Mobilā versija
+8.4°C
Gunārs, Vladimirs, Gunis
Ceturtdiena, 8. decembris, 2016
12. decembris, 2012
Drukāt

Nobela Miera prēmijas pasniegšanas uzrunā neviena frāze nav nejauša

Foto - LETAFoto - LETA

Nesenajā Nobela Miera prēmijas pasniegšanas ceremonijā Eiropas Savienības augstākās amatpersonas pieminēja Baltijas valstis kā vienu no piemēriem mūsdienu “Eiropas stāstā”.


Eiropadomes priekšsēdētājs Hermans van Rompejs, saņemdams Eiropas Savienībai piešķirto apbalvojumu, svinīgajā uzrunā “No kara uz mieru – Eiropas stāsts” par vienu no simboliskajiem brīžiem piesauca “Baltijas ceļu”: divus miljonus cilvēku, kas “1989. gadā savienoja Tallinu, Rīgu un Viļņu”. Piebilstot, ka padomju vara ir vēl pavisam nesena pagātne. Atmiņas par to un par karu sāk gaist, un jau pastāv paaudzes, kas šo pagātni nav piedzīvojušas. Arī Žozē Manuels Barozu pieminēja dažādas eiropiešu paaudzes, kas izdarīja “izvēli par labu brīvībai” viņa dzimtajā Portugālē, Spānijā un Grieķijā, kā arī vēlāk Centrālajā un Austrumu Eiropā un Baltijas valstīs, kas atguva savu neatkarību.

Simboliem un vārdiem politikā piemīt īpaša nozīme. Un tāda piemīt arī Baltijas valstu pieredzes piesaukšanai Oslo teiktajās uzrunās, kur neviena pat mazākā frāze nevarēja būt nejauša. Šoreiz nozīme ir kaut vai tam, ka Baltijas valstis pirmo reizi pieminētas vēsturiskā pasākumā, ar kuru saistītie oficiālie teksti paši kļūst par vēsturiskiem dokumentiem. Bet no tā izriet arī daži visnotaļ aktuāli secinājumi, un svarīgākie ir tādi, ka Baltijas valstis tiek uzlūkotas par vienotu kopumu (ko Latvijā nereti piemirst) un baltiešu pieredze arvien vairāk tiek atzīta par “Eiropas stāsta” spilgtu un ievērības cienību lappusi.

Skatījums uz Baltiju ir arī stipri atkarīgs no pasaules vēstures un politikas uztveres vispār. Līdzīgi kā uz Eiropas Savienību var skatīties dažādi, ko pierāda, piemēram, Eiropas Cilvēktiesību tiesā visvairāk apsūdzētās valsts Krievijas Ārlietu ministrijas ziņojums par cilvēktiesību pārkāpumiem ES. Krievijas Ārlietu ministrijai, kā šajā sakarā daudzi uzzināja, ir savs “pilnvarotais pārstāvis cilvēktiesību, demokrātijas un tiesiskuma jautājumos”. Amats laikam ir radīts, lai veicinātu tiesiskumu tieši Eiropas Savienībā…

Jo, pēc Maskavas domām (kas ļoti tuvu atbilst mūsu “Saskaņa centra” aprindu iepriekš paustajām), pati ES ne velna nedarot un, skat, “Baltijas valstīs tiek pārkāpts pilnīgi viss” un “tiek īstenota mērķtiecīga Lielā tēvijas kara veterānu vajāšana”. Tamlīdzīgi paziņojumi nav humors, tā ir politika.

Arī Kremlis raugās uz Baltiju kā vienotu veselumu, tāpēc parasti pie viena nozākā pat Lietuvu. Taču raugās īpatnējā, vienīgi Krievijai raksturīgā leņķī, no kura patiesībā politiski saredzamas nevis Baltijas valstis, bet vecā “Piebaltija”. Šo skatpunktu nemainīs ne Rīgas pils aiz naivuma vai cita iemesla dēļ pēc valodu referenduma uzsāktā samierināšanas kampaņa, ne likums par kara dalībnieka statusu – to drīzāk iztēlos par vajāto veterānu pielīdzināšanu Latvijā neesošajiem nacistiem. Savulaik PSRS centrālā vara un propagandas aparāts, no savām pozīcijām tāpat veroties, nosodīja “Baltijas ceļu” kā nacionālistisku izlēcienu. Diez vai toreiz arī Beļģijas konservatīvais politiķis Hermans van Rompejs sevišķi sliecās baltiešu brīvības centienus publiski no augstas tribīnes uzslavēt… Tomēr laiks atšķirībā no dažām ideoloģiskām nostādnēm nav stāvējis uz vietas.

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+