Kultūra
Teātris un kino

Indra Roga: Vientulība sabiedrībā nupat aug ļoti spēcīgi 5


Indra Roga
Indra Roga
Foto – Timurs Subhankulovs

Viens no galvenajiem pārsteigumiem, ar ko saistās šī teātra sezona – līdzšinējā Nacionālā teātra štata režisore Indra Roga kļuvusi par Valmieras Drāmas teātra māksliniecisko vadītāju. Savukārt Nacionālajā teātrī 14. septembrī pirmizrādes priekškaru vērs Ingas Ābeles romāna “Klūgu mūks” iestudējums Indras Rogas režijā.

– Valmieras teātris, prezentējot savu jauno sezonu, uzsvaru licis uz stiprajām sievietēm. Nu arī pašā teātrī pie stūres divas stipras sievietes.

I. Roga: – Nedomāju, ka tam kāds sakars ar dzimumu. Evita (Valmieras teātra direktore Evita Sniedze. – V. K.) bija nolēmusi man piedāvāt kļūt par teātra māksliniecisko vadītāju, kas man ir liels izaicinājums. Kopš pagājušā gada sākuma bija tāda “pielaikošanās”. Sāku strādāt ar sezonu, nebūdama vēl šajā amatā, pamēģināju, kā būs. Jūnijā parakstījām līgumu.

– Runājot par Valmieras teātra vīziju jūsu skatījumā, teicāt, ka tas būs dramatiskais teātris ar akcentu uz aktiera spēli. Vai tā Valmierā nebija jau līdz šim?

– Jā, protams, tāpēc tur esmu braukusi un veidojusi izrādes, tāpēc piekritu jaunajam izaicinājumam. Mani ļoti interesē šī lieta un vieta, šķiet ļoti svarīgi sargāt un glabāt šo salu, kur nav nevajadzīgu piemaisījumu. Tas nenozīmē, ka dramatiskā teātrī iztiksim bez mūzikas. Bet vārdos ir grūti formulēt to intuitīvo asinsgrupas saderības sajūtu. Valmierā ir ideāla proporcija dramatiskā teātra izrādēm, jo lielajā zālē ir tikai 400 skatītāju vietu. Brīnišķīga apaļā zāle, mansards. Es ļoti vēlos, lai skatītājs Valmierā būtu draugs, lai mēs varētu svinēt dzīvi kopā – nopietnības un līksmības savienojumā radot kvalitatīvu prieku cilvēkiem par pašu dzīvošanu, viņu mūžu, kas katram ir tikai viens. Apkārt individuālajiem cilvēciskajiem jautājumiem droši vien veidojas kopējā intuitīvā sajūta, neliekot akcentu uz sociālām lietām. Gan jau tās nāks līdzās, paralēli. Mūsējais Valmierā droši vien nebūs provokatīvs teātris, bet tāds, kur sarunāties, lai cilvēks nejustos vientuļš ar sevi un savu dzīvi. Man šķiet, vientulība sabiedrībā nupat aug ļoti spēcīgi. Nu kāpēc cilvēks nāk uz teātri? Lai nebūtu viens, jo teātrī ir dzīvais kontakts, dzīva māksla, un dzīvu aktieri nekas nevar aizstāt. Un tas ir galvenais teātrī.

– Pieminējāt vientulību. Vai tas nešķiet pretrunā ar arvien straujāk joņojošo laiku ar visdažādākajām komunikācijas iespējām?

– Pār pasauli sāk valdīt cipari. Egoisms iekarojis arvien augstāku vietu vērtību skalā, kalpojam ikdienišķajam, pavadām mūžu kaut kādās praktiski eksistenciālās bailēs. Bet tas taču dzīvē nav galvenais. Man gribētos, lai ir izrādes, uz kurām var atnākt ar ģimeni, runāt par nopietnām lietām, varbūt nedarot to pārlieku smagi, bet vairojot prieku un pašas dzīves vērtības izjūtu.

– Bet kā ar jūsu radošo kapacitāti?

– Valmierā patlaban esmu bezalgas atvaļinājumā. “Klūgu mūkam” atdodu visu savu laiku līdz pirmizrādei 14. septembrī un tad pieslēdzos atpakaļ Valmierai un jaunajam, šim teātrim uzņemtajam aktieru kursam. Skaidrs, ka dzīve būs kā špagatā. Rīgā man meita iet skolā un vīrs (režisors Mihails Gruzdovs. – V. K.) strādā. Šajā sezonā līdzās “Klūgu mūkam” man ir otrs iestudējums Valmieras teātrī – 23. februārī nāks laukā Latvijas simtgadei veltīts lieldarbs “Vidzemes stāsti un noveles”.

Galerijas nosaukums


– Droši vien vasara pagāja ar Ingas Ābeles “Klūgu mūku”…

– Jau no iepriekšējā gada aprīļa! Arī “Vidzemes stāsti un noveles” manī grozās un notiek jau krietnu laiku. Izrādes gatavoju ilgi. Kad sākšu strādāt ar “Vidzemes stāstiem un novelēm”, vajadzētu jau domāt par nākamo sezonu …

– Kas uzrunāja “Klūgu mūkā”?

– Iekodētais apliecinājums. Tas ir ļoti apliecinošs romāns, kas piešķir vērtību ikvienam šķietami it kā maznozīmīgam liktenim, piešķir vērtību katrai nodzīvotai dzīvei. Tā enerģija, kuru cilvēks mūža garumā palaiž un rada, nekur nepazūd. Kā sapņojam šobrīd un tagad, tā dzīvos tālāk mūsu nākamās paaudzes.

– Esmu gan no daža laba “Klūgu mūku” izlasījuša dzirdējusi, ka gribas raudāt par cilvēku, galveno varoni Franci Sebaldu – viņa prototips ir Francis Trasuns, katoļu priesteris, ievērojams valstsvīrs –, kurš kalpojis lielai lietai, uzcēlis savu baznīcu un galu galā pats no tās ticis izraidīts. Tas nemaz neizklausās tik apliecinoši.

– Bet paskatieties uz lielu cilvēku likteņiem! Kad bijis citādi? Bet… izdzina, neizdzina no baznīcas – tās visas ir putas. Tas var būt sociāli, ārēji un vēl visādi svarīgi, bet galu galā izrādās, ka cilvēka galvenais dzīves uzdevums ir bijis pavisam cits. Francim – vardarbīgi atlaist grēkus Marijai. (Izšķiroties kļūt par katoļu priesteri, romānā Francis pamet savu pirmo mīlestību Zuzi, no kuras rodas divas meitas Marija un Terēze. – V. K.) Ar visām šīm sievietēm viņš satiekas vēl un vēlreiz. Tas nozīmē, ka lieta, kurā kaut kas nav līdz galam pareizi izdarīts, pie tevis atgriežas vēl un vēlreiz. Un to vajag sakārtot. Tu vari uz priekšu iet tikai tad, ja esi izlīdzinājis to, ko nevar atstāt nepiedotu un nenolīdzinātu.

– Romānā tik skaistā meitene Zuze nespēj paturēt Franci ar visiem saviem sievietes ieročiem. Viņš kļūst par katoļu priesteri. Bet vai atteikšanās no personiskās laimes vispār ir kādas lielas idejas vērta?

– Es nezinu. Uz to neviens īsti nevar atbildēt – ir vai nav tā vērts. Katrs liktenis ir unikāls. Mums visiem ir kaut kas nolemts un kaut kādos brīžos nākas izšķirties. Zuze, jā, no vienas puses, Franča lēmumu saprata, bet pēc tam nesamierinājās…

– Otrs Sebaldu dēls sapņoja par lidošanu, bet spārnus viņam dzīve apcirpa.

– Bet Jezupa dēls taču lido! Tieši tur slēpjas Ingas Ābeles optimisms. Mēs nevaram no sava “mazā” redzesleņķa saskatīt Dieva nolūkus vai plānus, kā pasaule attīstās. Tāpēc jau runāju par enerģiju – par ko sapņosim šodien, mūsu mūža laikā, varbūt pašiem neizdosies to izdarīt, bet nākamā paaudze noteikti īstenos. Sapņi nekur nepazūd, un tur sākas katras dzīves vērtība. Iekšpusē, jā, mēs plosāmies, cīnāmies, raudam, pārdzīvojam, bet, ja paņem tālāku skatpunktu, paveras plašāks apvārsnis. Jezups aizgāja, nomira turpat savā “Vilku dobē”, bet viņa dēls aizlidoja. Protams, arī viņam nākotnē būs jāizdzer savs rūgtuma kauss, jo viss ir savstarpēji saistīts. Līdzīgi kā Pasternakam “Doktorā Živago”. Katra izvēle, katra lieta, katrs mūsu sapnis īstenojas. Un to “pēc tam” tu arī pats redzēsi no kāda augstāka, cita “turienes skatpunkta”.

– Par “Doktoru Živago” jums kritika pārmeta, ka izrādē pārāk daudz līniju, kurām skatītājs nespēj izsekot. Kādēļ “Klūgu mūka” dramatizējumu neuzticējāt romāna autorei Ingai Ābelei, kura taču zina savā tekstā katru vārdu, visu attiecību līkločus …

– Ticiet man, vairs nezinu. Mēs ar Ingu sākumā domājām, ka varētu dramatizējumu veidot kopā vai sadarbībā, bet Ingai tapa romāns “Duna”. Otrkārt, man bija svarīgi atrast manu skatpunktu, režijas ieceri, ieraudzīt to īsto atslēdziņu. Citādi tādu lielu romānu uz skatuves nevar uzlikt. Un tā atslēdziņa man radās iepriekšējā gada aprīlī, esot radošā komandējumā Maskavā, ieejot Gogoļa mājā, kur ir tāda telpa “Poetičeskoje prostranstvo” (poētiskā telpa – krievu val.) Un iekrītot rokās šai atslēdziņai, es atbrīvojos no nepieciešamības apkalpot visu, kas romānā ir.

– Bet darbība taču notiks Ingas Ābeles aprakstītajā laikā, pagājušajā un aizpagājušajā gadsimtā?

– Darbība izrādē norisināsies dažādos laikos, bet principā viss satek mūsdienās. Mēs dzīvojam šodien. Kāpēc skatāmies atpakaļ? Lai rastu atbildes uz šodienas jautājumiem. Mans “Klūgu mūks” būs tāds ceļojums laikā.

– Kā jūs tulkotu romāna nosaukumu “Klūgu mūks”?

– Brīnišķīgs domas lidojums. Latgalē mūka ir ceļmalas krucifikss, kur var palūgt Dievu un iet savu ceļu tālāk. Francis kļūst par mūku. Un vēl vijas klūgu pinumi, romānā eksistē klūgu spārni, ar kuriem Jezups gribēja uzlidot… Burvīgs, dziļš, neviennozīmīgs romāna nosaukums. Un līdz ar to arī pats šī darba vēstījums.

– Vai jūs pašu, romānu lasot, kaut kas pārsteidza? Vai atklājāt sev ko nezināmu par tajā aprakstīto laiku?

– Cik ģeniāli Inga apraksta nāvi, mīlas naktis, piedzimšanu! Tie ir trīs punkti, kad gribas raudāt, jūtot viņas redzējumu un atklāsmi. Cēlos sešos no rīta, lai lasītu romānu, kamēr meitai jāiet uz skolu. Skaista iegrimšana grāmatā.

– Romāna autore man intervijā savulaik sacīja, ka sākumā darbs viņai padevies, kā tolaik teiktu, tāds “baltisks”. Lai to padarītu krāšņāku, viņa ieviesusi latgaļu vārdus, kuri vēl nav tik tālu prom no mums. Vai arī uz skatuves skanēs latgaliskums?

– Jā, vietām izskanēs un dažiem aktieriem nāksies riktīgi pacīnīties ar šiem latgaļu vārdiem. Taču valodu sajaukums būs vēl lielāks, jo Inga solīja iepludināt izrādē arī lietuviešu valodu. Man patīk tā Bābele, kas mutuļo šajā romānā, attēlotā vide, kur visi bija kopā – poļi, leiši, krievi, ebreji, lietuvieši, latgaļi… Visa šī valodu putra, no kuras galu galā izšķīlās Latvijas valsts.

– Varbūt atklāsit arī galveno varoņu atveidotāju izvēles principus?

– Franci spēlēs Kārlis Reijers un jau kā pieaugušu vīru Gundars Grasbergs. Jezupu tēlos Igors Šelegovskis un Ivars Kļavinskis. Ir aktieri gargabalnieki un ir sprinteri. Bet kopumā uz skatuves ir trīsdesmit viens aktieris. Godīgi sakot, diezgan riskanti, traks gājiens. Taču arī Franča liktenī ik pa brīdim ielaužas kāds personāžs un pazūd kā komēta, atstājot savu sāpīti, nelaimi.

– Šajā sezonā jums interesanti sanācis – Vitebskas guberņa “Klūgu mūkā” un Vidzemes guberņa “Vidzemes stāstos un novelēs”.

Saistītie raksti

– Un abos darbos ārkārtīgi interesants laikmets. Izveidojies kaut kāds diptihs, varbūt vienam esmu arī mazliet pasmēlusies no otra… Ielūkojoties tā laika reālijās un realitātēs, tu pēkšņi saproti, ko tad Blaumanis īsti rakstīja, kāpēc viņa varoņi rīkojās tā un ne citādi. Dievs laikam bija gribējis, lai piedzimtu Latvija, jo mēs nevarētu paši izķepuroties, ja nebijusi cīņa starp divām lielvarām. Pa vidu izsprukām. Arī skolu un izglītības lietās. Vācieši cīnījās par savu, krievi par pareizticību, un galu galā radās latviešu skolas, sāka izglītot zemniekus. Izvēlējāmies Blaumaņa noveles, kas plašam lokam varbūt mazāk zināmas – “Bērtuļa pirksts”, “Nauda zeķē”, “Romeo un Jūlija”, “Spijēnos”, “Cūka, kas runājusi”.

Dažās no tām notiek visai trakas lietas – mazliet neatbilstoši ne vienam vien stereotipam, piemēram, latviešu precēšanās ieražām. Cik nav dzirdēts – re, kā gribēja kļūt par saimnieci un apprecējās ar to veci. Bet ir arī varianti, kad puiši precējās ar gados krietni vecākām. Motivācijas saprast palīdz tieši realitātes, laikmeta izpēte, un tad atklājas interesantas lietas. Jauns cilvēks, kurš nepārzina to laiku, Blaumaņa noveles laikam uztver citādi. Un tas man liekas forši. Bet mēs mēģināsim šīs motivācijas atklāt. Nu, piemēram, zaldātos puisi varēja nepaņemt, ja viņš bija vienīgais apgādnieks, ja viņam bija mājas, bet lai tās nopirktu… Apkārt valdošā likumu un nodokļu sistēma, no kuras arī šodien esam atkarīgi, ietekmēja visparastākos lēmumus un rīcību, kas atstāja neizdzēšanu iespaidu uz visu cilvēka tālāko mūžu. Labi, Blaumaņa laikā nevienu zaldātos uz 25 gadiem vairs neņēma, no Vidzemes guberņas nākušam armijai bija jāziedo septiņi savas dzīves gadi, bet atceros, kā manā jaunībā puiši tik nelocījās, lai uz tiem diviem gadiem viņus nepaņemtu padomju armijā… Vidzemniekus iepriecinās Mārča Auziņa klātbūtne izrādes radošajā komandā. Viņš raksta oriģinālmūziku džeza stilā.

LA.lv