūža nogalē lika atgriezties dzimtenē, bet daudziem viņu bērniem un mazbērniem trāpīja tieši sirdī, un viņi tai paklausīja.

Visas atmodas vienmēr ienākas no ilgām pēc fiziskās un garīgās brīvības, kamēr tikai tāda sapņošana par tām sabiedrību padara miegainu. Nereti mēs gluži kā bērni sapņojam par svētku tuvošanos un gaidām, lai mums tos kāds atnes. No svētku radītājiem, pašiem to nemaz nemanot, pārvēršamies par svētku patērētājiem. Dodiet mums koncertus, mundrinošas uzrunas, salūtu un klātus galdus! Sapņojot, gaidot un pieprasot cilvēki apdziest un garīgi aptaukojas.

Tik daudziem laime nozīmē pārticību, kaut gan īstenībā tā slēpjas saticībā. Saticīgie ir laimīgāki par pārtikušajiem. Neatkarības gados Latvijā ir sabrukušas tik daudzas pārtikušu ļaužu ģimenes.

Krieviem ir brīnišķīgs sakāmais: “S žiru besitsa” (pats vairs nezina, ko grib). Treknuma trakums liek skriet pakaļ laikmeta gara diktētai modei it visā, arī attiecībās. Saprotams, ka tad ir svarīgi tikai tas, kā jūtos es. Kā jūtas citi, tā ir viņu problēma.

Ir tik daudz dažādu Jaungada vēlējumu, bet nezin kāpēc izpaliek vēlējums ilgoties. Tiem, kas ir devušies pasaulē, jāvēl ilgas pēc mājām. Tiem, kas mājās, – ilgas saturēt ģimeni un pašas mājas. Tiem, kas taisās savu sirds aicinājumu atlikt uz vēlāku laiku, ilgas pēc piepildījuma. Tiem, kas pie varas, ilgas redzēt Latviju atspirgstam. Tiem, kas ir garīgos meklējumos, ilgas sastapt savu Dievu.

Lai mēs viens otram varētu novēlēt vissvarīgāko, otrs ir jāpazīst. Bet, lai iepazītu, ir nepieciešams laiks un klātbūtne. Kādā garīgajā dziesmā – lūgšanā ir brīnišķīgi Tirzmalietes vārdi: “Dod laimi, kura citiem neliek ciest!” Varbūt tieši šāds vēlējums mums šodien ir vajadzīgs visvairāk?

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+