Mobilā versija
-2.0°C
Voldemārs, Valdemārs, Valdis
Svētdiena, 11. decembris, 2016
27. aprīlis, 2012
Drukāt

No žurkām un mēsliem par integrācijas paraugu 


romi1_anciitis_12

Uz Harcera ielu Berlīnē pārcēlies vesels romu ciems no Rumānijas, kas iemanījies pārtikt no sociālajiem pabalstiem un lūdz Dievu par Angelu Merkeli. 


 

Nezinātājam, ejot gar Harcera ielas sešdesmit piekto namu Berlīnes Noiķelnes rajonā, varētu rasties iespaids, ka šajā mājā atrodas bērnudārzs. Iekšā un ārā pa durvīm, spalgi sakliegdamies, bez mitas tekalē desmitiem sākumskolas vecuma bērneļu. Tomēr, ja tas tiešām ir bērnudārzs, tad acīmredzot ar neparastām audzinātājām – aiz mazuļu pulka, pikti bļaudama kādā nesaprotamā valodā un tērpusies vien rītakleitā un čībās, garām pagalmā uz veļas statīva izkārtajām drēbēm uz ielas izšaujas melnmataina sieviete.

Versiju par šeit ierīkoto bērnudārzu sašķoba arī celtniecības stalažas, kas ēku iejozušas no visām pusēm, kā arī bariņš melnīgsnēju, ādas jakās tērptu vīriešu, acīmredzot šīs mājas iemītnieku, kas nolūkojas bērnu un sievietes skrējienā. Patiesībā šajā plašajā Harcera ielas namā nav nekāda bērnudārza – tur dzīvo Rumānijas romu ciemata Fantaneles bijušie iemītnieki. Pēdējo gadu laikā uz šo namu pārcēlies gandrīz viss ciems – ap piecsimt cilvēku, vēl ap diviem simtiem dzīvo citos Berlīnes rajonos. Melnmatainā sieviete ir bērnu pulciņa māte, bet kāds no vīriešiem ādas jakās, visticamāk, viņu tēvs. Vācijas galvaspilsētā viņi turpina dzīvot tā, it kā savu Fantaneles ciemu nekad nebūtu pametuši. Vien ar to atšķirību, ka nodrošinātāku nekā Rumānijā – viņu galvenais ienākumu avots ir Vācijas valsts maksātie sociālie pabalsti.

Vēl pērnajā rudenī šīs mājas pagalmā izskatījās citādi nekā patlaban. Tur bija izaudzis milzīgs atkritumu un mēbeļu atlūzu kalns, pa kuru ložņāja žurkas, turpat starp drazām rotaļājās bērni. Berlīnes laikraksti, šausminādamies par romu ģimeņu dzīvi Berlīnē, virsrakstos viņus tā arī devēja – Noiķelnes “mēslu bērni”. Daži mājas iemītnieki bija arī iemīļojuši plunčāties vannā turpat nama pagalmā. Nu situācija ir mainījusies. Vairāktonnu atkritumu kalns ir aizmēzts, vannas vairs nav. Māja ir mainījusi īpašniekus un tiek kapitāli remontēta.

Tā kā mājas iemītnieki sarunās ar žurnālistiem ielaižas nelabprāt un arī vāciski no viņiem prot vien retais, vietējās avīzes iepriekš aprobežojās ar nostāstiem un spekulācijām par mājas iemītnieku izcelsmi: tās esot romu ģimenes kaut kur no Austrumeiropas, meklējot labāku dzīvi Berlīnē, un varot vien minēt, kur viņi ņem naudu iztikšanai.

 

Nesen skaidrību par Harcera ielas iemītniekiem mēģinājis viest žurnāls “Der Spiegel”, atklājot, ka uz dzīvi masīvajā ēkā apmeties vesels romu ciems. Turklāt viņi ir nevis klaidoņu dzīvesveida piekopēji, bet gan dievbijīgi kristieši, kas jau vairākās paaudzēs dzīvo pēc stingriem likumiem: nezagt, neubagot, nediedelēt.

 

Pie viņu ierašanās Berlīnē ir vainojams kāds vācietis Folkers P., un tas noticis nejauši. Saksijas ciemā dzimušais un augušais Folkers, pēc aroda mūrnieks, kurš Berlīnē dzīvo kopš deviņdesmito gadu beigām un jau ilgu laiku ir tā saucamās “Hartz IV” sistēmas pabalstu saņēmējs, nejauši iepazinies ar kādu jaunu vīrieti no Rumānijas. Jaunais paziņa ielūdzis Folkeru atbraukt ciemos uz savu dzimto ciematu Fantaneli netālu no Bukarestes. Ieradies Fantanelē, Folkers sastapis sava jaunā paziņas māsu un acumirklī iemīlējies. Vēlāk abi apprecējušies, sieva pārcēlusies pie Folkera uz Berlīni.

Kad Rumānija kļuva par Eiropas Savienības dalībvalsti un tās pilsoņi ieguva tiesības ceļot pa visu Eiropu, pie Folkera, kurš kopā ar sievu jau tolaik pārtika no pabalstiem, uz Berlīni vēlējās pārcelties arī vairāki dzīvesbiedres radinieki un paziņas. Viņi gribēja Vācijas galvaspilsētā strādāt, bet oficiāli tas bija ļoti grūti, jo darba atļaujas iegūt bija sarežģīti, turklāt uzturēšanās atļauju izdeva tikai uz trim mēnešiem.

Folkers vēlējās saviem radagabaliem palīdzēt, bet netika gudrs, kā lai to izdara. Līdz nāca padoms no kādas labsirdīgas sociālās darbinieces – viņa ieteica reģistrēt šos ļaudis kā pašnodarbinātos. Uzturēšanās un darba attiecību noformēšanas jautājums nu bija atrisināts, bet nāca citas grūtības – Folkera sievas radiem un draugiem īsti nevedās ar darbiem un naudas pelnīšanu, ienākumu nepietika normālai dzīvei. Un tad Folkers atklāja, ka Vācijas likumi paredz, ka pašnodarbinātajiem, kuru ienākumi ir zemāki par nabadzības robežu, ir iespēja pretendēt uz sociālajiem pabalstiem.

Ar to maisam gals bija vaļā: pēc pirmajiem iebraucējiem no Fantaneles ciema, kuri ar Folkera gādību un padomu tika pie pabalstiem, ieradās arī nākamie. Nu jau arī ar maziem bērniem, dažā ģimenē pat desmit, par kuriem varēja saņemt vēl papildu pabalstus. Viņiem visiem vajadzēja kaut kur apmesties, par ko parūpējās Folkers: viņš atrada kādu lielu, bet vairākos ugunsgrēkos cietušu namu Noiķelnē ar daudziem tukšiem un sliktā stāvokļa dēļ ļoti lētiem dzīvokļiem. Drīz 90 procentus nama dzīvokļu bija noīrējušas romu ģimenes. Nepagāja ilgs laiks, līdz namu komplekss mainīja īpašnieku – sagadījās tā, ka to iegādājās katoļu baznīcai piederoša īpašumu apsaimniekošanas firma, kas tur godā kristīgās vērtības un rūpes par grūtdieņiem.

 

Uzņēmums ne vien necentās atbrīvoties no romu ģimenēm, bet nolēma Harcera ielas īpašumu attīstīt kā sociālu projektu. Par romu ciema priekšstāvi nu kļuvis Harcera ielas projekta vadītājs Benjamins Markss, kurš lepojas ar projektu kā lielisku paraugu romu integrācijai Berlīnē.

 

Harcera ielas romu ģimeņu bērni mācās turpat netālu esošajā sociālistiskā rakstnieka Hansa Falladas vārdā nosauktajā skolā, viņu vecāki mācās vācu valodu un dzīvo pavisam citādu dzīvi nekā romi citos Berlīnes rajonos.

Savukārt tie nedaudzie Fantaneles ciema iedzīvotāji, pārsvarā vecākajai paaudzei piederošie, kas vēl mīt savā dzimtajā ciemā, dievkalpojumos aizlūdz par saviem mīļajiem Noiķelnē un Vācijas kancleri Angelu Merkeli, vēstī žurnāls “Der Spiegel”: “Angela, tu esi Eiropas mamma, mēs tevi mīlam.”

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+