Uldis Šmits: Radušies jautājumi par Krievijas nodomiem Grieķijā 10
Kad Putins, gatavodamies atgriezties Kremlī, 2011. gadā ierosināja uz Muitas ūnijas pamatiem veidot Eirāzijas Savienību, paklīda dažādas vīzijas par tēmu, ka šajā projektā varētu iesaistīties ne vien Krievijas partneres no Neatkarīgo Valstu Sadraudzības, bet arī citas vairāk vai mazāk brālīgas valstis, piemēram, pareizticīgā Grieķija. Putina veidojums, kuram, kā viņš pats rakstīja avīzē “Izvestija”, vajadzētu kļūt par “Lielās Eiropas neatņemamu sastāvdaļu”, atraisīja “eirāzistu” fantāzijas, kas aptvēra arī brāļus slāvus Balkānos un citur.
Šie sapņojumi tomēr ir patālu no tagadējās realitātes. Pat ārpus politiskajiem blokiem esošās valstis neizrādīja pārlieku interesi par stāšanos Eirāzijas Ekonomiskajā savienībā. (EES iesaistītā Baltkrievija, bet īpaši Kazahstāna pieprasīja to nepārprotami definēt vienīgi kā ekonomisku savienību.) Krievijai visbrālīgākā no brālīgajām Serbija tomēr grib iekļauties Eiropas Savienībā, un Melnkalne drīzumā varētu pievienoties NATO. Nerunājot par to, ka ukraiņi, kuri tie paši krievi vien esot – tā mums stāsta Kremļa propagandas kanāli –, pat bez jebkādas skaidras perspektīvas cīnās uz dzīvību vai nāvi, lai tikai izrautos no brāļa Putina skavām. Toties pēdējā laikā ir radušies jautājumi par parādu bezdibenī iekritušo Grieķiju, pareizāk sakot, par šajā ES un NATO dalībvalstī pie varas nākušās Radikāli kreiso koalīcijas jeb SYRIZA un tās radikāli labējo valdības partneru patiesajiem nodomiem. Un šajā sakarā – par Krievijas nodomiem.
Tas, ka jaunizceptais Grieķijas premjers Aleksis Ciprs steigsies veidot uzkrītoši ciešas attiecības ar Kremli, nebija pārsteigums, bet nav īstas skaidrības par šo attiecību aizkulisēm. Vai Ciprs ciemojās Maskavā un Sanktpēterburgā un vēlāk telefoniski apsprieda Grieķijas referenduma rezultātus ar Putinu vienkārši tāpēc, lai izdarītu spiedienu uz kreditoriem, vai arī ir tikusi apsvērta kāda darījuma iespējamība? Un, ja tā, tad kas apmaiņā pret ko. Atēnas naudu neesot prasījušas, apgalvo Kremlis, kas no savas puses apņemas izgādāt Grieķijai vien “gāzveida” palīdzību. Maskavas atbildes sankcijas jeb pārtikas embargo pret Grieķiju kā ES dalībvalsti nav atceltas. Un arī BRICS jeb piecu lielāko “augošo ekonomiku” nesenajā saietā Ufā nekāds finansiāls atspaids no piecnieka veidotās attīstības bankas grieķiem netika solīts. Jāpiebilst, ka Krievijas ekonomika šobrīd nav vis augoša, bet dilstoša, un Maskavai ir pietiekami daudz citu klapatu, lai vēl uzņemtu savā ģeopolitiskajā paspārnē bankrotējušu valsti, kaut arī to ar Krieviju saista, Putina vārdiem, garīgās vērtības. Būdama pretējā nometnē, Grieķija kalpo par eirozonu šķeļošu faktoru, turklāt tādu, kas spēj izraisīt nesaskaņas starp Vāciju un Franciju, kas politiski vājina ES kopumā.
Savukārt Atēnas joprojām uzlūko eiro par ekonomikas glābšanas riņķi. Līdzīgi kā NATO vismaz līdz šim ir uzlūkota par sava veida apdrošināšanas polisi, kas galvenokārt ļauj nodrošināties pret NATO arī esošo Turciju. Tāpēc Atēnas allaž atvēlējušas aizsardzībai vairāk nekā 2% no IKP, ko nepiemirsa atgādināt NATO ģenerālsekretārs Stoltenbergs, apsveicot eirozonā rasto, jāteic, arvien trauslo kompromisu. Haoss Atēnās nozīmētu arī lielas galvassāpes Ziemeļatlantijas aliansē, kurai Grieķija ir ģeogrāfiski svarīga, lai gan jau aukstā kara gados tā tika uzskatīta par vāju ķēdes posmu, un, cik noprotams, tagadējā Grieķijas valdība, saudzīgi izsakoties, nebauda alianses aprindās īpašu uzticību. Pavasarī Atēnu dusmas izpelnījās Ilvesa ne pārāk diplomātiski bilstais intervijā “The Times”, ka dažas Eiropas valstis ir “Putinam noderīgi idioti”. Iespējams, Ilvesam taisnība, taču nesteigsimies ar kategoriskiem secinājumiem. Galu galā “noderīgie” atrodami visur, un to īpatsvars, piemēram, Latvijas politikā ir diezgan liels.
