Mobilā versija
-1.7°C
Niklāvs, Nikola, Nikolajs, Niks
Otrdiena, 6. decembris, 2016
4. marts, 2016
Drukāt

Sabiedriskie mediji – no valsts maka vai skatītāju kabatas? (2)

Foto - AFP/LETAFoto - AFP/LETA

Lielākajā daļā valstu, kas apvienojušās Eiropas Raidorganizāciju asociācijā (EBU), finansējums sabiedriskajiem medijiem tiek nodrošināts pilnībā no valsts budžeta dotācijām vai arī no abonentmaksām, atstājot tikai nelielu daļu mediju finansēšanas no reklāmām. Latvijā ik pa laikam raisās diskusija par sabiedrisko mediju iziešanu no reklāmas tirgus, un arī deviņdesmitajos gados apspriestā ideja par finansējuma nodrošināšanu no abonentmaksām nav nokavēta.

 

Lielāks caurspīdīgums darījumos

EBU veiktajā apskatā par sabiedrisko mediju finansējumu norādīts, ka 2014. gadā 22 EBU dalībvalstu sabiedriskie mediji lielākoties tika finansēti no valsts budžeta dotācijām, turpretim 20 valstu medijiem finansējums tika ņemts no abonentmaksām. Tikai divās valstīs – Polijā un Maltā – galvenais sabiedrisko mediju ienākumu avots bija reklāmas.

Latvijā saskaņā ar EBU datiem, sabiedriskie mediji finansējumu saņem galvenokārt (78%) no valsts budžeta līdzekļiem, bet 16% finansējuma veido ieņēmumi no reklāmas, tikai 6 procenti ir citi finansiālie ieņēmumi.

Latvijā iecerēta sabiedrisko mediju pakāpeniska iziešana no reklāmas tirgus. Aktīvi Latvijā šo ideju proponē komercmediji, kuri uzskata, ka sabiedrisko mediju piedalīšanās ietekmējot kopējo mediju reklāmas tirgu, kurā zaudētāji šajā gadījumā esot komerciālie radio un televīzijas. Latvijas Raid­organizāciju asociācijas vadītāja Gunta Līdaka norāda: “Sabiedrisko mediju dalība transformē reklāmas tirgu un to ietekmē, un rodas cenu dempings. Ja mums būtu skaidrs sabiedrisko mediju finansēšanas modelis, piemēram, finansējums, sabiedriskajiem medijiem būtu tikai no valsts budžeta līdzekļiem, tad sabiedriskie mediji neizvērstu agresīvas reklāmas piesaistes kampaņas,” pieļauj G. Līdaka.

Viņa arī uzsver, ka līdzdalība reklāmas tirgū sabiedriskajiem medijiem ļaujot neatklāt informāciju par noteiktu projektu izmaksām sabiedrībai, ļaujot attaisnoties ar komercnoslēpumu. Viņa uzskata, ka šis jautājums aktīvi jārisina Nacionālajai elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomei. Nacionālās elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomes (NEPLP) locekle Dace Ķezbere apstiprina, ka ideju par sabiedrisko mediju iziešana no reklāmas tirgus aktīvi reklamējot komercmediju pārstāvji, tomēr pret šo scenāriju NEPLP neiebilstot, taču tam no valsts budžeta būtu nepieciešami papildu 8 miljoni eiro. NEPLP locekle norāda, ka sabiedrisko mediju iziešana no reklāmas tirgus nodrošinātu iespēju tiem nedzīties pēc reitingiem un piedāvāt daudzveidīgāku, dažādas sabiedrības grupas aptverošu saturu. “Būtu labi, ja sabiedriskajos medijos būtu vairāk raidījumu bērniem un izglītojošas pārraides. Nav jābūt tā kā pašlaik, kad Latvijas Televīzija cīnās par auditoriju vecumā līdz 35 gadiem. Tas ir arī politisks jautājums, par kuru jāizšķiras valdībai,” piebilst D. Ķezbere.

 

Igaunijā – jau desmit gadu

“Par labu sabiedrisko mediju iziešanai no reklāmas tirgus būtu tas, ka tad sabiedriskie mediji varētu nekonkurēt par finansējumu, veidojot dažādus šovus, kas raksturīgi komercmedijiem lielas auditorijas piesaistei. Sabiedrisko mediju saturs kļūtu daudzveidīgāks,” piebilst A. Rožukalne. Igaunijā jau apmēram desmit gadus sabiedriskie mediji ir ārpus reklāmas tirgus. Kā norāda A. Rožukalne, ilgtermiņā mūsu ziemeļu kaimiņi ir ieguvēji – Igaunijas sabiedriskais medijs (ERR) kļuvis spēcīgāks, kvalitatīvāks, tam ir lielāka uzticamība sabiedrībā. Tomēr viņa atgādina, ka arī citās Eiropas valstīs nelielu devu finansējuma sabiedriskie mediji saņem no reklāmdevēju naudas, piemēram, tas attiecas uz lieliem kultūras un sporta pasākumiem, kuru izmaksas ir ļoti augstas, un tādēļ tādas valstis kā Vācija un Zviedrija izvēlas šādus modeļus. Tāpat, ja Latvijā notiks sabiedrisko mediju iziešana no reklāmas tirgus, nebūs arī panacejas komercmedijiem, jo, piemēram, ir noteikts reklāmdevēju segments, kas vēlas reklāmu izvietot sabiedriskajos medijos, jo komercmediju un sabiedrisko mediju auditorijas struktūras atšķiras.

 

Ideja par abonentmaksām ir dzīva

Deviņdesmitajos gados noritēja aktīvas diskusijas, vai Latvijā nevajadzētu ievest abonentmaksas medijiem. Piemēram, Vācijā sabiedriskos medijus finansē no mājsaimniecību ikmēneša maksājumiem aptuveni 17 eiro apmērā. Toreiz Latvijā diskusija apstājās pie abonentmaksu iekasēšanas mehānismiem un administrēšanas izmaksām. “Ja toreiz būtu bijusi politiskā griba, abonentmaksu varēja ieviest,” uzsver D. Ķezbere. Savukārt A. Rožukalne uzsver, ka jautājumu par sabiedrisko mediju finansēšanu no abonentmaksām var aktualizēt un nevajag apgalvot, ka “vilciens ir aizgājis”, piemēram, katru mēnesi cilvēks pie elektrības rēķina piemaksātu 50 centus kā maksājumu par sabiedriskajiem medijiem.

“Seši eiro gada griezumā nav liels skaitlis. Tas ir viens kokteilis, vai trīs lielas šokolādes tāfelītes. Ja šāda sabiedrisko mediju finansēšanas sistēma tiktu ieviesta Latvijā, tad cilvēkiem būtu lielāka apziņa, ka viņi ar savu maksājumu piedalās tā veidošanā un darbā. Tomēr joprojām Latvijā valda maldīga izpratne, ka valsts budžeta finansējums medijiem nozīmē, ka tie esot “valsts” mediji. Sabiedriskajiem medijiem būtu jādod iespēja šo modeli ieviest. Būs cilvēki, kas teiks, kāpēc viņiem jāmaksā par sabiedriskajiem medijiem, ja ir kādas lietas, kas viņiem nepatīk. Šāda attieksme pret sabiedriskajiem medijiem nav godīga. Mēs taču neatsakāmies maksāt ceļa nodokli, līdz brīdim, kad visi autoceļi būs sakārtoti,” argumentē A. Rožukalne.

 

Zviedrijā un Vācijā – ilggadīga tradīcija

“Zviedrijā abonentmaksas par sabiedriskajiem medijiem nonāk pie administrējošās institūcijas, kas naudu pārdala televīzijai vai radio. Šī institūcija ir brīva no visu veidu politiskajām ietekmēm, piemēram, no tā, kādam saturam vajadzētu būt medijos. To jau lemj mediju vadība un redaktori, un šāda sistēma ir par labu preses brīvībai,” uzsver Zviedrijas mediju kritikas portāla “Mediavärlden” redaktors un līdz­īpašnieks Mikaēls Marklunds. Viņš norāda, ka Zviedrijā tādos lielos notikumos kā olimpiskās spēles vai pasaules hokeja čempionāts to pārraižu nodrošināšanai tiekot piesaistīti sponsori. Vācijā jau ir gadu desmitiem ilga abonentmaksu tradīcija.

Kā uzsver Vācijas žurnālists Verners Lange, kurš specializējies mediju kritikā, šī sistēma ilglaicīgi ir nodrošinājusi augstu Vācijas sabiedrisko mediju kvalitāti. Tomēr pašlaik Vācijas sabiedriskajiem medijiem, viņaprāt, nepieciešama diskusija par to, kā uzturēt kvalitāti, jo to reakcija uz patvēruma meklētāju krīzi mēdz būt nekritiska un bieži atspoguļo Vācijas valdības oficiālo pozīciju. “Sabiedrisko mediju vadītāji un redaktori noliedz kritiku un uzskata, ka viņi visu dara pareizi,” piebilst V. Lange. Viņš norāda, ka vaina jau nav finansēšanas sistēmā, bet tajā, ka žurnālisti neatzīstot savas kļūdas, jo baidoties, ka tas var ietekmēt viņu karjeru.

Tāpat viņš ievērojis, ka patvēruma meklētāju jautājumos Vācijas sabiedriskajos medijos trūkst kritiskas žurnālistikas, piemēram, viņš asi kritizē to, ka žurnālisti ar novēlošanos ziņojuši par Jaungada notikumiem Ķelnē. “Tur bija klāt filmēšanas komandas, taču tās uz notiekošo nereaģēja,” saka V. Lange. Viņš uzsver, ka diskusijai par žurnālistikas kvalitāti Vācijā jābūt un medijiem vajadzētu kritiskāk izvērtēt notiekošo – ir skaidrs, ka ne jau starp miljons patvēruma meklētāju, kuri ieradušies Vācijā, ir tikai labi cilvēki. Tāpat viņš aicina Vācijas medijos analizēt kultūras, no kurām nāk patvēruma meklētāji, piemēram, to tradīcijas attieksmē pret sievietēm un seksuālajām minoritātēm un politiskās nostādnes.

 

Mediji_8

Pievienot komentāru

Komentāri (2)

  1. uz saulaino tāli Atbildēt

    Pirms ieviest abonentmaksu , vajag pārliecināties , vai cilvēkam mājās ir televizors, vai pienāk signāls, vai var samaksāt par elektroenerģiju, un turpmāk arī abonentmaksu par vadiem, kuri pie mājas tika pievilkti kolhozu laikos. Tiem, kuri gozējas TV ekrānos no rīta līdz vakaram ,arī 600 eiro gadā ir nemanāmi. Bet ideja ir laba un svētīga, ja vajag pagrābt naudu valsts tēriņiem, pielikt visiem pie elektrības rēķiniem kā abonentmaksu. Elektrību vari netērēt.

  2. Es par… abonentmaksu un katram TV kanālam atsevišķi, kā ts bija (nez vai ir tā arī tagad?) Anglijā, lai var katrs pats to savu paketi izveidot. Nu nevajag man vienu un to pašu n-tajos veidos, kā ziņās pa provi…
    vai arī kad jāspiež visi kanāli pēc kārtas, lai ko veinu un skatāmu tajos atrastu.
    Programmu lasīt ne tik nav iedvesmas, jo tāpat naz zināms, kāds “kaķis tur maisā” – katrā raidījumā…
    Tātad vnk ir `pārbaudītas vērtības` – kuri kanāli i skatāmi apriori un kuri vispār ne.
    🙂

Draugiem Facebook Twitter Google+