Horoskopi un mistika
Latvijā

Nobur man to Dzilnas Annu! Vārdu maģija no raganām līdz neirolingvistikai 1

Foto – Shutterstock

Nobur man to Dzilnas Annu!

Dzirdēts ne viens vien stāsts par vēršanos pie vārdotājiem, lai atgūtu veselību vai zaudēto dvēseles līdzsvaru, harmoniju, sakārtotu attiecības ģimenē. Domājams, ka pirms gadsimta vārdotājus apmeklēja biežāk. Latviešu folkloras krātuvē vien apkopoti apmēram 55 tūkstoši buramvārdu. Cik dzīva mūsdienās ir šī tradīcija – vārdošana? Taču der gan atcerēties, ka ar vārdiem jābūt uzmanīgiem, tiem tāpat kā domai ir spēks.

“Nobur man to Dzilnas Annu! Tā man atņēma brūtgānu. Ieēdināja, maita, manu Mārtiņu…” Sisenis atstāja veco zirgu pie mieta stāvot, noņēma platmali no galvas, pieņēma svētsvinīgu seju un sāka kustināt lūpas…” Tā vārdošanu Tirzā apraksta Jānis Poruks tēlojumā “Ubagi gadatirgū”. Folklora ir dzīva ne vien literatūrā, bet arī dzīvē. Latviešu folkloras krātuves vadītāja Māra Vīksna: – Kopš seniem laikiem darbojušies dziednieki, atbūrēji, jo katrai kaitei (arī pieburtai) bija vajadzīgi atbūrēji – atkodētāji. Viņi prata slimības aizrunāt prom, dziedināja rozi, galvas, zobu sāpes u. c., kā arī lopu kaites, senāk taču veterinārārstu nebija. Zināšanas viņi nodeva izraudzītiem ļaudīm. Mūsu folkloras krātuvē ir speciāls manuskripts – 150. fonds, kurā ir tikai buramvārdi.

Arī mūsdienās vārdošana ir izplatīta. Pie dziedniekiem, vārdotājiem pārsvarā vēršas lauku iedzīvotāji, kuri ir ciešākā saistībā ar dabu un uzticas cilvēka spējām.

Visbiežāk vārdotāji rodas tautai grūtos laikos – laikmetu griežos, krīzes apstākļos. Viņu darbība jāvērtē kritiski, ne visi ir spējīgi burt, viņu vidū sastopami arī šarlatāni.

19. – 20. gs. mijā un 20. gs. pirmajā pusē latviešu burvju, vārdotāju tēmas pētījuši zinātnieki Fricis Brīvzemnieks un Kārlis Straubergs, 20. gs. otrajā pusē – Edīte Olupe, Vaira VīķeFreiberga, Janīna Kursīte. Trimdā ar šo tēmu strādājis Alvils Augstkalns un Haralds Biezais. Pateicoties šo zinātnieku veikumam, veidojusies ideju bāze vārdošanas tradīciju izpratnei.

Katrs vārds var būt spēcīgs

1937. gadā zinātnieks Jānis Alberts Jansons (1892 – 1971) izdevis savu pētījumu “Maģija latviešu tautas tradīcijās”. Tajā viņš aprakstījis arī raksturīgākās latviskās maģijas izpausmes formas tautasdziesmās.

Piemēram, beidzot pļaut, jāatsēstas un jānodzied: “Te, druviņ, tu paliec/ Ne manā mugurā/ Ne es tava nasta biju/ Ne tu mana nesējiņa.” Tādā veidā varēja tikt vaļā no noguruma un turpmākajā darbā vairs nejust smagumu.

Daudzās latviešu tautasdziesmās var just slēptu jēgu, maģisko spēku, aizsardzību pret ļaunumu. Dažkārt pat neapzināmies, ka populārās tautasdziesmas rindas “Lai sildās tie ļautiņi, Kas man laba nevēlēja” ir lāsta vārdi. Turpretī – “Bēdu manu lielu bēdu, Es par bēdu nebēdāju” ir maģiska formula ar sargājošu iedarbību.

Maģija ieausta pantos šifrētā veidā. Piemēram, ja tautasdziesmās pirmajās divās rindās ir 16 zilbes, otrajās divās 16 zilbes, tad tās ir ļoti spēcīgas un palīdz arī ārstēšanā, ja tās skaita. Ne par velti tautasdziesmās aiz vārdiem bieži iekavās ir burts i, lai iegūtu vajadzīgo zilbju skaitu.

Lai buramvārdi sasniegtu mērķi, būtiska nozīme ir ne tikai tekstam, bet arī tam, kā tos pasaka. Mūsu senči ticēja – vārds ir jāizsaka precīzi, ievērojot pareizo intonāciju un īpašo, slepeno ritmu. Turklāt jātic tiem vārdiem, ko saki, un jādomā par to cilvēku, kam saka. Būtībā maģiskās ceremonijas panākumi ir atkarīgi no tā, cik precīzi tiks pateikta formula. Protams, automātiski noskaitot kādu burampantu no J. Strauberga grāmatas “Latviešu buramie vārdi”, nekas nenotiks. Vārdošana ir īpaša māka, ko pats diez vai var apgūt. Tas būtu pat riskanti, jo buršanās var radīt neparedzamas sekas.

Ragana strādā ar kristīgiem vārdiem

Buramvārdus definē kā formulas ar pārdabisku spēku un ietekmi, ko parasti vārdojot (skaļi vai klusi, vai domās) vai arī rakstītā veidā lieto, lai iedarbotos uz konkrētu objektu. Šie vārdi pastāvēja jau pirms kristietības. Vēlāk tos pielāgoja, tekstos iekļaujot Bībeles tēlus, kristīgas leģendas, formulas…

Runā, ka Vecās derības Mozus 7. grāmatā esot gan labie, gan ļaunie vārdi. Mūsdienu Bībelēs šo Mozus 7. grāmatu nepublicē.

Anna Auziņa, kura sevi dēvē par raganu, spriež, ka nav tikai baltā un melnā maģija – abas saplūdušas vienā – raibajā maģijā. Ja nezināsi lāstus, nespēsi noņemt. Ar Bībeles vārdiem var uzlikt ļaunu un arī noņemt. Turklāt tā dēvētajai “Melnajai grāmatai” (apkopotas burvju zintis, alķīmiķu formulas u. tml.) neesot saistība ar Mozus 7. grāmatu. “Melnā grāmata” tiešām baisa. Anna ieteic to neturēt mājās. Viņa atceras gadījumu Strenčos, kur viņas patēva māte – Piņņu mamma – no tās skaitījusi “penterus”. Ticiet vai ne, istabā salēkuši krupji, viens pat uztupies uz durvju kliņķa… Prom tos Piņņu mamma dabūjusi ar apvārdoto ūdeni.

Kopš 1973. gada Anna dzīvo lauku sētā Virešos (Vidzemē), uzaugusi Latgalē, kur stipro vārdu zinātāju nekad nav trūcis. – Senās raganu zināšanas ieguvu no vectēva māsas Veronikas, kura bija zāļu sieva un dziedināja daudzus. Trīs gadus palīdzēju viņai vākt lauku puķītes. Lai stiprie vārdi iedarbotos, raganai jāmācās deviņi gadi un ik pēc trīs gadiem jāiziet iesvētīšana īpašā rituālā.

Aktīvajā burves darbā esmu trīsdesmit otro gadu, varu veikt jau tā dēvēto veiksmes jeb uguns rituālu, kas attīra cilvēku no neveiksmēm, – teic Anna Auziņa. Līdz šim viņa vairāk apstrādājusi atnestos amuletus, dziedinājusi. Reizi gadā viņa braucot svētceļojumā uz Delfiem (Grieķijā), kur skaita vārdus grieķu dieviem (Zevam, Apolonam…) un stiprina individuālo burves spēku. Pie viņas pārsvarā vēršas, lai lūgtu palīdzību dziedināšanā, lāsta noņemšanā, mantas aizsardzībā… – Esmu iepazinusies arī ar pirmskristietības tekstiem, taču ikdienā lietoju notes (vajadzības) vārdus, kuros ir piesaukts Dievs, Jēzus Kristus.

Notes vārdus var atrast publicētus vai pārrakstītus, taču īstos burvju vārdus nodeva no paaudzes paaudzē mutiski. Tātad tie bija jāzina no galvas. Lai kaut kas piepildītos, vajadzīgs arī rituāls, ziedošana dieviem, gariem. Man mājas pagalmā ir iekārtota ziedotava – norobežots laukumiņš, kur ugunī ziedoju ziedus, augļus, vīnu… Lai kaut ko iegūtu, no kaut kā ir jāatsakās.

Izrunātais vārds uzlādējas

Buramvārdi ir saistīti arī ar pašsuģestiju – lai iedarbotos, tiem jānotic. Vārdošanas procesā jābūt abpusējai uzticībai. – Tradīcija liecina, ka pārsvarā vārdošana ir klusa murmināšana pie sevis. Nereti vārdotājs dodas uz blakus telpu, tur noskaita vārdus. Dzirdēju, ka viena esot izsūtījusi visus ārā, lai veiktu maģisko darbību, kuras laikā skaitījusi buramvārdus, nesaprotami čukstējusi un dažkārt arī dziedājusi. Daļu maģiskā rituāla veikusi pirtī, dedzinājusi sveces. Dziedināšanā un vispār rituālos strikti ievērojusi mēness fāzes. Svarīga rituāla sastāvdaļa ir buramvārdu skaitīšana, jāievēro noteikts laiks – mēness fāzes, dienas, kā arī saules stāvoklis – vakarā pēc vai pirms saules rieta. Svarīga arī ir vieta, kur notiek darbība, – pirtī, krustcelēs. Lai kāda lieta vai kaite iznīktu, jānes uz kapiem – tad tā simboliski tiek atdota mirušo pasaulei, – teic Aigars Lielbārdis.

– Vārdošanā darbojas vairāki aspekti: pirmkārt, tā saucamā apercepcija: cilvēks dzird pazīstamus vārdus un tie viņam izraisa noteiktas reakcijas. Piemēram, cilvēkam pasaka: viņš ir skaists – un viņš arī jutīsies labāk! Otrkārt, kortikoviscerālie kontakti (piemēram, kāds pasaka: es runāšu, un tu jutīsi, ka ap sirdi kļūst siltāks. Tā arī notiek!). Treškārt, izrunājot vārds uzlādējas ne vien ar savu, bet arī ar paša cilvēka dzīvības enerģiju. Dzīvības enerģija koncentrējas tajās organisma vietās, kur ir visvairāk nervu galu, un balsenē to ir ļoti daudz. Nozīme ir arī emocijām, ja cilvēks kaut ko emocionāli pārdzīvo, tad viņam mainās gan sirdsdarbība, gan ķermeņa temperatūra, gan encefalogramma, – skaidro Igors Kudrjavcevs.

Spēks – arī rakstītajam

Dzirdēti stāsti par tā dēvēto “Debesu grāmatiņu”, kura ceļo rokrakstā. To mēdza piestiprināt pie aizsargājamā cilvēka apģērba, lai varētu nēsāt līdzi. Grāmatiņa vai lapiņa ar svēto, maģisko formulu pasargā no šāvieniem, ugunsgrēka, dzemdību sāpēm utt. Tie esot vārdi, kuri kā amulets nēsājami līdzi, jo to vibrācijas sargā no ļaunuma. Svarīgi, lai tos ar savu roku būtu rakstījis kāds tuvs, mīlošs cilvēks.

Vārdotāja Līga Meisnere iesaka, dodoties armijā, līdzi ņemt pārrakstītu Bībeles 91. psalmu, kura rindas “Tu dziesminieks pats” vietā ierakstīt tā cilvēka vārdu, kam paredzēta šī aizsardzība. Anna Auziņa attin rūpīgi salocītu lapiņu un man aizrāda:

– Neņemiet ļaunā, šos vārdus nedrīkstat fotografēt. Tie ir vecmāmiņas rakstīti, mātes brālis, tos nēsājot pie sevis, izgāja Otro pasaules karu bez nevienas skrambiņas. Anna norāda uz teksta daļu, ko, papildinot ar Bībeles vārdiem, varot izmantot arī aizsardzībai pret zagļiem. Lapiņas iebāž aiz aplodām vai noslēpj virs durvīm, logiem… – Zinu arī gadījumu, kad 2000. gadā Gaujienā dega Līvānu māja, kurā bija ielikta lapiņa ar “Uguns vārdiem”, kas vājina uguns iedarbību. Ēka liesmoja divas stundas, bet tikai vienai istabai izdega siena, nedaudz apdega jumts. Parasti šāda tipa mājas nosvilst piecās minūtēs.

Nenodarīt sev ļaunu

Lai vārdotu, cilvēkam jābūt ne vien spējām, bet arī labai veselībai un ticībai Dievam. Ir grūti uzņemt citu cilvēku kaitīgo enerģiju, pēcāk no tās jāatbrīvojas. Ēriks Delpers: – Vārdoju ar Bībeles tekstu, Dieva vārds vienmēr ir spēcīgāks par parasto. Virs kaites vietas turu roku un neraidu savu, bet izlūdzos Dieva dziedinošo enerģiju. Tādā veidā neuzņemu sevī negatīvo. Taču tik un tā pēc tam tekošā ūdenī jānomazgā seja, rokas. Vakarā ieteicams noskaloties dušā.

Gadās, ka pie jums atnāk ciemos kaimiņš vai kāds cits un gaužas par dzīvi. Kad viņš aiziet, jūtat, ka uzmācas nogurums, miegainība… Acīmredzot ciemiņš atņēmis jūsu labo enerģiju… Ko darīt? Juris Kraucis iesaka aizdegt sveci un teikt vārdus: “Sadedzini visu slikto, nevajadzīgo, ļauno, ko šis cilvēks te atstājis!” Kad svece degusi apmēram 10 – 15 minūtes, pārmetiet krustiņu un, domās pateikdamies par palīdzību, sveci nopūtiet.

Cilvēkam jāiet droši – pa dzīves vidu, ne no kā nebaidoties, tad viņu neviens neietekmēs. Vārdotāja Līga Meisnere iedrošina paļauties uz saviem spēkiem, būt drošiem, jo bailes, neziņa cilvēku psiholoģiski ārda. Kā tikt vaļā no bailēm? Ar pašiedvesmu, kaut vai sakot šādus vārdus: ”Es paskatos savām bailēm acīs un nenovēršu acis no tām.

No Zilākalna Martas līdz neirolingvistiskajai programmēšanai

Zilākalna Martas (Marta Rācene, 1908 – 1992). Marta dziedinājusi tūkstošiem cilvēku, spējusi pieņemt 12 pacientus vienlaikus. Tie nolikuši uz galda apvārdošanai līdzatvestos produktus – sāli, cukuru, taukus, ūdeni – , un Marta skaitījusi sev vien saprotamus vārdus, piemēram, no desmit atpakaļejošā secībā. Reiz ar skatienu sabojājusi divas miliču automašīnas vienlaikus, kad tie ieradušies “pūšļotāju” apcietināt.

***

Aigars Lielbārdis, LU Literatūras, folkloras un mākslas institūta asistents: – Jēdziens “vārdotājs” apzīmē ne tikai maģiskās darbības veicēju, kurš ar buramvārdu palīdzību spēj panākt vēlamo rezultātu, bet arī plašāk, ietverot burvja, zīlnieka, pareģa, laitītāja (laitīt – masēt, braucīt), raganas nosaukumus un funkcijas. Mūsdienās šie vārdi ir zaudējuši pirmatnējo nozīmi, kad katrs atsevišķs nosaukums liecināja par maģiskās darbības veicēja specifiskajām funkcijām un darbības lauku…

Vārdotājs ar vārda maģisko spēku ietekmē vai cenšas ietekmēt konkrētus procesus dabā. Mūsdienās viņš ir arī psihologs, ar kuru izrunāt sarežģītās ģimenes situācijas, mīlestības lietas.

Padomju laikā “pūšļotāji” bija aizliegti, tomēr viņi, protams, darbojās slepus. Esmu dzirdējis gadījumus, kad vārdotāji pat vesti pie pacientiem uz slimnīcu. No pagrīdes viņi iznāca apmēram 90. gadu sākumā. Es viņus iedalu pilsētas un lauku vārdotājos, jo katram ir atšķirīgas iemaņas un tradīcijas. Lauku vidē jūtama tradīcijas pārmantojamība, pilsētā – organizēšanās pēc tirgus principiem. Pilsētā viņus dēvē par dziedniekiem, ekstrasensiem, zīlniekiem…, laukos – par zāļu sieviņām, kurām nevajag skaļas reklāmas. Par viņu spējām ļaudis nodod ziņu tālāk mutiski.

Vārdotāji dzīvo vai katrā novadā. Atceros spilgtu personību – Helēnu Balvos. Ieradāmies, nepaguvām lāgā iepazīties, kad viņa manam kolēģim konstatēja kakla iekaisumu un zobu sāpes… Vārdotāji mēdz noteikt, kur atrodas pazudusi lieta, aizklīdis cilvēks.

Dzirdēju gadījumu, kad bija pazudis jaunietis un vārdotāja noraksturoja vietas reljefu, kur puisis atrodas. Viņa arī pateica, ka jāsteidzas palīdzēt, jo puisis nolēmis darīt sev galu… Par laimi, zēnu paguva izglābt.

***

Oskars Peipiņš, dziednieks, hipnoterapeits, raksta grāmatu par leģendāro Martu Rāceni (Zilākalna Martu), Vispasaules dziednieku līgas (VDzL) padomes priekšsēdētājs:

– Par vārdotāju nepiedzimst, bet šo māku var apgūt arī speciālās mācību iestādēs, piemēram, dziedniecības centrā ”Akvilona” (Rīga), kura paspārnē darbojas Starptautiskā profesionālās dziedniecības akadēmija. Dziedniekus, kuri izmanto verbālās tehnikas (vārdošanu), VDzL Sertifikācijas komisija testē četras reizes gadā. Kopš 2004. gada, kad dibināta Vispasaules dziednieku līga, līdz šim sertificēti 207 dziednieki un ekstrasensi. Lai iegūtu sertifikātu, no pacientiem jāsaņem vismaz 20 pozitīvas atsauksmes.

“Vārdotāji”, cik man zināms, nav iekļauti LR profesiju klasifikatorā, tāpēc vārdošana jāuzskata par vienu no daudzajām metodēm, kuru darbā izmanto minētajā klasifikatorā iekļautie: dziednieki, ekstrasensi, psihologi, psihoterapeiti un citi speciālisti. Vārdošana ir viss, kur lieto vārdu: autogēnais treniņš (pašiedvesma) un mantras; mutiskas nostādnes (afirmācijas) un lūgšanas; daži neirolingvistiskās programmēšanas elementi un suģestija; verbālā kodēšana un maģisko formulu saukšana; dziedāšana un hipnoze; meditācija u. c.

***

Igors Kudrjavcevs, Rīgas Stradiņa universitātes integratīvās medicīnas pasniedzējs, verbālās rezonanses metodes autors:

– Vārds ir kā dzīva būtne ar savu enerģiju. Tam ir morfēma (forma), fonēma (skaņa) un semēma (nozīme).

Franču filozofs Renē Dekarts teicis – ja cilvēki zinātu vārdu īsto nozīmi, problēmu būtu uz pusi mazāk. Lietojot vārdu pareizajā nozīmē, tas var iegūt īpašu spēku, ko veido gan paša vārda simbola, gan cilvēka enerģija. Vārdot var arī pa tālruni vai skaipā, enerģija ir līdzīga magnētiskajam starojumam, tā strukturē telpu starp vārdotāju un pacientu. Dažs uztraucas, ka grāmatas turēt tuvumā ir bīstami… Drukātais, rakstītais vārds atdzīvojas, sāk darboties tikai tad, kad to apzināti sāk izmantot (labā vai ļaunā nozīmē) – izrunā, lasa… Līdzīgs ir darbs ar datoru: programma iedarbosies tikai tad, kad nospiedīsim taustiņu. Ja simbolam nav kontakta ar apkārtējo pasauli, tas neko nevar izdarīt. Tas paliek tikai simbols.

Iesaku nerunāt svešas mantras, reliģiskus tekstus, ko nesaprotam. Reiz uzzināju, ka mans paziņa izsaucis indiešu progresa un apgaismības jeb apskaidrības dievu Ganešu (ar ziloņa galvu), un tas neizpratnē jautājis, ko tu vērsies pie manis, ej pie savējā dieva.

LA.lv