Mobilā versija
Brīdinājums +2.0°C
Gunārs, Vladimirs, Gunis
Trešdiena, 7. decembris, 2016
13. jūnijs, 2012
Drukāt

Nodokļi un sabiedrības labklājība

Foto - LETAFoto - LETA

Kamēr Grieķijā politiskā un ekonomiskā situācija pasliktinās, bet Spānijā un Itālijā kārtējo reizi nopietni pieaug valdības parādzīmju likmes, tikmēr Latvijas iedzīvotāji saņem daudz patīkamāku ziņu: pateicoties stiprai kopējai ekonomiskai izaugsmei un valdības līdzšinējai prātīgai rīcībai, mums ir iespēja samazināt nodokļu slogu.

 

Lai pārvarētu krīzi, valdība prasīja zināmu upurēšanos no sabiedrības – tagad daļēji šis parāds sabiedrībai tiks atdots.

Jebkura nodokļu sistēma vienlaikus kalpo diviem mērķiem: 1) nodrošināt valsts budžeta ieņēmumus, kas savukārt finansē skolas, veselības aprūpes sistēmu, pensijas utt., un 2) nodokļu sistēma kopumā var veicināt vai kavēt sabiedrības kopējo labklājību.

Līdz šim diskusijās par nodokļu sistēmas maiņu mūsu valstī dominē pirmais jeb valsts budžeta apsvērums. Kaut ar cipariem var labi aprēķināt budžetu, tie pilnībā noslēpj otro, tikpat nopietno nodokļu sistēmas apsvērumu – sabiedrības kopējo labklājību.

Apsverot speciālistu un ekspertu ieteikumus, valdība ir piedāvājusi un Saeima apstiprinājusi pievienotās vērtības nodokļa (PVN) kopējās likmes samazināšanu par 1% jau šovasar, bet no nākamā gada kopējās iedzīvotāju ienākuma nodokļa (IIN) likmes samazināšanu no 25% uz 24%. Mūsu valsts aparāts šīs izmaiņas ir rūpīgi izmērījis un konstatējis, ka tās nenesīs nevēlamu “fiskālo efektu” – mēs varam to atļauties.

Tomēr, domājot arī par turpmāku iespējamu nodokļu sloga samazināšanu, uzskatu, ka būtu jāturpina skatīties tālāk – kā gūt vēlamo “fiskālo efektu”, vienlaikus panākot maksimālo labumu sabiedrībai kopumā, t. i., lai ikviens pēc iespējas gūtu vislielāko labumu no jebkurām nodokļu sistēmas maiņām.

 

Mūsu valsts salīdzinājumā ar citām Eiropas Savienības (ES) valstīm joprojām ir nabadzīga. Mēs kopumā saņemam zemas algas, bet no saviem ienākumiem nesalīdzināmi daudz naudas izdodam tādai pirmās nepieciešamības precei kā pārtika. Kamēr ES mājsaimniecības vidēji tērē ap 12% no ienākumiem par pārtikas iegādi, mūsu valstī šis rādītājs ir ap 33%.

 

Samazinot kopējo PVN likmi par 1%, tautsaimniecība kopumā izjutīs pozitīvu efektu līdz ar cenu pieauguma jeb inflācijas spiediena samazinājumu. Taču vienīgie indivīdi, kas šādu maiņu tieši sajutīs, ir turīgāki cilvēki, kuri gatavojas iegādāties kādu dārgu preci, piemēram, jaunu televizoru vai automašīnu. Viens procents no lielas summas ir jūtams, kamēr tas pats procents no mazas summas ne.

Tāpat iecere samazināt kopējo IIN likmi no 25% uz 24% pilnībā ignorē faktu, ka vairākums (vairāk par 80%) mūsu darba ņēmēju saņem zem Ls 500 mēnesī, kas ES kontekstā ir ļoti zema alga. Taču, pateicoties mūsu “plakanajai” IIN likmei, tieši zemās algas Latvijā ir apliktas ar lielāku nodokli nekā citās ES valstīs, kas padara mūsu uzņēmumus nekonkurētspējīgus un veicina ēnu ekonomiku.

Lai uzlabotu sabiedrības kopējo labklājību, būtu jāiet solis tālāk nodokļu sistēmas pārveidošanā. Ja ir iespējams samazināt PVN likmi vispār, tad labāk būtu piemērot lielāku PVN samazinājumu pārtikai, kur Latvijas iedzīvotāji izdod trešdaļu savu ienākumu, nekā mazu samazinājumu kopējai likmei. Ja ir vēlme un iespēja samazināt IIN, tad nozīmīgāk būtu straujāk palielināt neapliekamo minimumu nekā samazināt kopējo likmi (kas lielajām algām ir ļoti konkurētspējīga ES kontekstā). Palielinot neapliekamo minimumu, valdība straujāk uzlabotu situāciju lielākajai daļai strādājošo, vienlaikus palielinot valsts konkurētspēju un samazinot ēnu ekonomiku.

Izmaiņas nodokļu sistēmā vienmēr ir jūtīgs jautājums sabiedrībā. Pateicoties valdības un visas sabiedrības veiksmīgai krīzes risināšanai, mums ir iespēja samazināt kopējo nodokļa slogu. Taču tas jādara, ne tikai vadoties pēc budžeta vajadzībām, bet galvenokārt, lai no jebkurām maiņām sabiedrība gūtu vislielāko labumu. Darbs šajā jomā ir jāturpina.

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+