No Tatarstānas neatkarības vairs nav palicis nekas 3
Pagājušā gadsimta deviņdesmitajos gados, kad Krievijā valdīja Boriss Jeļcins, Tatarstāna bija pa pusei neatkarīga bagāta republika. Tagad, Vladimira Putina laikā, no tai piešķirtajām tiesībām praktiski vairs nav palicis nekas, tā situāciju Tatarstānā vērtē somu laikraksta “Helsingin Sanomat” korespondents Peka Hakala.
Tatarstānā iegūst naftu un gāzi, un pēdējos gados naudu var pamanīt arī galvaspilsētas Kazaņas vaibstos. Otrā pasaules kara laikā uz šo apgabalu evakuēja daudzus smagās rūpniecības uzņēmumus, un arī vēlāk tur galvenokārt no Krievijas ievesti simtiem tūkstošu strādnieku. Padomju Savienības beigu posmā Tatarstāna bija viens no bagātākajiem Krievijas apgabaliem, bet no tur saražotā tikai divi procenti palika republikā. Tatarstānā sākās spēcīga tatāru nacionālā kustība, kas izveda Kazaņas ielās desmitiem tūkstošu cilvēku. Tatāri, aptuveni pieci procenti no visiem iedzīvotājiem, ir Krievijas lielākā nacionālā minoritāte. Gandrīz puse no viņiem dzīvo ārpus Tatarstānas dažādos Krievijas apgabalos.
Pēc Padomju Savienības sabrukuma divas Krievijas Federācijas republikas nepiekrita parakstīt jauno Krievijas konstitūciju un Savienības līgumu: Tatarstāna un Čečenija. 1992. gadā Tatarstāna pieņēma savu konstitūciju un suverenitātes deklarāciju, kurā paredzēja pakāpenisku nošķiršanos no Krievijas. Pēc sarunām starp Jeļcinu un ilggadējo Tatarstānas prezidentu Mintimeru Šaimijevu 1994. gadā tika parakstīts divpusējs līgums “par pilnvarām uz ierobežotu darbību”. Tas padarīja Tatarstānu par tikpat kā neatkarīgu valsti, kurai bija sava konstitūcija, sava ārpolitika, sava nacionālā, valodas un kultūras politika, neatkarīgs budžets un tiesības pieņemt likumus par zemes izmantošanu.
Pēc tam sākās “suverenitātes parāde”: gandrīz vai ikviens Krievijas apgabals pieņēma neatkarības deklarāciju un noslēdza ar Maskavu īpašu līgumu. Vienīgā, ar ko Maskava neapspriedās, bija Čečenija, kur sākās asiņains karš ar Krieviju. Šaimijevs sadarbojās ar toreizējo Maskavas mēru Juriju Lužkovu. Viņa partija “Tēvzeme – Visa Krievija” gribēja iecelt Lužkovu par Krievijas prezidentu. Maskava bija norūpējusies, ka Krievija sadalīsies atsevišķās daļās.
Notika citādi. Ar Jeļcina un partijas “Vienotība” atbalstu par premjerministru un vēlāk par prezidentu kļuva Putins. Jau pašā sākumā viņš divpusējos līgumus starp Maskavu un apgabaliem raksturoja kā “bumbu ar laika degli”, kas novedīs Krieviju zudībā. Putins sāka būvēt centralizētu valsti un varas vertikāli, reģioniem nonākot aizvien ciešākā viņa pārvaldē. Vienlaikus Krievija praktiski kļuva par vienpartijas valsti. Šo partiju sauc “Vienotā Krievija”.
Divpusējo līgumu starp Kazaņu un Maskavu atjaunoja 2004. un 2007. gadā, kad no tā izmeta visu būtisko. Toreiz strīds izcēlies tikai par to, kas atlicis, – izglītība tatāru valodā un prasība, lai prezidents prastu divas valodas – krievu un tatāru. 2007. gada līguma darbība beidzās šā gada augustā, un Maskava to vairs nav atjaunojusi. Tatarstāna ir centusies piesaistīt ārvalstu ieguldījumus, arī no musulmaņu valstīm. Turcijai un Irānai ir konsulāti Kazaņā. Pašreizējais prezidents Rustans Minnihanovs ir čakli apmeklējis dažādas valstis, cenšoties pievilināt investorus, bet tagad tas nav viegli, jo “viss iet caur Maskavu un Maskava ir aizdomīga”.
