Mobilā versija
Brīdinājums +14.1°C
Rodrigo, Rauls
Svētdiena, 24. septembris, 2017
24. augusts, 2017
Drukāt

Indra Roga: Vientulība sabiedrībā nupat aug ļoti spēcīgi (5)

Foto - Timurs SubhankulovsFoto - Timurs Subhankulovs

Viens no galvenajiem pārsteigumiem, ar ko saistās šī teātra sezona – līdzšinējā Nacionālā teātra štata režisore Indra Roga kļuvusi par Valmieras Drāmas teātra māksliniecisko vadītāju. Savukārt Nacionālajā teātrī 14. septembrī pirmizrādes priekškaru vērs Ingas Ābeles romāna “Klūgu mūks” iestudējums Indras Rogas režijā.

– Valmieras teātris, prezentējot savu jauno sezonu, uzsvaru licis uz stiprajām sievietēm. Nu arī pašā teātrī pie stūres divas stipras sievietes.

I. Roga: – Nedomāju, ka tam kāds sakars ar dzimumu. Evita (Valmieras teātra direktore Evita Sniedze. – V. K.) bija nolēmusi man piedāvāt kļūt par teātra māksliniecisko vadītāju, kas man ir liels izaicinājums. Kopš pagājušā gada sākuma bija tāda “pielaikošanās”. Sāku strādāt ar sezonu, nebūdama vēl šajā amatā, pamēģināju, kā būs. Jūnijā parakstījām līgumu.

– Runājot par Valmieras teātra vīziju jūsu skatījumā, teicāt, ka tas būs dramatiskais teātris ar akcentu uz aktiera spēli. Vai tā Valmierā nebija jau līdz šim?

– Jā, protams, tāpēc tur esmu braukusi un veidojusi izrādes, tāpēc piekritu jaunajam izaicinājumam. Mani ļoti interesē šī lieta un vieta, šķiet ļoti svarīgi sargāt un glabāt šo salu, kur nav nevajadzīgu piemaisījumu. Tas nenozīmē, ka dramatiskā teātrī iztiksim bez mūzikas. Bet vārdos ir grūti formulēt to intuitīvo asinsgrupas saderības sajūtu. Valmierā ir ideāla proporcija dramatiskā teātra izrādēm, jo lielajā zālē ir tikai 400 skatītāju vietu. Brīnišķīga apaļā zāle, mansards. Es ļoti vēlos, lai skatītājs Valmierā būtu draugs, lai mēs varētu svinēt dzīvi kopā – nopietnības un līksmības savienojumā radot kvalitatīvu prieku cilvēkiem par pašu dzīvošanu, viņu mūžu, kas katram ir tikai viens. Apkārt individuālajiem cilvēciskajiem jautājumiem droši vien veidojas kopējā intuitīvā sajūta, neliekot akcentu uz sociālām lietām. Gan jau tās nāks līdzās, paralēli. Mūsējais Valmierā droši vien nebūs provokatīvs teātris, bet tāds, kur sarunāties, lai cilvēks nejustos vientuļš ar sevi un savu dzīvi. Man šķiet, vientulība sabiedrībā nupat aug ļoti spēcīgi. Nu kāpēc cilvēks nāk uz teātri? Lai nebūtu viens, jo teātrī ir dzīvais kontakts, dzīva māksla, un dzīvu aktieri nekas nevar aizstāt. Un tas ir galvenais teātrī.

– Pieminējāt vientulību. Vai tas nešķiet pretrunā ar arvien straujāk joņojošo laiku ar visdažādākajām komunikācijas iespējām?

– Pār pasauli sāk valdīt cipari. Egoisms iekarojis arvien augstāku vietu vērtību skalā, kalpojam ikdienišķajam, pavadām mūžu kaut kādās praktiski eksistenciālās bailēs. Bet tas taču dzīvē nav galvenais. Man gribētos, lai ir izrādes, uz kurām var atnākt ar ģimeni, runāt par nopietnām lietām, varbūt nedarot to pārlieku smagi, bet vairojot prieku un pašas dzīves vērtības izjūtu.

– Bet kā ar jūsu radošo kapacitāti?

– Valmierā patlaban esmu bezalgas atvaļinājumā. “Klūgu mūkam” atdodu visu savu laiku līdz pirmizrādei 14. septembrī un tad pieslēdzos atpakaļ Valmierai un jaunajam, šim teātrim uzņemtajam aktieru kursam. Skaidrs, ka dzīve būs kā špagatā. Rīgā man meita iet skolā un vīrs (režisors Mihails Gruzdovs. – V. K.) strādā. Šajā sezonā līdzās “Klūgu mūkam” man ir otrs iestudējums Valmieras teātrī – 23. februārī nāks laukā Latvijas simtgadei veltīts lieldarbs “Vidzemes stāsti un noveles”.

Pievienot komentāru

Komentāri (5)

  1. Man teātris ir sava veida namaste. Ne vienmēr un visur, bet bieži.

    Tagad aizdomājos, vai visi tie, kas iet uz teātri, ir vientuļi, un vai visi, kas ir vientuļi, iet uz teātri. Un kāda varētu būt attieksme pret režisori, kas uzskata, ka izrādes apmeklē garlaicības vai sabiedrības trūkuma dēļ.

  2. daudzbērnu ģimeni teātrī

  3. Nejauka taa Roga man skjiet. Karjeriste. Dzirdeju, kaa vinja uz ielas lamajas ar veco krievu rezisoru, kuru acimredzami nebij apprecejusi milestibas delj.
    Un zinat kaa sauc sievietes, kuras taisa karjeru caur gultu..
    Tas nav cienijamas sievietes. Vismaz kartigaa sabiedribaa ne.

  4. Ja apmeklēt teātri ir ierasts jau no bērnības, tad diez vai tā ir vientulība, kas mudina iet uz teātri. Kā tad ar operu, baletu un grāmatu lasīšanu? Manuprāt, vai nu cilvēkā ir šī vajadzība pēc kultūras un mākslas, vai nav.

    • Pilnīgi piekrītu, ka nepieciešamībai pēc teātra nav nekāda sakara ar vientulību vai ar vēlmi no tās izvairīties. Protams, teātra apmeklējums atšķirībā no grāmatu lasīšanas vai TV skatīšanās ir neizbēgama izlīšana no savas fiziskās alas, bet tāda jau gandrīz jebkuras citas mākslas baudīšana, sākot ar izstādēm un beidzot ar koncertiem/izrādēm. Bet vienalga – to, kas iekustina mūsu iekšējo pasauli, mēs uztveram un paturam vienatnē, esot viens pret vienu ar mākslas piedzīvojumu – vai tā būtu mājās lasīta grāmata, vai teātrī skatīta izrāde. Un tikai pēc tam, apspriežoties ar citiem, kas lasījuši vai redzējuši to pašu, mēs varam it kā “kolektivizēt” to, ko esam piedzīvojuši vienatnē. Bet tā nav mākslas piedzīvojuma obligātākā sastāvdaļa. Es pat teiktu, ka ir gluži pretēji – mākslas baudīšana pat publiskās vietās vienmēr ir daļēji vientulīga un pat kontemplatīva nodarbe. Tā ir nevis izvairīšanās no vientulības, bet gan tai ir vajadzīga vienatne. Kamēr teātris vientulīdzu ne mazina, nedz palielina. Vientulība ir kaut kas no citām dimensijām, kam ar šo visu nav nekāda sakara.

Par otrā Baltijas jūras koru konkursa laureātu kļuvis koris no Īrijas (4)Par Otrā Starptautiskā Baltijas jūras koru konkursa 1. vietas un Grand Prix ieguvēju, saņemot īpašo Jūrmalas pilsētas kausu un 3500 eiro Latvijas Valsts Meži Lielo balvu, kļuva koris no Īrijas "New Dublin Voices".
Draugiem Facebook Twitter Google+