No Vitebskas līdz Vidzemes guberņai… Saruna ar Indru Rogu 0
Šajā sezonā teātra dzīvē pārsteigums – līdzšinējā Nacionālā teātra štata režisore Indra Roga kļuvusi par Valmieras teātra māksliniecisko vadītāju, bet Nacionālajā teātrī 14. septembrī pirmizrādes priekškaru vērs Ingas Ābeles romāna “Klūgu mūks” iestudējums Indras Rogas režijā.
– Kas uzrunāja “Klūgu mūkā”?
– Iekodētais apliecinājums. Tas ir ļoti apliecinošs romāns, kas piešķir vērtību ikvienam ārēji šķietami it kā maznozīmīgam liktenim, piešķir vērtību katrai nodzīvotai dzīvei. Tā ir galvenā lieta. Tā enerģija, kuru cilvēks mūža garumā palaiž un rada, nekur nepazūd. Kā sapņojam šobrīd un tagad, tā dzīvos tālāk mūsu nākamās paaudzes.
– Esmu gan no daža laba “Klūgu mūku” izlasījuša dzirdējusi, ka gribas raudāt par cilvēku, galveno varoni Franci Sebaldu – viņa prototips ir Francis Trasuns, katoļu priesteris, ievērojams valstsvīrs – kurš lielai lietai kalpojis, uzcēlis savu baznīcu un galu galā pats no tās ticis izraidīts. Tas nemaz neizklausās tik apliecinoši.
– Bet paskatieties apkārt, blakus uz lielu cilvēku likteņiem! Kad bijis savādāk? Bet… izdzina, neizdzina no baznīcas – tās visas ir putas. Tas var būt sociāli, ārēji un vēl visādi cilvēkam svarīgi, bet galu galā izrādās, ka viņa galvenais dzīves uzdevums ir bijis pavisam cits, kā Francim – vardarbīgi atlaist grēkus Marijai. (Izšķiroties kļūt par katoļu priesteri, romānā Francis pamet savu pirmo mīlestību Zuzi, no kuras rodas divas meitas Marija un Terēze. – V. K.) Ar visām šīm sievietēm viņš satiekas vēl un vēlreiz. Tas nozīmē, ka lieta, kurā kaut kas nav līdz galam pareizi izdarīts, pie tevis atgriežas vēl un vēlreiz. Un to vajag sakārtot. Tu vari uz priekšu iet tikai tad, ja esi izlīdzinājis to, ko nevar atstāt nepiedotu un nenolīdzinātu
– Par “Doktoru Živago” jums kritika pārmeta, ka pārāk daudz izrādē līniju, kurām skatītājs nespēj izsekot. Kādēļ “Klūgu mūka”dramatizējumu neuzticējāt romāna autorei Ingai Ābelei, kura taču zina savā tekstā katru vārdu, visu attiecību līkločus?…
– Ticiet man, vairs nezinu. Mēs ar Ingu sākumā domājām, ka varētu dramatizējumu veidot kopā vai sadarbībā, bet Ingai tapa romāns “Duna”. Otrkārt, man bija svarīgi atrast manu skatpunktu, režijas ieceri, ieraudzīt to īsto atslēdziņu. Citādi tādu lielu romānu uz skatuves neuzlikt. Un tā atslēdziņa man radās iepriekšējā gada aprīlī, esot radošā komandējumā Maskavā, ieejot Gogoļa mājā, kur ir tāda telpa “Poetičeskoje prostranstvo” (poētiskā telpa – krievu val.) Un, iekrītot rokās šai atslēdziņai, es atbrīvojos no nepieciešamības apkalpot visu, kas romānā ir.
Pilno sarunu ar režisori lasiet 22. augusta “Kultūrzīmēs” vai e-izdevumā.
