Kultūra
Kultūrpolitika

“Palaižam puķīti pa dambi!” Nodibina latviešu tautas deju kolektīvu Kijevā 16


Ilze Baranovska
Ilze Baranovska
Foto no personiskā arhīva

Ilze Baranovska ar dzīvesbiedru Armandu kopš 2008. gada bija cītīgi dejotāji Briseles latviešu deju kolektīvā. Kad vēlāk Ilze ar ģimeni darba dēļ devās uz Ukrainu, kur viņa strādā Eiropas Savienības pārstāvniecībā, Kijevā latviešu deju kolektīva vēl nebija. “Sajutos mazliet sociāli vientuļa un sāku meklēt iespējas tikties ar vietējiem latviešiem,” atceras Ilze. “Savukārt mana Briseles deju kolektīva vadītāja Dagnija Martinsone iedrošināja: Ilze, tu taču vari dejot arī Ukrainā!”

Kijevā aug daudz kastaņu

Pusotru gadu Ilzei brieda doma caur dažādām sociālām aktivitātēm atrast vietējos latviešus un uzrunāt, vai nevēlas dejot latviešu tautas dejas un izvirzīt mērķi piedalīties Latvijā lielajos Dziesmu un deju svētkos. Viņa ilgi motivēja arī tos, kam nebija iepriekšējās pieredzes, un pati uzņēmās vadīt jaunizveidoto kolektīvu “Kastaņi”. Tagad tam jau ir divi gadi un stabili astoņi dejotāju pāri. Pirmais sarīkojums, kurā “Kastaņi” uzdrošinājās uzstāties, bija 2016. gada Līgo svētki. Ilze stāsta: “Toreiz izveidojās ļoti jauka sadarbība ar Latvijas vēstniecību Ukrainā, kā arī brīnišķīgu deju kolektīvu no Babītes novada “Dārta”, kuru vada Lauris Siliņš. Vēstniecība uzrunāja mani kā sociāli aktīvu cilvēku, varbūt varu izveidot kultūras programmu vai uzaicināt kādus viesmāksliniekus no Latvijas Jāņu pasākuma rīkošanai zaļā pļavā Kijevas Brīvdabas muzejā.” “Dārta” piekrita ierasties un nodejot skaistu koncertu. Lauris Siliņš dalījās pieredzē un novadīja paraugtreniņstundas “Kastaņiem”. Pirmā deja, ko šis diasporas kolektīvs iemācījās, bija vienkāršā un lustīgā “Palaid puķīti pa dambi!”. Jautrā rakstura dēļ tā ukraiņu skatītājiem ļoti patika. Šī deja “Kastaņiem” jau kļuvusi par vienojošu rituālu: kopā sanākšanas reizēs itin bieži atskan: “Palaižam puķīti pa dambi!”, un seko brīva dejas improvizācija.

Kad vadītāja mudināja izteikt priekšlikumus kopas nosaukumam, no desmit cilvēkiem trīs ierosināja: “Kastaņi! Kijevā ir ļoti daudz kastaņu, pilsētas simbols ir kastaņas lapa. Kolektīva devīze ir īsa un skanīga: “”Kastaņos” – spēks!” Kastanis ir vērtīgs augs, to izmanto arī medicīnā. Turklāt rudeņos gatavie kastaņi “izlaužas” no čaulas – Ilze salīdzina, ka arī dejotāji var teikt: mums nav viegli, tomēr iznākam no savas čaulas ārā un dejojam, parādām labu priekšnesumu un esam ļoti gandarīti, ka sniedzam pozitīvas emocijas sev, saviem mīļajiem un skatītājiem.

Ukrainā mīlestības dēļ

Mēs Latvijā diezgan maz zinām par tautiešu diasporu Ukrainā. Ilzei izdevies sapulcināt kopā dažādu profesiju un ļoti inteliģentus cilvēkus. Viņa stāsta: “Ja runājam par Ukrainu, jāņem vērā, ka tā nav valsts, uz kuru cilvēki dodas labākas dzīves meklējumos. Te atrodas Latvijas cilvēki, kas šeit ieprecējušies vai kam te dzīvojuši radinieki. Mūsu deju kolektīvā ir vairāki puiši, kuri Ukrainā atraduši dzīvesbiedres. Viņi savulaik te atbraukuši darījumu nolūkos, palikuši un izveidojuši ģimenes. Tagad viņu otrās pusītes integrējas latviešu kultūrā.” Dažas ukraiņu meitenes, kuras kopā ar dzīvesdraugiem dejo “Kastaņos”, jau ļoti labi runā latviski. Viņas pieņem latviešu kultūru un mūsu tautastērpus uzskata par vērtīgu ieguvumu, ko tālāk nodot saviem bērniem mantojumā.

Iepazīstinot ar dejotājiem, Ilze stāsta, ka Aleksis Babuškins ir arhitekts; Rojs Piziks savulaik Latvijā ļoti pazīstams vieglatlēts, bijušais olimpietis, Ukrainā ieradies biznesa un ekonomisko sakaru uzturēšanai un iedzīvojies šajā zemē. Ansis Freimantāls nodarbojas ar unikālas treniņu metodes popularizēšanu. Jānis Neverovskis ir prasmīgs mēbeļu meistars, viņa brālis Juris bija viens no pirmajiem “Dzintara” kosmētikas izplatītājiem Ukrainā. Renārs Volks ir LR vēstniecības Ukrainā diplomāts, kurš kolektīvam sniedz lielu administratīvi tehnisko atbalstu, lai visi varētu gatavoties deju skatei un lielajiem Deju svētkiem Latvijā

Sākumā puiši sacījuši, ka “jāvelk sievas dejot”, bet vēlāk viņām tā iepaticies, ka vairs nav mudināmas. “Kastaņos” piedalās arī ukraiņu pāris, kam iepriekš nav bijis nekāda sakara ar Latviju, taču abi dejotāji mācās latviešu valodu. Viņi zina, ka tā ir viena no Eiropas Savienības valodām; varbūt kādreiz braukšot uz Latviju strādāt, un tad valodas zināšanas noderēs.

Mēģinājumu telpas un “bērnudārzs”

Ukraina nav pārticīga valsts, un militārā konflikta iespaidā tajā vēl arvien ir ekonomiskā krīze. Norit spēcīgs politisko un ekonomisko reformu process, tas iespaido cilvēku ikdienu. Ir liela inflācija. “Es redzu, ka ekonomiski smagā situācija valstī atspoguļojas arī manu dejotāju dzīvē – gan viņu biznesa darījumos, gan sadzīvē,” teic Ilze. Nevar prasīt dejotājiem, lai maksātu par kāda kultūras nama īri, kur mēģinājumi notiktu plašās telpās vai uz skatuves. Tāpēc divus vakarus nedēļā Ilzes ģimenes apdzīvotās mājas trešais stāvs pārvēršas par mēģinājumu telpu. Tad šīs divas stundas Baranovsku vecākais dēls – desmitgadīgais Matīss – pieskata gan savus jaunākos brāļus Gustavu un Rūdolfu, gan citu dejotāju bērnus.

Ukrainā vidējā alga ir tikai 150 eiro. Turklāt tradicionāli ukraiņu ģimenē galvenais pelnītājs ir vīrs, bet sieva audzina bērnus. Vismaz “Kastaņu” dejotāju gadījumā ir tieši šāda situācija. Apmēram piecsimt eiro, kas bija jāatlicina tautastērpu iegādei, pārim jeb vīram un sievai kopā, ir liela nauda. Tāpēc dejotāji tērpus sāka gādāt jau pirms pusotra gada, maksājot nevis visu summu uzreiz, bet pa daļām. “Es dažkārt vispirms iemaksāju no saviem līdzekļiem, lai process ritētu uz priekšu, jo Latvijā meistariem arī vajag naudu tūliņ,” saka Ilze.

Pirms izraudzīties, kāda novada tērpus pasūtīt, kolektīva vadītāja parādīja to daudzveidību no Latvijas atvestajās grāmatās. “Tikai ne pelēkus vai brūnus!” kategoriski sacīja ukraiņu meitenes, jo viņu mentalitātei raksturīgi, ka cilvēkam jābūt košam un spilgtam, pamanāmam. Izvēlējās Platones galdainos brunčus, kur ir dzeltena, zaļa, zila un sarkana krāsa, un koši sarkanas vestes.

Gatavojoties lielajiem simtgades svētkiem, “Kastaņi” mācās gan diasporas kopām paredzēto deju kolāžu, gan pieteikuši dalību E grupā. “Pirms tam mums bija diskusija par to, kādā līmenī vēlamies svētkos dejot,” atceras Ilze. “Dejotāju vidējais vecums ir 35 gadi. Tas nozīmē, ka ir spēks izturēt ilgas stundas gan laukumā, gan treniņos. Teicu – izvēlieties: varam dejot tikai vienu deju un būt svētkos vai apgūt vairāk, piedalīties konkursā un dejot vairākas. Visi kā viens teica: protams, gribam pilnvērtīgi piedalīties! Mēs taču maksājam lielu naudu par biļetēm uz Latviju, meklējam, kur dzīvot un kam prombūtnes laikā atstāt pieskatīšanai bērnus.” Ukraiņu mentalitātei tuvas jestras dejas. Visiem ļoti patīk E grupas repertuāra deja “Es meitiņa kā rozīte”, kaut tā ir tehniski sarežģīta un apguvē jāiegulda liels darbs.

Saistītie raksti

“Kastaņi” jau divus gadus pārstāv Latviju lielākajā Ukrainas Ziemassvētku labdarības gadatirgū, ko rīko starptautiskās organizācijas un diplomātiskās pārstāvniecības. Tā ietvaros tiek parādītas dažādu tautu kultūras programmas. Šogad 2. decembrī kolektīvs jau uzstājās savos jaunajos tērpos. Liels sarīkojums notiek maijā Eiropas dienā, un “Kastaņi” dejoja uz skatuves vienā no lielākajiem Kijevas laukumiem.

Ilze zina, ka darbs Eiropas Savienības pārstāvniecībā Kijevā nebūs beztermiņa, pienāks brīdis, kad būs jādodas projām uz citurieni. Viņa jūtas laimīga, ka izveidojusi darboties un augt spējīgu latviešu dejotāju kopu un būs sniegusi iespēju arī Ukrainas latviešiem ar ģimenēm būt daļai no neaizmirstamiem gadsimta svētkiem Latvijā.

VIZĪTKARTE. “Kastaņi”

* Kopa dibināta 2016. gadā.

* Dejotāju vidējais vecums – 35 gadi.

* Ilze Baranovska nav profesionāla deju kolektīva vadītāja, taču pašlaik mācās un cer iegūt diplomu Latviešu dejas skolā 8.

LA.lv