Mobilā versija
-0.3°C
Evija, Raita, Jogita
Sestdiena, 3. decembris, 2016
17. oktobris, 2012
Drukāt

Nodokli nemaksāsi, pie grēksūdzes netiksi


Foto - Timurs Subhankulovs un Valdis SemjonovsFoto - Timurs Subhankulovs un Valdis Semjonovs

Nesen presē lasītā ziņa, ka turpmāk tie Vācijas katoļi, kas nemaksā baznīcas nodokli, netiks pieņemti grēksūdzē, nevarēs saņemt Svēto Vakarēdienu un iesvētīties, rada izbrīnu tikai pirmajā mirklī. Jo dažādās zemēs ir atšķirīgi kristīgās baznīcas finansēšanas modeļi.

 

 

Piemēram, tur, kur saglabājušās monarhijas – kā Norvēģijā, Dānijā u. c., ir valsts baznīcas, tas nozīmē, ka valsts tās finansē un līdz ar to uzņemas rūpes par dievnamu uzturēšanu, mācītāju algošanu utt. Vācijā baznīcas slēdz līgumus ar federālo zemju valdībām.

Bet kāda ir ziedošanas un nodevu maksāšanas prakse Latvijā? Pie mums baznīca ir šķirta no valsts un tai ir jāiztiek galvenokārt tikai no draudžu ziedojumiem, citu zemju kristiešu atbalsta un ienākumiem no savu īpašumu izīrēšanas vai pārdošanas. Valsts piešķir atbalstu tikai Aglonas svētku nodrošināšanai vai sakrālā tūrisma projektiem u. tml. Aptaujāju arī citur pasaulē dzīvojošus kristīgus latviešus, kāda ir viņu pieredze.

 

Vācijā – “visi priecīgi”

“No manas ģimenes kopīgi maksātā ienākuma nodokļa ik gadu Vācijas luteriskajai baznīcai tika nodoti 3,8 procenti, un, tā kā dzīvesbiedre ir katoliete, tad tikpat daudz – 3,8 procentus – saņēma arī katoļu baznīca,” atceras Klāvs Bērziņš. Viņš ilgus gadus nodzīvojis Vācijā, strādājis lielā ķīmijas nozares uzņēmumā, bet tagad saņem pensiju un dzīvo Latvijā. K. Bērziņš ir kalpojis Vācijā latviešu luterāņu draudzēs kā mācītājs un turpina to darīt arī Rīgas evaņģēliskajā draudzē. Viņš atceras, ka Vācijā reiz kaimiņš lūdzis izvadīt tēvu pēdējā gaitā: “Biju pārsteigts, jo aizgājējs taču piederēja katoļticīgajiem. Dēls atbildēja, ka tēvs pēdējos 15 gadus neesot baznīcai nodokli maksājis un tāpēc katoļu priesteris atteicies noturēt bēru ceremoniju. Es pārdomāju, ka man nav tiesību kaimiņa dēla lūgumu noraidīt, un apsolīju kristīgu izvadīšanu.”

Par Vācijas draudžu finansēm runājot, K. Bērziņš uzsver, ka baznīcas daudz naudas iegulda sociālajā jomā, piemēram, bērnudārzos, veco ļaužu mītnēs, un šajos kristīgajos pansionātos aprūpe esot labāka.

Par valsts un baznīcas attiecībām Vācijā vairāk stāsta Ārpus Latvijas evaņģēliskās baznīcas arhibīskaps Elmārs Ernsts Rozītis: “Vācijas valsts neatbalsta nevienu reliģiju, nedz konfesiju, bet ir visādi sadarbības līgumi jomās, kur valsts un baznīcu darbības saskaras un kas var kalpot abām pusēm un turklāt ir izdevīgi pilsoņiem: piemēram slimnīcas, diakonijas darbs, skolas, bērnudārzi…

Valsts dažreiz lētāk un labāk var pildīt savus pienākumus, ja tikai piemaksā un cits, piemēram, baznīcas, draudzes, šos pienākumus pilda.

Šāda sadarbība īpaši notiek ar tiem reliģiskiem veidojumiem, kas ieguvuši publiskas juridiskas personas statusu – un tās ir gan lielās kristīgās konfesijas, gan arī ebreju kopiena.”

E. E. Rozītis piemin, ka Vācijas valsts un baznīcas sadarbībā var ietilpt vienošanās, ka konkrētās konfesijas ticīgie valstij deklarē savu konfesionālo piederību, un tad, valsts nodokļus maksājot, zināms viņu ienākumu procents tiek ieturēts par labu šai konfesijai: “Par to ir priecīgi visi ticīgie nodokļu maksātāji, jo tad draudzēm nav ko ošņāt viņu ienākumos; baznīcas ietaupa, jo nav jāveido dārga atsevišķa naudas iekasēšanas struktūra, un valsts ir priecīga, jo tā to nedara par velti. Par šo pakalpojumu valstij reliģiskās organizācijas samaksā. Pastāvot šai sistēmai, Vācijā mācītājs arī parasti neko īpašu nesaņem par kristībām, laulībām, bērēm.” Vācijā baznīcas nodoklis ir apmēram septiņi vai astoņi procenti no personas valstij maksājamiem gada nodokļiem, kas ir apmēram divi vai trīs procenti no cilvēka ienākumiem.

Francijā dzīvojošā Anita Kļaviņa stāsta, ka turienes katoļticīgajiem ir ieteikts baznīcai dot divu darba dienu algu jeb vienu līdz divus procentus no gada ienākumiem.

 

Pēc rocības un sirdsapziņas

Katoļu baznīcas Jelgavas diecēzes bīskaps Edvards Pavlovskis par Vācijas katoļu lēmumu nepieņemt grēksūdzi no cilvēkiem, kas nav samaksājuši nodokli, akcentē: “Cilvēks, kas nemaksā nodokli, it kā pasludina, ka viņš nav katolis un pats sevi izslēdz no baznīcas.” Taču Latvijā, pastāvot brīvprātīgai ziedošanas tradīcijai, katoļu draudzēs neviens nekontrolē, cik kurš ziedo. Vienīgi ik pa laikam taktiski atgādina par ziedojumiem, pasakot paldies tiem, kas savu artavu ziedojumu traukā vai kastītē iemetuši. Cilvēki zina, ka baznīcai jāmaksā par apkuri, elektrību un ka dievnams jāuzkopj, jāizslauka dubļaino zābaku ienestās smiltis.

Pajautāju, cik jāmaksā par kristībām vai laulībām. Nekādas takses nav, saka E. Pavlovskis, cilvēki taču dzīvo dažādi, vienam desmit vai divdesmit lati ir liela nauda, bet cits varbūt 50 latus notērē vienās vakariņās un var atļauties ziedot vairāk.

Dažreiz gadījies, ka cilvēki vispār neiedomājas, ka par laulību vai bēru ceremoniju būtu kas jāmaksā, “bet mēs tāpat salaulājam, novēlam labi dzīvot”, saka E. Pavlovskis. Un neviens pakaļ neskrien, nesauc: “Cienītie – ceremonijas laikā lustras dega, ērģeles spēlēja, viss taču kaut ko maksā.” Vai cita situācija: pēc bērēm pakaļpalicēji pasaka priesterim “paldies, esam apmierināti, ceremonija bija aizkustinoša”, bet neiedomājas, ka priesteris dzīvo no ziedojumiem draudzei un ka viņš atbraucis ar savu mašīnu; derētu atlīdzināt kaut ceļa izdevumus.

Ir arī pieņemts ziedot, piesakot aizlūgumus. Aglonā daudzi vēlas, lai priesteri aizlūdz par tuviniekiem. Tad pasaka radinieka vārdu un uzvārdu, kas tiek pierakstīts, bet ziedojumus met kopējā traukā, katrs pēc rocības un sirdsapziņas.

Daļu no saņemtajiem ziedojumiem Latvijas katoļu baznīca sūta uz Vatikānu. Tā ir nauda, kas ik gadu visos katoļu dievnamos tiek savākta Pēterdienā.

 

Cik jāliek aploksnē

Latvijas luterāņu draudzēs ikviens iesvētes mācību beigušais zina, ka piederība draudzei jāapliecina regulāri, vismaz reizi gadā saņemot Svēto Vakarēdienu un samaksājot draudzes nodevu vai nodokli. Tiesa, aktīvo luterāņu, kas to ievēro, ir tikai apmēram 40 000 no visiem 708 000 cilvēku, ko Latvijas evaņģēliski luteriskā baznīca (LELB) uzskata par luterticīgajiem. Piemēram, Rīgas Sv. Pētera draudzē gadskārtējā nodeva ir desmit lati. Mārtiņa baznīcas draudzē minimālā summa ir 12 lati gadā, un mājaslapā ir skaidrots:

“Draudzes nodoklis vēsturiski vienmēr ir bijis piemērots cilvēku vidējiem ienākumiem. Tikai tas ne vienmēr tā ir bijis definēts un skaidri pateikts. Tāpēc šī summa sastāda apmēram 10% no draudzes locekļa ikmēneša ienākumiem. Ja draudzes locekļa mēneša ienākumi ir Ls 100, tad nodoklis ir Ls 10 gadā. Tālāk rēķināt varam paši.”

Lutera draudzē šo nodevu sauc par gadskārtējo ziedojumu, un cilvēks pats izvēlas tā lielumu. Papildus gadskārtējam ziedojumam un ziedojumam pēc dievkalpojuma ticīgie tiek aicināti ziedot arī atsevišķām draudzes darba nozarēm, piemēram, diakonijai – palīdzības darbam, svētdienas skolai u. c. konkrētu, iepriekš izsludinātu lielu projektu īstenošanai.

Draudzes var izvēlēties, cik maksāt LELB konsistorijai – piecarpus latus gadā par ikvienu draudzes piederīgo vai arī desmito daļu no visu ziedojumu kopsummas.

Tā kā Latvijā liela daļa cilvēku ceļu uz baznīcām atrada tikai pēc valsts neatkarības atjaunošanas, kad ģimenēs jau bija zaudētas zināšanas par ziedošanas tradīcijām, daudzi pirms bērna kristībām un citām ceremonijām vēlas uzzināt, cik par to jāmaksā. Un vai šī aploksne jādod mācītājam rokā vai arī jāmet ziedojumu kastē? Ir dažādas atbildes. Mazākā draudzē mācītājs šo ziedojumu labprāt pieņem kā daļu no atalgojuma, bet, piemēram, Torņakalna baznīcas mācītāji uzsver, ka viņi saņem regulāru draudzes maksātu algu, un mudina kristāmo piederīgos ziedot kopējā kastē.

Piemēram, cilvēks, kas šogad iesvētījās un laulājās Mārtiņa baznīcā, par iesvētību ceremoniju maksāja baznīcai 25 latus un par laulībām – 75 latus.

 

Māja, telefons, izdevumi par degvielu

Gan katoļu, gan luterāņu draudzēm jārūpējas par saviem garīgajiem vadītājiem. Katoļu priesteri nedibina ģimenes un mēdz dzīvot pieticīgāk nekā luterāņu mācītāji, kam ir jāuztur dzīvesbiedres un bērni. “Katras draudzes pienākums un atbildība ir uzturēt savu mācītāju vai mācītājus un dot draudzes garīgam darbam nepieciešamo nodrošinājumu,” noteikts LELB Satversmē, un, atbilstīgi draudžu iespējām un tam, vai tām pieder kādi nekustamie īpašumi vai ne, prakse ir dažāda. Piemēram, Torņakalna baznīcas draudze apmaksā mācītājiem mobilo tālruņu rēķinus, bet rūpes par dzīvesvietu ir viņu pašu ziņā. Taču ir draudzes, kas vāc ziedojumus, lai īrētu mācītājam māju. Tā, piemēram, mana paziņa pagājušogad bija neizpratnē, saņemot no draudzes padomes vēstuli, kurā bija lūgts plānot ziedojumus un jautāts, vai viņa mēnesī varētu ziedot desmit latus mājokļa īrei mācītājam. Viņa sprieda: “Veterinārārsts māju prestižajā rajonā nopelna ar savu darbu, bet mācītājam to vienkārši saziedos draudze? Varētu taču īrēt nevis māju, bet dzīvokli, kas nemaksātu piecsimt eiro mēnesī…”

Pavisam cita situācija ir mazajās lauku draudzēs, kur ir tikai kādi padsmit ticīgie. Evaņģēliste, mācītāja pienākumu izpildītāja Dace Priede uzsver ka viņai kalpošana baznīcā ir mīlestības darbs, bet iztiku nopelna kā režisore, tulkotāja, grāmatu autore un rokdarbniece.

Viņa no Kuldīgas svētdienās brauc kalpot uz Rudbāržiem, Antuļiem un Kabili, un draudžu cilvēki zina, ka ar ziedojumiem jānosedz vismaz izdevumi par mašīnas degvielu.

Vācijas katoļu lēmuma sakarā D. Priede atceras, ka arī Latvijas luterāņu vidū pirms gadiem astoņiem spriests, ka ticīgajiem jāzina: “Ja neesi samaksājis draudzes nodevu, tad pie dievgalda nenāc!” Taču šīs runas noklusušas.

 

Viedoklis

Kā ir Amerikā
Ziedo6_VS_4

ASV Pacifika luterāņu universitāte, kur strādājis profesors Gundars Ķeniņš-Kings, ir baznīcas dibināta mācību iestāde. Par baznīcu situāciju ASV profesors stāsta: “Baznīcas Amerikā finansē sevi no nodokļiem atbrīvotiem dažādiem ienākumiem. Ir daži jocīgi izņēmumi. Piemēram, daudzi mūsu Pacifika luterāņu augstskolas studenti saņem veterānu un līdzīgas federālas valdības vai štata stipendijas. Taču tās izmaksā viņiem kā indivīdiem. Protams, daļa no šīs stipendijas aiziet augstskolas uzturēšanai, bet tie neskaitās baznīcas ienākumi. Daudz valsts naudas aiziet medicīniskai aprūpei, bet to baznīcām vai baznīcu slimnīcām arī nemaksā tieši. Šā vai tā, ir baznīcu pakalpojumi, kas nav aplikti ar nodokļiem, bet armijas mācītāji maksā ienākuma nodokļus no valdības piešķirtās algas tāpat kā visi citi.

Liela nozīme ir senākai baznīcu praksei. Mūsu luterāņu baznīcas ir patstāvīgas, bet ASV ieceļojušie norvēģi un zviedri nav pieraduši baznīcas uzturēt. Mums tāpēc ir relatīvi grūtāk savākt ziedojumus, bet katoļi pie ziedojumu došanas ir vairāk pieraduši. Mormoņi maksā savai baznīcai desmito tiesu, un mormoņu baznīca ir ļoti bagāta. Tas viss tomēr izlīdzinās. Mormoņu baznīca savus trūcīgos atbalsta pati; to ir maz, jo viņi visi ir ļoti strādīgi.”

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+