No vēža cieta arī pirmatnējie cilvēki 0
Uzskats, ka senatnē cilvēki neslimoja ar vēzi un citiem ļaundabīgiem audzējiem un tā ir tikai mūsdienu piesārņotajai videi raksturīga slimība, neatbilst patiesībai, liecina kaulu materiāla analīze no senajiem apbedījumiem.
Starptautiska ASV, Kanādas un Krievijas zinātnieku grupa, izpētot 4500 gadu sena bronzas laikmeta cilvēka skeletu, atklājusi vienu no senākajiem zināmajiem ļaundabīgā audzēja – karcinomas – gadījumiem, decembra numurā raksta medicīnas un bioloģijas jautājumiem veltītais žurnāls “PLOS ONE”.
No karcinomas metastāzēm cieta bronzas laikmetā Krievijas Piebaikāla reģionā dzīvojušais cilvēks, kura skeletu 1992. gadā atrada izrakumos Angāras upes krastā, Irkutskas apgabalā pie Kamenkas ciema. Senais Austrumsibīrijas mednieks – vācējs bija nomiris 35 – 45 gadu vecumā.
Pētnieku uzmanību skeleta attīrīšanas brīdī piesaistīja savādie bojājumi “it kā kaulus būtu saēdusi kode”. Virsmas sairumi 1- 60 mm diametrā tika konstatēti uz galvaskausa, mugurkaulā, krusta kaulā, ribās, krūšu kaulā, lāpstiņās, plecu kaulā un atslēgas kaulā. Vissmagāk bija cietis gūžas kauls. Tika izskatītas dažādu slimību versijas līdz kanādiešu zinātnieku veiktā radiogrāfiskā analīze kopā ar citām diagnosticēšanas metodēm uzrādīja karcinomu. Acīmredzot, tā bija sākusies plaušās vai prostatā, bet metastāzes iestiepušās kaulos pa visu ķermeni.
Pētījumā iesaistītās Irkutskas Valsts universitātes arheologs Vladimirs Bazaļevskis norāda, ka senie cilvēki slimojuši ar vēzi un ļaundabīgajiem audzējiem biežāk nekā mūsdienās iedomājas. Onkoloģisko saslimšanu pazīmes bijušas jau neandertāliešiem un to simptomi pirmo reizi aprakstīti senēģiptiešu papirusā 1600 gadu p.m.ē.. Izrakumos iegūto pierādījumu gan vēl ir relatīvi maz, taču aprakstu specializētajā arheoloģijas un paleontoloģijas literatūrā kļūst aizvien vairāk.
Pirmatnējie mednieki un vācēji daudz laika pavadīja pie ugunskuriem, pastāvīgi saelpojoties dūmus, kas varēja novest līdz plaušu vēzim. Konkrētais Angāras upes krasta iemītnieks acīmredzot visu mūžu cieta no sāpēm un asiņošanas. Bazaļevska ieskatā uz sāpēm norāda arī rituālā karote ar izlocītu čūskveida rokturi, kuru palicēji ielikuši mirušajam kapā.
